Uzvarēja poļi, taču, ja konkursā piešķirtu otro vietu, tā tiktu “Ulbrokai”, saka A. Kokts, jo bija pārsteigts par Stokholmā uzņēmumam izrādīto labvēlīgo interesi.
Gada lauksaimnieks Latvijā A. Kokts Ulbrokas cūku fermu vada kopš 1992. gada, taču padomju saimniecībā “Ulbroka” sācis strādāt jau 1987. gadā – par galveno inženieri. Jau tolaik problēmas ar smakām Ulbrokā nebija svešas, drīzāk – pat ļoti lielas. “Fermas ekoloģiskās problēmas risinu jau gandrīz 25 gadus. Tāpēc apbalvojums man liekas personīgs un ļoti nozīmīgs. Saņemot balvu, pārņēma kolosāla izjūta par to, ka esmu izpildījis savu solījumu tiem cilvēkiem, kas mani ievēlēja uzņēmuma vadītāja amatā,” bilst “Ulbrokas” vadītājs.
Lai atbrīvotos no smakas, pagaidām pārbūvēta tikai daļa fermas ēku. Mazo sivēnu un sivēnmāšu mītnēs pastiprināta gaisa filtrēšana vēl nenotiek. Šobrīd gan Latvijas Universitātes Fizikas institūta jaunie pētnieki meklējot risinājumu, kā atbrīvoties no smakas ar strāvas palīdzību – amonjakam reaģējot ar elektrību, tas transformējoties un zaudējot “spēku”.
Izmazgā gaisu
Tikmēr modernizētajās kūtīs smaku novērš milzīgas gaisa filtrēšanas sistēmas – ar amonjaku un putekļu daļiņām piesārņotais gaiss tiek savākts speciālās filtru telpās, kur tas triecas caur īpašām cirkulējoša ūdens sienām, līdz amonjaks un putekļi no gaisa tiek vienkārši nomazgāti. Tad netīro ūdeni savāc traktors ar cisternu un aizbrauc mēslot laukus zemniekiem. SIA “Ulbroka” šogad uzvarēja konkursa “Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā” Latvijas konkursā tieši šīs metodes dēļ un ir pirmā no lielajām cūku fermām Latvijā, kas ir uzstādījusi šādas gaisa attīrīšanas iekārtas, turklāt līdzīgu nav arī Lietuvā un Igaunijā. Iekārtu pozitīvo ietekmi novērtē gan apkārtējo uzņēmumu darbinieki, jo SIA “Ulbroka” atrodas Ulbrokas industriālajā zonā, gan Ulbrokas un Vālodžu iedzīvotāji, jo vējš no fermas uz ciematiem vairs nenes dramatisko smārdu, ar kuru Stopiņu novadā bija teju vai aprasts.
Smakas daļēji samazinājušās jau 2005. gadā, kad uzbūvētas modernas slēgtā tipa mēslu krātuves. Kā norāda Pasaules Dabas fonds, puse no piesārņojuma, kas nonāk Baltijas jūrā, rodas tieši no lauksaimniecības, taču ir daudz veidu, kā viegli saimniekot videi draudzīgāk. Tam piekrīt arī A. Kokts.
“Ulbroka” ar 16 000 cūku pēc Eiropas standartiem nav liela saimniecība, tā ir vidēja. Arī Latvijā var atrast daudz lielākas cūku fermas. Konkursā par Baltijas jūras reģiona labākā lauksaimnieka titulu dalībnieku vidū biežāk gan atrodami nelieli lauksaimniecības uzņēmumi un piemājas saimniecības, kuriem salīdzinoši viegli piemērot videi draudzīgas lauksaimniecības praksi. “Ulbroka” tomēr ir īstens ražošanas uzņēmums, saka A. Kokts. Tomēr fermas centieni vides sakārtošanā izpelnījušies starptautisku ievērību.
Cūkām arī savs labums
“Mans kabinets ir tieši blakus kūtīm – jā, man arī ļoti nepatika, ka visu laiku nāca smaka!” A. Kokts norāda uz logu, pa kuru pretī pavisam tuvu redzamas kūtis. “Cūku mēslu, vircas smaka ir tāda, pie kuras nevar pierast,” saka A. Kokts. Jau pirms četriem gadiem uzņēmumā ieradusies Eiropas Komisijas delegācija ar cūkkopības speciālistiem no sešām valstīm. Jau tolaik centieni ierobežot smaku bija novērtēti atzinīgi, taču filtru vēl nebija – tolaik bija tikai doma par tiem. Iepriekš uzņēmums tērēja ievērojamus līdzekļus, lai uzlabotu cūku turēšanas apstākļus, kas arī nesa tūlītējus augļus – dzīvnieki bija veselīgāki un auga ātrāk, sniedzot papildu peļņu. Taču trīs aizvadītie gadi pagājuši, investējot vides sakārtošanā, kas peļņu tā uzreiz vis nenes. “Šis ir ļoti pareizs solis, taču vērsts uz nākotni,” vērtē A. Kokts. Turklāt uzņēmuma vadītāja ģimene mitinās divu kilometru attālumā no fermas un atsauksmes no kaimiņiem bija pirmais signāls, ka smaka ir krietni samazinājusies.
Attīrīt gaisu gan neviens uzņēmumam nav licis – ik gadu veiktie obligātie mērījumi ne reizi nav uzrādījuši cilvēka veselībai kaitīgu smaku pārsniegumu, lai gan smaka bijusi jūtama pamatīgi un cilvēki plašā apkārtnē ar to bijuši spiesti sadzīvot. Valdošie vēji smaku nesuši tieši Ulbrokas virzienā. “Formāli neviens neprasīja samazināt smaku, bet es labi saprotu vietējos iedzīvotājus,” bilst A. Kokts. “Turklāt cūkām jaunajās mājās bez caurvēja un bez iespējas saaukstēties ir labāka veselība, tādēļ arī gaļas kvalitāte uzlabojas.” Piemēram, ēkā, kur uzturas sivēnmātes ar sivēniem, jaunajām cūkām ir nodrošināti speciāli siltuma paklājiņi – lai ātrāka augšana. Tiem enerģiju turklāt ražo siltumsūknis, kas akumulē fermas vircas siltumu.
Lētās gaļas draudi
“Lauksaimniecībā nav problēmu ar preču noietu, jo patērētāji tās pieprasa. Jautājums ir par cenu un pašizmaksu. Ražojot dārgāk, grūti iekļauties tirgus apritē. Latvijas lauksaimniecību negatīvi ietekmē tas, ka mums ir skarbāki klimatiskie apstākļi ar ilgākām ziemām un mitrākiem pavasariem, kā arī augsne nav tik auglīga, toties Eiropas Savienības atbalsts ir daudz mazāks nekā citās dalībvalstīs, īpaši Rietumeiropā,” A. Kokts min Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas vājās vietas.
Tāpat Eiropā sākot izvirzīt augstākas labturības prasības, taču A. Kokts saka – tās reizēm ir pretrunā ar dzīvnieku fizioloģisko uzvedību. Cilvēki, kas izstrādājot Eiropas prasības, sevi liekot cūkas vietā un cenšoties iztēloties, kā fermā justos paši. No Austrijas mākslīgās apsēklošanas stacijas ik gadus uz Ulbroku ar īpašu treileri ceļo “ciltstēvi” – brangi vepri, kuriem jānodrošina kvalitatīvi pēcnācēji, nepārtraukti atjaunojot ģenētiku. Austrieši veikuši pētījumu, ka, piemēram, cūkai pēc dzemdībām labāk atrasties aizgaldā un mierīgi barot sivēnus, nevis jozt apkārt, ko viņa šai laikā nemaz nevēloties.
Turklāt bez īpašajiem aizgaldiem aizietu bojā trīs reizes vairāk sivēnu, kurus ne pārāk apzinīgās māmiņas ar pupiem vienkārši nospiestu. Sarežģījot prasības, bažījas A. Kokts, būtu jāpalielina gaļas cena, kas dotu iespēju uzlabot pozīcijas tirgū lētajai gaļai no Argentīnas un Ķīnas, vai Amerikas, kur atļauta hormonu izmantošana un dzīvnieku klonēšana. “Uzstādot tik augstas prasības saviem ražotājiem, Eiropas Komisija dod iespēju lielveikalos ienākt trešo valstu ražotājiem,” norūpējies Aivars Kokts. Tikmēr “Ulbrokā” cūkas aug bez liela stresa. Dzīvnieki, aptuveni 160 dienās sasniedzot 100 kilogramu svaru, nonāk uzņēmuma kautuvē un tālāk – pusliemeņu veidā veikalos. Pasaules Dabas fonda atzinība apliecina to, ka cūkas pirms nonākšanas gaļas vitrīnā vadījušas labas dienas.