07.06.2013 10:24

Nebūs tēva – nebūs ģimenes – nebūs ticības

Autors  Svētā Pētera draudzes Apvienotajā Karalistē vikārs Robijs Lovs (Robbie Low)
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Attēlam ir ilustratīva nozīme. Attēlam ir ilustratīva nozīme. arhīvs

Svētā Pētera draudzes vikāra Robija Lova (Robbie Low) dažādu statistiku un pētījumu apkopojums par to, kā tēva loma ietekmē bērnu turpmākas attiecības ar Dievu un iešanu uz baznīcu.

Konservatīvā Šveice liberāļu ielenkumā
Nedaudz par šveiciešu reliģisko sadalījumu. Šveice nav Anglija, tādēļ 46 procenti jeb lielākais vairākums tajā ir katoļticīgo, 40 procenti protestantu, pieci procenti nekristīgo konfesiju, bet pārējie deviņi procenti sevi uzskata par neticīgajiem. Šveicē, kura tiek uzskatīta par Eiropas labklājības sirdi, dzīvo gandrīz septiņi miljoni cilvēku, no tiem teju desmit procenti ir imigranti. Arī šīs valsts iedzīvotāji zina, kas ir narkotikas un noziedzība.

Lai gan mēs esam pieraduši uzskatīt, ka liberālisms, arī attiecībā uz ģimenes modeli, iet kopā ar augstu dzīves līmeni un labklājību, Šveice ir viena no tām valstīm, kur šis mīts tiek apgāzts. Savās tradīcijās un uzskatos šveicieši ir ļoti konservatīvi, arī tajā, kas attiecas uz ģimenes modeli. Iespējams, to ietekmē lielais kristiešu īpatsvars valstī, kas pārsniedz astoņdesmit procentus no visiem šajā teritorijā dzīvojošajiem.

Kritiskie faktori
Lai gan teorētiski Šveice ir izteikta kristiešu valsts, deviņdesmito gadu vidū veiktā aptauja atklāja plaisas šajā stabilajā pamatā. Pētījuma rezultāti liecina: ja tēvs un māte regulāri apmeklē Dievnamu, ir 33 procentu varbūtība, ka arī viņu bērni, izaugot, sekos vecāku pēdās, bet 40 procenti tomēr būs pieskaitāmi pie neregulārajiem baznīcas apmeklētājiem. Situācija dramatiski mainās, ja regulārs baznīcas apmeklētājs ir tikai viens no vecākiem. Pētījums atklāj, ka gadījumos, ja mamma iet regulāri, bet tēvs, ne tik, pastāv 59 procentu varbūtība, ka atvases jau pieauguša cilvēka gaitās sekos tieši tēva piemēram. Savukārt 38 procenti baznīcai vispār būs "zuduši".

Vēl kritiskāka ir situācija, ja mamma ir kristiete, bet tēvs ne. Tad tikai divi procenti viņu atvašu pieaugot kļūst par regulāriem baznīcas apmeklētājiem, 37 procenti būs epizodiskie jeb svārstīgie kristieši, bet lielākā daļa no tiem tomēr uz baznīcu neies un arī saviem bērniem to kā vērtību nemācīs.

Par tētiem un mammām
Šis Šveicē veiktais pētījums pierāda vienu būtisku tendenci – bērni neatkarīgi no dzimuma visbiežāk izvēlas sekot tieši tēva paraugam, un, ja viņš nav kristietis vai uz Dievnamu dodas tikai epizodiski, visticamāk, atvases darīs tāpat. Iepazīstoties ar pētījumu rezultātiem, kuros apkopota statistika, iezīmējās viena būtiska tendence – ja tēvs ir dievticīgs un regulāri iet uz baznīcu, neatkarīgi no tā, kā šajā situācijā rīkojas māte, lielākā daļa jeb divas trešdaļas bērnu sekos viņu pēdās arī pēc brieduma sasniegšanas. Taču, ja tēvs ir neticīgs un uz baznīcu neiet, tikai viens no 50 bērniem, ar noteikumu, ka mamma ir ticīga, uz baznīcu pieaugot tomēr ies.

Mūsdienu cilvēkiem arvien vairāk tiek skaidrots, cik būtiska ir dzimumu līdztiesība un vecāku vienādā loma bērna attīstībā, taču Šveicē veiktais pētījums pierāda to, ka tēvam ir daudz lielāka ietekme uz viņa atvases kā racionālas būtnes izveidi neatkarīgi no dzimumam. Māte kā sieviete, kura bērnu ir dzemdējusi un deviņus mēnešus iznēsājusi, tam ir simbols rūpēm, maigumam un primārajai aprūpei. Un neviens tēvs, neatkarīgi no tā, cik labs un iejūtīgs viņš arī nebūtu, to aizstāt nevar. Taču periodā, kad bērns sāk iepazīt pasauli un izdarīt patstāvīgus spriedumus, par viņa paraugu kļūst tēvs. Iespējams, tas ir arī galvenais iemesls, kādēļ jau pieminētajā pētījumā apstiprinās tas, ka bērns savu vēlmi būt par kristieti un regulāru baznīcas apmeklētāju, aizgūst tieši no tēva.

Bet kā ir Anglijā?
Ir daži aspekti, kas britu sabiedrībā ir citādāki. Viens no tiem – cilvēku domāšana kā tāda. Tie daudz mazāku uzmanību pievērš garīgajām attiecībām ģimenēs, lielāku lomu ieņem materiālās. Tāpat ir daudz nepilnu ģimeņu, kurās bērna audzināšanu uzņemas tikai viens no vecākiem, visbiežāk tā ir māte. Pat ja šķirti dzīvojošais tēvs ir ticīgs, ne vienmēr tas nozīmē, ka tikšanās reizes viņš izvēlās pavadīt tieši baznīcā. Arī tad, ja ticīgie tēvi ar bērniem runā par Dievu un iet uz baznīcu, viņiem tāpat garīgajā plāksnē ir radušās plaisas gan par Dieva lomu, gan par ģimenes modeli kā tādu. Lielākais risks ir tāds, ka šādi bērni pieaugot, visticamāk, nebūs apzinīgi baznīcā gājēji.

Pārspīlētā dzimumu vienlīdzība (autors to dēvē par kastrāciju (ang. val. – emasculation))
Angļiem kā jau liberālai un atvērtai sabiedrībai, patīk ideja, ka Bībelē nav dzimumu atšķirības, liturģijā netiek uzsvērts, ka ģimeni veido vīrietis un sieviete un tamlīdzīgi. Iespējams, to sekmējis Anglijas Baznīcas lēmums, ka arī sievietes var kļūt par mācītājām. Līdz ar šiem jauninājumiem, mainās arī par tradicionālajām uzskatītās kristīgās vērtības. Dievams kļūst pārāk sievišķīgs, pārņemot sievietēm raksturīgās rūpes un maigumu, lai gan sākotnēji tās uzdevums ir dot zināšanas, pat paraugu, kā dzīvot, lai būtu Dievam tīkami. Jau deviņdesmitajos gados dzimumu attiecība baznīcās bija 55 procenti sieviešu un tikai 45 procenti vīriešu.

Tajās konfesijās, kuras mēs saucam par jaunajiem protestantiem, šī attiecība vispār ir 37 pret 63. Šo visu tendenču dēļ jau pieminētajā Anglijā desmit gadu laikā kristiešu skaits ievērojami samazinājies. Ir avoti, kas saka, ka šis skaitlis ir tikai divas trešdaļas no tiem, kuri nāca deviņdesmitajos gados. Viens no skaidrojumiem – tēva lomas mazināšanās sabiedrībā, kā arī vēlme baznīcu padarīt par vietu, kurā valda perfekta dzimumu līdztiesība.

"Savvaļas" vīriešu paaudze
Tēva lomai mazinoties, sabiedrībā parādās jauna tendence, ko novēro tieši vīriešiem. To vislabāk pierāda pētījumi ar ielu huligāniem. Ja agrāk arī šajos baros valdīja noteikti rituāli un kārtība, tad tagad tas ir pagaisis. Nav sistēmas. Tas pietuvina šos cilvēkus dzīvniekiem, kuri balstās tikai uz intuīciju, sajūtām un vēlmi izdzīvot.

Uzvarēt un paturēt
Šī pārlieku lielā baznīcas padarīšana par sievišķīgu veidojumu noteikti nedraud ortodoksālajiem ebrejiem un musulmaņiem, un, lai gan šajās sabiedrībās ir savas problēmas, arī tajā joprojām ir spēcīgi izteikta tēva loma un vieta ģimenē. Tas, ko mēs varam mācīties no viņiem un Šveices un saprast no pētījumiem, kā uzskata raksta autors, ir: nav tēva – nav ģimenes – nav ticības. 

Ja mātes grib, lai viņu bērni iegūst mūžīgo dzīvi, viņu uzdevums ir rūpēties par to, lai ģimene būtu pilna un tēvs kalpotu kā paraugs atvasēm, arī tajā, kas attiecas uz dzīvošanu pēc Dieva likumiem.

Raksta pilnā versija angļu valodā lasāma šeit.

Iepriekš:
Psihoterapeits: "Ir daudzi vīrieši, kas ģimeni uztver ļoti nopietni"