Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ja tiks saņemts atteikums palīdzēt Fon Rogges Labdarības fondam, maku neatvērušā politiķa vārdu viņš sola publicēt internetā un ziedotās naudas apmēram atvēlētajā ailītē būs visu izsakoša svītriņa.

Sarunas laikā atskan signalizācija – ap uzņēmēja īpašumu izlikti sensori, kas brīdina par nelūgtiem viesiem. «Meža zvēri,» mierīgi nosaka O. Igals-Rogge.

Atvērs kabatas
1849. gadā Līgatnes papīrfabrikā darbā Latvijā pirmo papīrmašīnu iedarbināja Johans Rogge. Vietējās vēstures mīlētājs Olavs Igals, nevēloties aizlaist zudībā savas dzimtas mantojumu, 162 gadus pēc šī notikuma, 2011. gada nogalē, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē saņēma jaunu pasi, un nu viņam ir divi uzvārdi. Lai iegūtu atļauju saglabāt latviešu valodai neraksturīgos divus «g» burtus senču uzvārdā, ar iestādēm bijis jākaro četrus mēnešus: «Pat prāta nenāca doma, ka varētu piekāpties. Ja simtiem gadu uzvārds ir bijis Rogge, tad lai paliek Rogge!»

«Fondam ir svarīgi, lai būtu kaudzīte lūgumu, ar ko varu iet pie cilvēkiem un dauzīt dūri uz galda. Nevis uz ceļa stāvēt, bet prasīt [ziedojumus] vidējam un bagātajam slānim. Ja nav spējuši, būdami pie varas, neko noorganizēt [tautas dzīves apstākļu uzlabošanai], lai atver kabatiņu. Daudzi, kas ir pie varas, zaguši kā nelabie. Vai sirdsapziņa nemoka?» izteikumos tiešs ir fonda dibinātājs, kurš cer tuvākajā laikā saņemt pat vairākus simtus lūgumu no visas Latvijas. Olavs ir gatavs būt uzstājīgs un, ja nepieciešams, – ass. «Lauku baznīcai nobrucis jumts, bet darba rokas ciemā ir, lūdzu, fonds palīdzēs.»

Tauta cieš tālāk
Iecere veidot labdarības fondu briedusi jau kādu laiku. Tagad apsīcis bizness, tāpēc ir vairāk laika pievērsties labdarībai. «Labdarība ir tad, ja attaisi maku un iedod simts vai tūkstoš latu no paša naudas.» Nauda atradīs izsalkušas mutes un nosalušas rokas, uzskata fonda dibinātājs. «Latvieši ir skopi, vēl nedzimuši.» Olavs novērojis, ka latviešu ziedotāji ilgi domā, bet kārtīgi krievi sakot – ņet probļem! «Agrāk biju liels patriots, bet tagad tas ir sašķobījies. Skatoties, kā laukos zemnieki aizstāv laupītāju Lembergu, gribas teikt, ka paņemšu pātagu un pats iešu viņiem par kungu.»

O. Igals-Rogge ekonomisko krīzi dēvē par valsts izzagšanas sekām. Viņš pats krīzē cietis, jo apsīkusi zemesgabalu iegāde viņa izveidotajā 20 hektāru plašajā ar koka dēlīšiem apdarinātu namu ciemā. 13 mājas jau ir apdzīvotas, neizpirktie zemesgabali jāpārdod lēti. Arī uzņēmējam piederošajā kokzāģētavā, kas darbojies kopš 90. gadiem, tagad valda klusums. «Cilvēki cīnās ar krīzi, bet laupītājus nesoda. Latvietis kā vergs ir labi izaudzināts pa 700 gadiem – teicami rezultāti. Bankas atsākušas solīt, ka izsniedz kredītus, bet, kad sākas ciešāka runa, prasa visu ko ieķīlāt. Gandrīz savu līķi Anatomikumā būs drošībai jāieķīlā. Bankas nežēlīgi zaga miljardus 15 gadu garumā un tagad nav kauna vēl dīrāt cilvēkus. Visus parādus bankām vajadzēja norakstīt – kā nekā pašas tos mākslīgi radīja.»

«Noņem pensiju – klusums, dari, ko gribi, – klusums, tauta cieš tālāk. Valsts nevienu santīmu nav ielikusi ražošanā. Veikalā plauktā stāv zaru slota – no Baltkrievijas! Vai žagarus Latvijā nevar salasīt? Ražotnes ir iznicinātas līdz kliņķim.»

Roka jau pasniegta
Fon Rogges Labdarības fonds startējis ar tā izveidotāja aizdotiem līdzekļiem un sācis palīdzēt trūcīgajiem. «Bet tiem, kas tik alu sūc un naudu gaida, palīdzību neredzēt. Ne kolhoza laikā viņi strādāja, ne tagad strādās, tiem jāizmirst dabīgi. Taču ir daudz cilvēku, kas patiesi ir lielā bezcerībā.» O. Igals-Rogge cer, ka ar laiku izveidosies sadarbība ar novadu sociālajiem darbiniekiem, lai būtu drošs, ka prasīto palīdzību «Janka vai Līzīte nenodzers». Ne tikai trūcīgie, bet arī nelaimē nonākušie pēc ugunsgrēkiem vai avārijām būs gaidīti labdarības fondā. Jau palīdzēts vairākiem Siguldas puses iedzīvotājiem – agrākajai skolotājai pensionārei Regīnei Jērcītei, invalīdam Jānim Vanagam, Maijai Biķerniecei, kura nesen zaudējusi dzīvesbiedru, leģendārajiem pedagogiem Uldim Deisonam un Ritmai Birzniecei. Un pat Japānai pēc postošajām zemestrīcēm.

Tāpat iecerēts savest kārtībā aizmirstībā grimušus pieminekļus un pamestus kapus, grūstošus lauku dievnamus. Jau veikta Pokrova kapsētas teritorijas labiekārtošana un uzkopšana Rīgā, tāpat iecerēts savest kārtībā ievērojamā Rīgas arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa pieminekli, kurš grimis aizmirstībā tik dziļi, ka jau sagāzies. Nacionālā opera, Latvijas Banka, Rīgas cirks ir tikai dažas no 150 arhitekta pērlēm galvaspilsētas sirdī.

Viena no iecerēm ir izveidot vēstures istabu vai nelielu vietējo muzeju zviedru baznīcas drupās Allažos, kur varētu reklamēs gan slavenās Allažu kazas, gan Allažu ķimeli, gan šūnakmeni un Allažu puses dabas jaukumus. O. Igals-Rogge piemetina, ka savulaik kādam aktīvistam gandrīz izdevies iegūt ķimeļa ražotāja īsteno recepti, sadzenot tai pēdas ārzemēs, bet tomēr tā palikusi neatrasta.

Apgriezienus uzņemot
«Zinu, ko nozīmē, ja nav, ko ēst, ka jāstaigā ar sašūtām biksēm,» saka O. Igals-Rogge. Viņa ģimenei pēc 2. pasaules kara nācās atstāt greznos Rīgas apartamentus, jo tika draudēts ar Sibīriju, un pārcelties uz Siguldu. Olava tēvu, kurš bija virsnieks uz Ulmaņa laika leģendārā kuģa «Virsaitis» un vācu laikā strādājis par Rīgas ostas drošības policijas priekšnieku, krievi 1946. gadā nošāvuši.

Fonda dibinātājs vērsies pie bijušajiem prezidentiem Gunta Ulmaņa un Vairas Vīķes-Freibergas, kas jūsmīgi uzņēmuši ideju par fonda izveidošanu, bet atbalstu solījuši vien brīdī, kad fonds uzņemšot apgriezienus. Tāpat nesen notikušajā Raimonda Paula koncertā Siguldā runājis ar valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu, kura arī pagaidām vien izteikusi atzinību. Olavs ar to nav mierā.

Fonds cer palīdzēt gan sliktā tehniskajā stāvoklī esošajam Latviešu biedrības namam, gan tantei, kurai dziļos laukos nav naudas apkurei. «Nekādu mistisku programmu, taustāma palīdzība,» fonda darbību īsi raksturo O. Igals-Rogge.