"Kādreiz viņš aizmirst, ka jāturas, un iet pats. Varētu jau iet arī patstāvīgi, bet bērnībā bieži krita, un vienreiz ar velosipēdu nogāzās tā, ka bija īslaicīgs atmiņas zudums un aizveda uz slimnīcu. Tāpēc nejūtas droši," paskaidro vectēvs Andrejs Jurēvičs.
Baldonieša Riharda Snikus diagnoze ir bērnu cerebrālā trieka. Par spīti neārstējamai slimībai, viņš pērn ierakstīja jaunu lapaspusi Latvijas sporta vēsturē, pirmo reizi piedaloties iejādes sacensībās paralimpiskajās spēlēs Londonā un izcīnot augsto 4. vietu. Puisis atzīst, ka nekas daudz viņa dzīvē pēc šī lielā notikuma mainījies nav. "Šobrīd turpinu pilnveidot sīkumus, gatavojos Brazīlijas olimpiādei 2016. gadā," viņš saka.
Lielākās problēmas Rihardam sagādā staigāšana un runāšana. Kā viens, tā otrs labāk izdodas ar citu palīdzību. Pirmajā vairāk palīdz vectēvs, bet otrajā – dators, uz kura rakstīt Rihards prot veikli un labi. Tieši tā puisis arī atbild uz intervijā uzdotajiem jautājumiem – noklausās, padomā un raksta.
Pa tuvāko apkārtni ar riteni
Vectēvs oficiāli nokārtojis Riharda asistenta statusu. Par asistentu tiek dēvēta persona, kas sniedz atbalstu cilvēkam ar ļoti smagas vai smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumu tādu darbību veikšanai ārpus mājokļa, kuras invaliditātes dēļ nevar veikt patstāvīgi. Ja kaut kur jābrauc ārpus Baldones, vectēvs Rihardam vienmēr ir līdzi. Palīdz iekāpt un izkāpt no mašīnas, pārvietoties vai nest mantas.
Ja kārtojamas darīšanas tuvākajā apkārtnē, Rihards ar to tiek galā pats. Lec uz riteņa un brauc, kur vajag. Tā viņš brauc uz treniņiem, kas notiek turpat Baldonē, agrāk – uz vietējo vidusskolu. "Viņš aizbrauc uz pastu, veikalu vai tuvējo picēriju. Viņam ļoti garšo picas un dažādi saldumi. Vienreiz augšā, viņa istabā zem gultas atradu izēstu lielo saldējuma kārbu. Citreiz pāri palikušas tikai picas kastes. Veselu ripuli viens pats mierīgi var apēst," pastāsta vectēvs.
Brokastis pagatavo pats
Arī saimniekojot pa māju, Rihards ir patstāvīgs. Tur viņam asistents nav vajadzīgs, norāda vectēvs. Turoties pie sienas, pats var pārvietoties, ja vajag – arī pagatavot ēst vai riteni salabot. "Viņš uzvāra ūdeni, uztaisa kafiju un uzcep pankūkas. Ja jāremontē ritenis, aizbrauc uz veikalu, nopērk rezerves daļas. Ja vajag, var nomainīt riepu vai salabot bremzes. Visu ko!"
Oficiālais laiks, kas vectēvam noteikts Riharda asistēšanai, ir 17 stundas nedēļā. Ar to esot pilnīgi pietiekami, dažreiz pat tik daudz nesanāk, Andrejs norāda. Mācoties vidusskolā, Rihardam bijis cits asistents. "Viņa pienākumos bija Rihardu sagaidīt, pavadīt, palīdzēt aiziet līdz klasei. Bet pagāja pāris mēnešu, un asistentam vairs nebija, ko darīt, jo klasesbiedri ļoti daudz palīdzēja paši."
Topošais programmētājs
Rihards šobrīd mācās Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā Jūrmalā. Tā ir vienīgā šāda veida iestāde Latvijā, kas īpaši pielāgota mācībām jauniešiem ar invaliditāti. Viens mācību gads nupat kā aiz muguras, pusotrs vēl priekšā un tad jau 1. līmeņa augstākās izglītības diploms Rihardam būs kabatā. No pirmdienas līdz piektdienai puisis apgūst programmētāja prasmes un dzīvo kopmītnēs kopā ar vēl diviem vienaudžiem. Pēc stundām, ja iznāk laika, Rihards labprāt spēlē pokeru.
Pa brīvdienām vectēvs Rihardu ved mājās uz Baldoni. Savas datorprasmes Rihards pielieto jau tagad – nereti kāds draugs lūdz, lai salabo datoru, un Rihards arī neatsaka.
Beidzot pirmo kursu, jākārto eksāmeni tādos priekšmetos kā augstākā matemātika un datortehnika, bet šonedēļ – pārbaudījums operētājsistēmās. Mācības viņš apgūst patstāvīgi un augstāko matemātiku veiksmīgi nokārtojis uz četrām ballēm. "Viņam tas ir daudz. Dievojās, ka esot izticis bez špikošanas," nosaka vectēvs, un Rihards māj ar galvu, piekrītot, ka blēdījies nav.
Baltkrievu partizāns
Eksāmenu laikā Rihards no skolas uz mājām ved grāmatu kaudzi, ko pa brīvdienām studēt. Ja atliek laika, palasa arī daiļliteratūru. Salīdzinājumā ar vectēva grāmatu krājumiem, kas mērāmi vienas nelielas istabas lielumā, Rihardam tie ir pieticīgi. Tomēr kā jaunietim, turklāt puisim, pat ļoti pieklājīgi. Uz plaukta rindiņā savu vietu ieņēmušas biezas ārzemju daiļliteratūras grāmatas, visas Harija Potera daļas, kā arī jaunāks bestsellers – "Greja piecdesmit nokrāsas". Tā arī pēdējā lasītā, Rihards norāda.
"To, ka viņš izlasījis visas Sprīdīša bibliotēkas grāmatas, es uzzināju tikai, lasot interviju ar Rihardu žurnālā "Ievas stāsti". Grāmatas, ko lasīt, viņš izvēlas pats. Tur man nav nekādas teikšanas," pauž vectēvs un norāda, ka Rihards arī veikalos vienmēr pirkumus izvēlas pats. Svarīgākais – aizbraukt līdzi. Izvēle paliek Riharda ziņā.
Paralēli mācībām puisis cītīgi turpina trenēties nākamajām paralimpiskajām spēlēm 2016. gadā Riodežaneiro Brazīlijā. Sacensības arī ir šī brīža Riharda prioritāte, līdz ar to jākoncentrējas arī vectēvam. "Viņš ir kā baltkrievu partizāns. Daudz ko noklusē. Tad man jāaizbrauc ar treneri aprunāties par to, kas notiek un kas plānots. Sanāk, ka es strādāju arī par runātāju. Pateikt "jā" vai "nē" viņam padodas ātri, bet, ja jārunā vairāk, tad noder palīdzība, jo nav motoro kustību. Tas pats ir ar rokām un kājām, bet – tur iekšā viss kārtībā," saka vectēvs, norādīdams uz Riharda galvu.
