14.06.2013 22:43

FOTO: Inčukalnieši piemin uz Sibīriju izsūtītos

Autors  Agnese Dzene
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Pieminot un godinot genocīda upurus, inčukalnieši 14.jūnija pēcpusdienā pulcējās pie pieminekļa blakus dzelzceļa stacijai, kur kavējās atmiņas un nolika ziedus.

1941. gadā arī no Inčukalna stacijas, tāpat kā no daudzām citām Latvijas vietām, uz Sibīriju tika aizvestas daudzas ģimenes. Piemiņas brīdī sanākušos uzrunāja Inčukalna Tautas nama vadītāja Inga Freimene, uzsverot, ka viņai ir īpašs prieks redzēt tos, kas bijuši aizvesti, bet atgriezušies mājās: "Diemžēl ar katru gadu šīs rindas paliek arvien mazākas. Bet mūsu pienākums ir atcerēties tos, kuri palikuši Sibīrijā. Priecājamies, ka tie, kuri ir atgriezušies atkal un atkal ir gatavi gremdēties atmiņās, lai atsauktu atmiņā notikušo."

Līdzās piemiņas vietai uz sliedēm pie perona simboliski novietoti kravas vilcienu vagoni. I.Freimane uzsvēra, ka "daudziem šādi vagoni bija liktenīgi. Varbūt reizēm šad tad arī miera laikos, redzot kravas un lopu vagonus, daudziem tas ir sāpīgi."

Klātesošos uzrunāja arī jaunievēlētais Inčukalna novada domes priekšsēdētājs Andrejs Nalivaiko, kurš uzsvēra, ka par pagātnes notikumiem jāturpina runāt un tos nedrīkst aizmirst. "Tā nav tikai represēto, bet visas valsts un tautas problēma. Lai varētu droši raudzīties nākotnē, ir jāzina, kas ar mums notika pagātnē," tā jaunais mērs.

Viens no pasākuma dalībniekiem 80 gadus vecais Edvīns Balodis atzina, ka viņu pašu deportācija nav tieši skārusi, tomēr tuvus cilvēkus gan. "Latvijā ir grūti atrast tādus cilvēkus, kuram neviens radinieks, draugs vai paziņa nebūtu bijis izsūtīts, tāpēc 14. jūnijs ir diena, ko nedrīkst aizmirst. Kam piedot, ja neviens mums to piedošanu nav lūdzis? Un kurš var piedot par visiem tiem cilvēkiem un viņu dzīvībām, kas no Sibīrijas nepārbrauca?" vaicā Edvīns, un viņa dēls Modris piebilst – ja vēstures notikumus aizmirsīsim, tie var atkārtoties.

Edvīns uzskata, ka pagātnes notikumi bieži tiek nepelnīti aizmirsti. "Svarīgākais ir iemācīt vēsturi bērniem, jo vecie, kas paši visu uz savas ādas izdzīvojuši, ar katru gadu paliek arvien mazāk un mazāk. Šeit liela loma ir ģimenei un skolai – svarīgi, nevis ka kaut kas vispār tiek stāstīts, bet kā tas tiek darīts," tā sirmais kungs.

"Piedevuši varbūt mēs esam, bet aizmirsuši gan nē," rezumē vietējās represēto apvienības vadītājs Jānis Kļaviņš.