Pateicoties viņam, 1. jūnijā Inčukalnā jau 44. gadu pēc kārtas skanēs Dziesmu diena. Tā notiks parka estrādē, kas veidota pēc Vitala Kikusta projekta. Svētkos spēlēs Maestro izveidotais pūtēju orķestris, kam šogad 30 gadu jubileja, un dziedās viņa vadītais koris "Mežābele", kam aprit apaļi 80 gadi. Par to, kā izdevies paveikt tik daudz, saruna ar Vitali Kikustu.
Jau agrā bērnībā atvēros mūzikai
Mana māte bija muzikāli apdāvināta un stinga vadītāja it visur. Jau no mazām dienām mums bija jāiet uz baznīcu un jādzied reizē ar lielajiem. Ja kādu svētdienu neaizgājām, tad māte dziedāja mājās, un mēs, bērni, vilkām līdzi visas dziesmas pēc kārtas. Pāris stundas mājās bija koncerts.
Kad paaugos, man iepatikās, kā kaimiņos spēlēja vijoli. Arī man no radiem atveda vijoli, un lauku muzikanti to mācīja spēlēt pēc savām notīm. Tā es sāku čīgāt.
Tad Rēzeknē atvēra mūzikas skolu. Nākamajā gadā pēc 7. klases beigšanas kļuvu par tās audzēkni. Tur 14 gadu vecumā pirmo reizi redzēju klavieres, tāpēc mācības man nebija tik vienkāršas. Taču jutu, ka tā lieta iepatikās arvien vairāk, jo mans pirmais skolotājs bija Uldis Balodis, kurš zināja savu amatu un prata aizraut arī citus. Ar viņa vadīto Rēzeknes kori "Ezerzeme" es pirmo reizi sajutu to, kā ir būt vienam no tūkstošbalsīgā kora lielajos Dziesmu svētkos Mežaparka estrādē. Nākamajos Dziesmu svētkos jau piedalījos kā Konservatorijas students.
Pēc studiju beigšanas 1965. gadā atnācu strādāt uz Inčukalnu. Gadu vēlāk Inčukalna jauktā kora "Mežābele" diriģente Rita Riekstiņa lūdza mani pārņemt kora vadību, jo veselības problēmu dēļ viņai bija grūti izbraukāt no Cēsīm uz mēģinājumiem. Kopš tā laika kori vadu joprojām.
Uzskatu, ka korī ļoti svarīga ir disciplīna. Jo labāk apmeklēti mēģinājumi, jo spēcīgāks ir koris. Runājot par dziesmām, galvenokārt pieturamies pie Dziesmu svētku repertuāra, jo vēlme dziedāt uz lielās Mežaparka estrādes kopā ar citiem Latvijas koriem ir galvenais mērķis, uz ko ejam laikā no vieniem līdz nākamajiem Dziesmu svētkiem.
Katrai dziesmai ir dvēselīte
Tas ir garš ceļš, kamēr no nošu partitūras kopā ar koristiem nonākam līdz daudzbalsīgam un vienotam dziesmas skanējumam. Mācoties jaunu melodiju, sākumā katru balsi mēģinām atsevišķi. Pēc tam visas balsis sākam līmēt kopā. Pilnīgi piekrītu Gido Kokara vārdiem: "Koris ir instruments, uz kura diriģents spēlē."
Lai dziesma paņemtu klausītāju savā varā, ir vajadzīgs labi noskaņots instruments un virtuozs spēlētājs. Katrai dziesmai ir sava dvēselīte, kura vispirms jāsajūt diriģentam un jāatklāj dziedātājiem, tikai tad to var aiznest arī līdz klausītājiem. Šo prasmi nevar iemācīties, jo nav receptes, kā to izdarīt. Tā ir diriģenta izjūtas un meistarības lieta. Tāpēc dziesma, kurai ir vieni vārdi un mūzika, piemēram, visu tik ļoti mīlētā "Gaismas pils", Haralda Medņa, Ausmas Darkēvicas, Imanta Kokara vadībā skan atšķirīgi. Tā ir dziesmas izjūta dvēseles līmenī, un diriģenta prasme ir spēlēt uz balsīm tā, lai garīgā enerģija, kas savijusies vārdos un mūzikā, sasniegtu klausītājus.
Gribēju orķestri, atvēru mūzikas skolu
Dziedot brīvā dabā, skaņa aiziet gaisā. Lai pastiprinātu dziesmas spēku, vajadzīgs orķestris. Sākumā, rīkojot Dziesmu dienas Inčukalnā, aicināju orķestri no Siguldas. Taču gadījās visādi, piemēram, orķestris laicīgi neatbrauc tāpēc, ka nav transports, un svētki gandrīz izjūk, jo, piemēram, Raimonda Paula "Manai dzimtenei" skan ar pavisam citu vērienu, ja to izpilda orķestra pavadījumā.
Domājot, kā šo jautājumu atrisināt, man palīdzēja pieredzējusi skolotāja, kura teica: "Ziniet, jums tie muzikanti ir jāizaudzina, un tad viņi jums būs." Šie vārdi izrādījās pravietiski, jo tā arī notika. 1992. gadā radās izdevība nodibināt mūzikas skolu. 30 gadu laikā tajā mācās jau piektā paaudze. Man ir gan savi muzikanti, gan orķestris. Un tā vietā, lai lūgtu, es pats varu izlīdzēt ar orķestri citu novadu koriem.
Vajadzēja estrādi - uzbūvējām
Pirmās atjaunotās Inčukalna Dziesmu dienas, kas aizsākās ar 1970. gadu, notika smukā vietā Gaujas senlejā. Skanēja labi, taču tīri tehniski tās bija grūti noorganizēt, piemēram, pa stāvo krastu nogādāt turp klavieres. Un arī šai vajadzībai nāca risinājums. Ja pareizi atceros, tas bija 1987. gada vasarā. Inčukalna MRS direktors bija aizgājis atvaļinājumā, kad man piezvanīja viņa vietnieks, tagadējais novada domes vadītājs Arvīds Blaus, un jautāja: "Kikust, tev vajag estrādi?" Atbildēju: "Vajag!" "Nāc šurp!" viņš teica.
Aizgāju uz MRS, un inženieris prasa man estrādes plānu. Uzzīmēju viņam uz papīra trīs sešmetrīgus dēļus un četrus pakāpienus, kur stāvēt koristiem. Aizmugurē vietu orķestrim un vēl nojumīti. Un pateicu: "Man vajag šo. Ja esi inženieris, izdomāsi, kā to var uztaisīt."
Divu nedēļu laikā estrāde bija gatava. Tā iznāca pret rietumiem, lai vakara saule izgaismotu dziedātājus. Lai būtu atskaņa, sākumā atbalss labi atsitās pret skolu, bet tagad šim nolūkam kalpo koki, ko toreiz iestādījām teritorijā aiz skatītāju rindām.
Inčukalna Dziesmu dienu mēdz saukt par mazajiem Pierīgas novadu dziesmu svētkiem, kuri šovasar notiks jau 44. reizi. Šajā sezonā tos veidojam kā koru sadziedāšanos pirms Lielajiem Dziesmu svētkiem. Uzskatu, ka tie ir ļoti nozīmīgs notikums, jo garīgi spēcīgi, bezgala skaisti un emocionāli vieno mūsu tautu, kā nekas cits patlaban Latvijā.