Svarīgāka par svētku sajūta ir apziņa, ka var darīt vēl vairāk, lai pansionāta iemītnieki pusgadsimtu seno iestādi pilnvērtīgi varētu saukt par mājām, piebilst vadītāja.
Operdziedātāji un zinātnieki
Lai gan atmiņā neataust neviens biedējošs vai nievājošs stāsts par Ropažu pansionātu jeb "pansīti" kā to mīļi iesaukuši vietējie, sajūta, dodoties iekšā aprūpes centra telpā, ir mazliet savāda – gluži kā pārkāpjot daudziem nezināmas un neiepazītas pasaules slieksni. Tomēr šīs sajūtas ātri vien izgaist. Viss ir mierīgs un kluss. Diena pirms jubilejas svinībām ir ļoti karsta, tāpēc vairāki draugu bariņi nolīduši ceriņkrūma paēnā, cits rimti rosās pa dārzu, kāds nolēmis pusdienlaiku pavadīt vestibila vēsumā, vērojot televīzijas seriālu.
"Talantīgi operdziedātāji, virtuozi pianisti, radoši gleznotāji, priekšzīmīgi šoferi, inteliģenti skolotāji, zinātnieki, daudzsološi jaunieši – tas viss palicis viņu "iepriekšējā" dzīvē," stāstot par pansionāta iedzīvotājiem, norāda L. Gornostaja un uzsver – nekad nevaram zināt, kas ar mums var notikt. "Tāpēc mūsu galvenais uzdevums ir radīt labu vidi viņiem."
Te cilvēki nonāk pēc traumām, slimībām un ne vien no Ropažu novada, bet arī Latgales reģioniem, Ogres un citām vietām. Lai gan darbinieki neslēpj, ka ikdienā bieži jāsastopas ar pacientu "iekšējo balsu" pastrādātajiem nedarbiem vai parastam ierindas cilvēkam neraksturīgiem ieradumiem, jubilejas pacilātība gaisā šoreiz mudina atcerēties tieši gaišākos notikumus. Un darbinieki atzīst – par spīti grūtībām, prieka mirkļu nedz 336 pansionāta iemītniekiem, nedz vairāk nekā 100 darbiniekiem netrūkst.
"Mums te iet visādi. Nevienu dienu nav garlaicīgi," vēlāk stāstīs SAC bijusī vadītāja Stefānija Albova un uzsvērs, ka sabiedriskā dzīve nebeidz kūsāt: iesvētības, kāzas, tad kāds paslēpjoties, te personāla dāmas klienti apber ar simpātiju apliecinājumiem.
Bija gotiņas un cūciņas
S. Albova pastāsta, ka pansionātā sākusi strādāt 1984. gadā un ar ēkas vēsturi pamatīgāk iepazinusies no fotogrāfijām, ko pirms pieciem gadiem vākusi uz SAC 45 gadu jubileju. 1963. gada 3. jūnijā pansionātu dibināja kā veco ļaužu aprūpes namu. "Labklājības ministrija bija nolēmusi, ka vieta ir piemērota, jo atrodas Rīgas tuvumā, un uzcēla šo namu. Tas tapa ar trim korpusiem un 350 vietām," S. Albova atceras, ka padomju laikā baznīca pansionāta vajadzībām atvēlējusi 12 hektārus zemes, ko paši pansionāta iemītnieki cītīgi kopuši. "Cilvēki bija strādīgi un čakli. Bija savs zirgs, savas gotiņas un cūciņas. Ļaudis paši nodrošināja sevi ar burkāniem, kāpostiem, vāca zāļu tējas, brauca uz kolhozu pēc piena."
No toreizējās zemes bagātības šodien palikuši vairs pieci hektāri. Pansionāta pavāre Daiga Kušķe te strādā jau 41 gadu. Viņa atklāj, ka tagad ēst gatavot esot sarežģītāk – pašiem jāveido pārtikas saraksti, kas ierobežoto līdzekļu dēļ ne vienmēr ir vieglākais uzdevums. Arī centra iemītnieki esot mainījušies – daudzi vairs negribot piedalīties kopējos darbos. Tas skaidrojams gan ar salīdzinoši mazāku gadu skaitu, gan mūsdienu paradumiem.
Savs uzticamais palīgu pulciņš ir dārzniecei Birutai. "Zinu, kuram kādus darbarīkus varu dot. Man bija viens ļoti labs palīgs, bet viņš tagad ir miris. Cits gan vairs nav atradies," nedaudz skumji nosaka dārzniece, taču jau nākamajā mirklī atklāj plānus par veco ābeļdārzu, puķu dobēm. Gadu gaitā teritorijas perimetrs "apaudzis" arī ar metāla žogiem – tas drošībai. Taču tāpat jau kāds pagūstot aizšmaukt un atgriezties otrā rītā, it kā nekas nebūtu noticis. Visi, kas darbojas aprūpes centrā, uzņēmušies sociālā darbinieka lomu, un šķiet, ka nekādu pretenziju viņiem nav. "Šis ir mūsu sirdsdarbs."
S. Albova stāsta, ka dažādos laikos uzmanības centrā nokļuvušas dažādas pansionāta darbības šķautnes. Arī pretenzijas, ko 1996. gadā cēluši iedzīvotāji, kad veco ļaužu nams reorganizēts par sociālās aprūpes centru cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, sen jau aizmirstas. "Bija laiks, kad uzsvars tika likts uz veselības aprūpi, tad bija periods, kad prioritāte bija sociālā aprūpe."
Taču, lai kādi bijuši laiki, bijusī vadītāja atzīst, ka gadu gaitā krasi mainījusies arī vietējo iedzīvotāju attieksme. "Kad izveidoja centru cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, sabiedrība ne īpaši akceptēja šo faktu. Tomēr pa šo laiku neatlaidīgi esam gājuši sabiedrībā. Tagad visi mūs atpazīst, komunicē, kopā piedalāmies kultūras pasākumos, aktīvi sadarbojamies ar Kultūras centru," lepni ir SAC darbinieki.
Pavāre Daiga smej, ka pansionāta iemītnieki nav izvēlīgi. Vienīgi putras neesot lielā cieņā. "Reizēm jau mums te arī gadās kuriozi. Tūlīt jau pusdienas, bet viņš atnāk un prasa brokastis!"
L. Gornostaja par SAC vadītāju strādā kopš janvāra. Sarūgtinājuši komentāri pēc nule notikušajām pašvaldību vēlēšanām. "Mūsu klienti nemaz nav tik viegli uzpērkami. Viņi interesējas, skatās televīziju. Loģiski, ka viņi gribēja balsot par kādu no mūsu darbiniekiem."