Intervija nenotiktu, ja nejaušības dēļ 13 gadus vecais Laimonis nebūtu pieķēries pie rokas mammai un palicis ar viņu kopā sieviešu vagonā, kas trina riteņus ceļā uz Sibīriju.
"Mamutiņi," smej kāda Pierīgas novada represēto biedrības vadītāja, meklējot vārdu, kādā nosaukt nelielo deportācijas piedzīvojušo un joprojām dzīvo ļaužu kopu. Zvans viņai ir kārtējā neveiksme. Intervijai cits pēc cita atkrīt cilvēki, kas guļ uz slimības gultas. Cienījams vecums, smaga dzīve. Savukārt Laimoņa kungs Jaunmārupē ir kā spirgts vējš izcirtumā – 85 gadus vecais kungs ir ne vien gatavs detaļās atcerēties pusaudža gadus, bet arī nospēlēt vismaz divus dučus melodiju uz sirdij tuvā akordeona jeb bajāna, kā viņš pēc Sibīrijā gūtā ieraduma saka. Sirmie pirksti pa taustiņiem skrien kā agrāk.
Opapa mājā Augusta Deglava ielā Rīgā pulkstenis rādīja bez piecpadsmit seši no rīta. Laimonis gulēja miegā, pēc pāris stundām vajadzēja doties saņemt liecību pēc pabeigtās piektās klases. Mājiniekus – divus brāļus, mammu Mariju, omīti – visus pamodināja nelūgtie viesi, kas ieradās divās vieglajās automašīnās. Divi vīrieši formas šineļos, divi pelēkos uzvalkos. "15 minūšu laikā jābūt gataviem atstāt Latviju," viņi noskaldīja.
Paps Jānis Kesners, Valsts Statistikas nodaļas vadītājs, dzīvoja atsevišķā dzīvoklī Ģertrūdes ielā, tādēļ viena no mašīnām aizbrauca pēc viņa. Čemodānos jau bija salikti palagi un lietas, lai pēc dažām dienām dotos uz skaisti rūtotiem logiem rotāto vasaras māju Jūrmalā. Mamma Marija cilājusi Laimoņa svīteri un pie sevis izmetusi: "Šo jau nevajadzēs..." Uz to viņai atbildējuši – paņemiet gan un vēl arī citas siltas drēbes.
Omīte bija ne tikai veca un slima, bet arī drosmīga, un viņa stingri paziņoja, ka nebrauks. Un viņu atstāja. Omīti Laimonis vairs nekad neredzēja, viņa nomira, sagaidījusi kara beigas, bet ne mīļos pārbraucam.
Paraksta vietā vārds "bads" kirilicā
Ģimeni aizveda uz Torņakalna staciju. Visi sakāpa vienā vagonā, bet pēc mirkļa tika paziņots, ka vīriešiem jākāpj ārā – uz dienām trim viņus atšķiršot. "Neviens nenojauta, ka viņus vedīs slepkavot, johaidī," novelk Laimonis. Arī viņš izkāpa no vagona, bet kāda kundze Laimoņa mātei uzreiz aizrādīja, lai sauc jaunāko dēlu atpakaļ. Tā Laimonis palika ar mammu, bet tēva seju puika pēdējo reizi redzēja cita vagonu sastāva sīkajā aizrestotajā lodziņā, ar acīm izmisumā meklējot dēlu un sievu. Tēva skatiens klīda nepareizā virzienā, bet Laimonis viņu pamanīja, lai šo mirkli glabātu atmiņā visu mūžu. Izbraucot no Latvijas teritorijas, Bigosovas dzelzceļa stacijā tēvu nošķīra no Laimoņa brāļa, un abi nokļuva gulagos. Līdzi nebija ne ēdamā, ne apģērba, jo neviens nedomāja, ka nošķiršana uz trim dienām nozīmēs – uz visiem laikiem.
Nākamais, 1942. gads, atnesa nāvi gan nomocītajam tēvam, gan brālim Ēvaldam. Abu nāves datumi ar krustiņu fiksēti Laimoņa piezīmju grāmatiņā, miniatūrā 1937. gada kabatas kalendārā, kas atradās mammas somiņā.
Tēvs ticis atzīts par politiski bīstamu personu un izsūtīts uz Vjatlag-Usoļlagu, kur nežēlīgās pratināšanās viņu nomocīja līdz nāvei. 1942. gada februārī viņš mira. Brālim Ēvaldam, ģimnāzijas beidzējam, bija tikai 19 gadu. Tikai ar grūtībām bija sadzinuši brāli rokā, lai varētu sarakstīties. Kādā vēstulē, ko brālis sūtīja no gulaga mammai un brālim, iztrūka ierastā paraksta "Ēvalds", tā vietā kirilicā bija uzrakstīts vārds "bads". Tas skaudri apliecināja viņa tābrīža esību. Izdevies ik palaikam Ēvaldam nosūtīt naudu, lai viņš varētu dzīvot, bet pēdējā reizē nauda atnāca atpakaļ un klāt bija paziņojums, ka brālis "skončalsja"*. Protams, padomju vara neizsūtīja tāpēc, lai izdzīvotu, bet lai iznīcinātu. Brālis Ēvalds bija basketbola komandas vadītājs, jauns un sportisks, bet arī viņš salūza. Kalendārītī ir Ēvalda krustiņš – 11. septembrī.
Slīpējot zelta rokas
Laimonim un mātei paveicās, apstākļi Krasnojarskas apgabala Tasejevas rajonā bija vieglāki, varēja nedaudz nopelnīt. Pēc Staļina nāves mamma Marija, kas Latvijā mācīja franču valodu, pat dabūja grāmatvedes darbu.
"Godīgākie cilvēki pasaulē!" Laimonis saka par apkārtējiem ciemā, kur viņš dzīvoja kopā ar māti. Tur tapa sava guļbaļķu māja, bija savs bajāns un šaujamais. Izbrīnījis, ka neviens neslēdz durvis ciet, vienīgās atslēgas bija koka tapiņas. Vēlāk, atgriežoties Latvijā, Mārupē, pie dzīvokļa Kantora ielā sameistaroja šķūni un nemaz netaisījās to aprīkot ar piekaramo atslēgu. Kaimiņš par to bijis šokēts un pārliecināja, ka bez atslēgas šķūnīša saturs aizies neceļos.
Pret iekārtu, kas izpostīja ģimeni, Laimonim naida nav. "Vieni lamā leģionārus, otri padomju armijas karavīrus. Hitlers un Staļins tikmēr – kā svētie jēriņi. Bet karavīri nav vainīgi ne pie kā." Laimoņa draugi un radi bijuši gan vienā, gan otrā ierakumu pusē.
Laimonis izsūtījumā apguva visu tehniku – ne tikai braukt, bet arī remontēt, sākot ar vieglajiem auto līdz kāpurķēžu traktoriem un graudu kombainiem, kā arī kalēja, metināšanas prasmes. Bija karš, un arī padomju Krievijā trūka vīriešu darbaroku – visi bija iesaukti karā, un Laimoņa izaugsmei bija vārti vaļā. Ar tehniku uz ciešu "tu" Laimonis nodzīvoja visu mūžu. Jau pirms izsūtījuma Laimonis bija iemīlējis praktiski darboties, tā pamazām slīpējot savas zelta rokas. Desmit gadu vecumā pat līdzinājis mēslus un kompostu tolaik vēl tikai topošajos Brāļu kapos. Brīvības pieminekļa atklāšanas dienā, 1935. gada 18. novembrī, 17. Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā, sēdējis papum uz pleciem. To dienu notikumi sirmā vīra galvā ir kā vakar risinājušies.
Kārļa Ulmaņa tuvumā
Tēva smalkais amats deva iespēju bērnībā atrasties valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa un valstsvīru elites tuvumā – gan karaspēka svinīgajā parādē sešu septiņu gadu vecumā, kad sēdējuši uz viena sola, gan citās reizēs. Tēvam pat auto bija tāds pats kā Ulmanim – ķiršsarkans "Chevrolet" ar lakota koka stūri un spieķiem, paceļamu jumtu. Mazais Laimonis ar sajūsmu izmantoja izdevību pagrozīt smalkā autiņa stūresratu, un, iespējams, tieši tobrīd dzima zēna mīlestība pret tehniku. Tēvam bijis arī balts "Harley-Davidson" motocikls kā konfekte.
Laimoņa un mammas trimda ilga 17 gadus uz 11 mēnešus. "1958. gadā braucām uz mājām. Ģimenes ligzda bija atņemta, sākām dzīvot Mārupē, te dzīvoja krusttēvs," atceras Laimonis. Viņš tālumā bija apguvis dažādus lauksaimniecības mehanizācijas darbus, tādēļ padomju saimniecībā "Dzimtene", vēlāk Mārupes kolhozā strādāja par mehāniķi, metinātāju, šoferi. Tolaik meistaru bija maz, tāpēc Laimoņa vērtīgie padomi un zināšanas tika uzņemtas ar prieku. Pats no nulles uzmeistarojis automašīnu, kas nokristīta par Rozāliju.
Dzīve gāja uz augšu, bija iecere būvēt māju, varbūt dibināt ģimeni, taču plānus pārtraukusi darbā iegūta smaga galvas trauma ("Zils zaļš gar acīm bija!"), kuru nācās ārstēt gadiem ilgi. Mīļotā sieviete tā arī palika Sibīrijā. Arī Rozāliju nācās atdot draugam. "Kādreiz visiem pienāk kaput, un man jau 85, vairs nav, par ko kreņķēties. Tik daudz draugu jau veļu valstībā. Kā teica mans nelaiķa draugs Arvīds – katra panniņa reiz pārplīst un tauciņi iztek..."
L. Kesners uzliek brilles un ar lukturīti izgaismo rindas 1998. gadā izdotajā grāmatā "Lāsta atburšana. Represētie mārupieši". Tur viņa dzīvei atvēlēts pāris lapu. Atmiņas vecumdienās ir Laimoņa tuvākie līdzgaitnieki.
* miris – krievu val.
Izceļojis izsūtījumu, Emīlijas Benjamiņas rakstāmlietu tirgotavas izdotais 1937. gada kalendārītis nu mierīgi atpūšas kumodes atvilktnē Laimoņa dzīvoklī Jaunmārupē. Ar krustiņiem tajā fiksēta Kesneru ģimenes traģēdija – izsūtījumā novārdzinātā brāļa un nogalinātā tēva nāves datumi.
Laimonis un mamma Marija izsūtījumā, kādā no reizēm, kad izsūtītajiem un Sibīrijā sadzītajiem bija jāiet atzīmēties.
Pārtikusī rīdzinieku Kesneru ģimene – laimīgi kopā vēl Latvijā.