Pirmā un vienīgā Mikus pieredze ar darbu ārzemēs izrādījusies veiksmīga. Mikus strādā latviešu uzņēmumā "123 Drivers", kas nodarbojas ar taksometru pakalpojumiem Lielbritānijas galvaspilsētā.
Cer uz karjeru Londonā
Dzīves apstākļi tālumā esot labi – kopā ar citiem latviešiem mitinās plašā dzīvoklī, katram esot savs stūrītis, stāsta Mikus. "Aizbrauc un dzīvo, pašam nav jādomā par to, kā samaksāt par ūdeni," ar sadzīvi metropolē apmierināts ir Mikus. Viņš ir viens no retajiem, kurš prom no Latvijas nav devies bezdarba sloga mākts. Dzimtenē jaunais vīrietis strādājis bankā, vēlāk Ventspils pašvaldībā. Trīs gadus nostrādājis profesijā, Mikus apjauta, ka viņam pie dūšas neiet sēdēšana caurām dienām četrās sienās pie datora. Pēc studijām un trim darba gadiem Ventspilī Mikus apmetās pie tēva Saulkrastos. Jaunais ekonomists mēģināja darbu atrast tur, taču tas "bija bezcerīgi".
Šofera darbs karjerā ir kritiens atpakaļ, taču algas ziņā – trīskāršs uzrāviens, uzsver Mikus. Viņš cer, ka ar laiku izdosies sev tuvajā finanšu nozarē atrast darbu arī svešumā.
"Zirgam skaidrs, ka svešā valstī uzreiz nekļūst par bankas darbinieku. Nekādā ziņā negribēju braukt uz dullo, ar vienvirziena biļeti kabatā. Kamēr esmu jauns un single*, nolēmu pamēģināt. Apsvēru visu diezgan rūpīgi," bilst Mikus. "Turklāt uzvalkā braukt pie jauna auto stūres ir labāk, nekā lasīt sēnes vai fabrikā fasēt zivis."
Maiņa ilgstot 12 stundas, tās laikā krustu šķērsu pa Londonas plašumiem jāpārvadā dažnedažādākie cilvēki, kas iepriekš rezervējuši taksometru. Sākot no miljonāriem un tūristiem un beidzot ar maznodrošinātajiem, kas knapi varot samaksāt.
"Vienalga, kam ievilkt ķeksi"
Mikum Londonā patīk, arī Rīga esot "ļoti pilsētiska", bet Ventspils un Saulkrasti – lauki. "Paskaties uz tām sejām!" puisis norāda uz garāmgājējiem, kas rīta dunā steidzas garām kafejnīcas vasaras terasei, kurā esam iekārtojušies uz sarunu. "Man ir grūti to ilgstoši paciest. Londonā cilvēki ir smaidīgi, ar dzīvi apmierināti," saka Mikus, kurš pats nemitīgi zibina smaidu. Tāpēc Mikus neplāno atgriezties, bet centīsies ciešāk pieķerties Londonai. "Pašmērķis nav strādāt visu mūžu par taksometra šoferi, taču šāds, manuprāt, ir gana labs sākums," viņš atzīmē.
Tiesa, mulsinot etniskais sastāvs – visur arābi, indieši, pakistāņi. Kāds Mikus draugs datorspeciālists Londonā strādājis labi atalgotu darbu, taču nespējis paciest, ka "uz katra stūra stāv kāds ar palagu galvā". Tas pat nav rasisms, skaidro Mikus, drīzāk kultūršoks, ko ne visi spēj izturēt, tāpēc agri vai vēlu atgriežas konservatīvajā Latvijā.
"Man nav pienākuma apziņas pret šo valsti. Pret teritoriju, karogu un himnu – jā, bet ne pret valsti kā institūciju. Kamēr valstij ir acīmredzams pienākuma apziņas trūkums pret iedzīvotājiem, sevišķi slāni, kas ir zem biezo slāņa, tikmēr ļoti grūti prasīt to no iedzīvotājiem." Mikum esot mazsvarīgi, kas uzvar [pašvaldību] vēlēšanās. Dažkārt gan pavērojot politiskās debates, plāno arī sekot līdzi pašvaldību vēlēšanu rezultātiem Saulkrastos. Pirms vēlēšanām vēl nebija izlēmis, vai dosies balsot, jo viņam kopumā esot "vienalga, kam ievilkt ķeksi". Dzīvojot Londonā, ikdienā gan pasekojot līdzi Latvijas ziņu portāliem, īpaši notikumiem sportā.
"Londonā nav jādomā par lietām, par ko šeit ir jādomā. Iebraucot jebkurš pakistānis, latvietis vai lietuvietis visai ātri var tikt pie dzīvesvietas. Latvieši gan parasti neaizbrauc, lai dzīvotu no sociālajām garantijām, jo mēs esam pieraduši, ka ir jāstrādā. Ar lietuviešiem ir līdzīgi. Varbūt tāpēc mūs neliek vienā plauktiņā ar citiem iebraucējiem, kas līdz pēdējam izsūc britu pabalstu sistēmu. Mēs strādājam latviešu kompānijā un britiem neesam ne centu nozaguši," pauž Mikus.
Viņu nereti uz ielas noturot par holandieti vai skandināvu. "Nostājies Londonā ar karti krustojumā, un minūtes laikā pienāks trīs cilvēki, kas pajutās, kā var palīdzēt. Latvijā uz ielas pieej un pajautā, cik pulkstenis, – pagriezīsies un aizies vai arī nesapratīs latviski uzdoto jautājumu. Man patīk pozitīvisms, nevis skābie, pelēkie latvieši, kurus sms kredīts spiež."
* neprecējies – angļu val.