Sportists, treneris, tiesnesis, organizētājs, Loka šaušanas federācijas ģenerālsekretārs, kluba "Amazones" vadītājs. Cilvēks orķestris.
Nedēļas nogalē Latvijā tika atklāta loka šaušanas vasaras sezona. Sestdien Rīgā, pie "Elkor" veikala, Ģimeņu sporta dienas ietvaros notika pieredzējušāko loka šāvēju sacensības, bet svētdien loka šaušanas kluba "Amazones" vasaras bāzē "Pļava" Babītes novada Salas pagastā savas iemaņas pārbaudīja tie, kas loka šaušanā trenējas pavisam nesen. Saruna ar Eduardu Lapsiņu, cilvēku, par kuru mēdz teikt – bez viņa šis sporta veids šeit jau būtu miris, notika pirms brīvdienu pasākumiem.
– Kādā statusā būsiet vasaras sezonas atklāšanas sacensībās?
– No rīta bruģēšu laukumu mūsu vasaras bāzē, pēc tam vedīšu vienai savai audzēknei loku, tad kārtošu laukumu un mērķus sacensību vietā, tad būšu viens no tiesnešiem, tad organizēšu citu tiesnešu darbu, tad šaušu pats un beigās vēl jānovāc laukums. Un svētdien viss atkal no gala. Šoreiz varbūt ir sanācis visa drusku par daudz. Sevišķi tā bruģēšana, ko paši uzņēmāmies un kas nav tik viegli izdarāma. Bet nevaram to nedarīt. Tagad mums ir arī divi loka šāvēji ratiņkrēslos, un pa zāli ar ratiem izbraukt nevar, pats pamēģināju.
– Šī varētu būt viena no vērienīgākajiem pārbūvēm "Pļavā"?
– Ar katru brīdi bāze kļūst arvien vērienīgāka. Pirmais darbs, ko paveicām, kad sākām tur īrēt zemi, bija – ar traktoru novākt kārklus. Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem. Pēc tam ar trimmeri paši pļāvām zāli. Tagad ir uzcelta nojume, no kuras var šaut arī ziemā. Baltijā nekā līdzīga nav, šaubos, vai ir kaut kur Ziemeļeiropā. Kopš seniem laikiem viena no mūsu lielākajām problēmām ir tas, ka ārā varam sākt šaut tikai no maija. Zaudējam vairākus mēnešus, ko loka šāvēji siltajās zemēs izmanto normāliem treniņiem. Savulaik trijatā bijām aizbraukuši uz divu nedēļu treniņnometni Ēģiptē. Vēlāk parēķinājām, cik tas izmaksāja, un nākamajā gadā nolēmām celt nojumi – lai tā nauda, ko "apēd" trīs cilvēki, labāk tiek visiem.
– Vasaras bāzē viss notiek ar kluba dalībnieku spēkiem?
– Jā, pašu spēki, pašu iniciatīva, pašu līdzekļi. Piemēram, pirms nedēļas viens cilvēks atveda mēbeles. Daļu varbūt nāksies nokurināt, bet ir lietas, kuras varēs izmantot. Cits kluba biedrs uzdāvināja trīs dārza mājiņas, mums tikai vajadzēja sarunāt transportu. Tagad tajās mājiņās daži jaunieši visu vasaru dzīvo, turpat trenējas – gandrīz kā nometnē.
– No pašvaldības kādu palīdzību saņemat?
– Es kaut kā nemāku runāt ar pašvaldībām un ierēdņiem, esmu pieradis paļauties pats uz sevi. Šogad pirmo reizi biju Babītes pašvaldībā un lūdzu divas lietas – lai divreiz nedēļā palīdz ar autobusu aizvest loka šāvējus no Piņķiem uz bāzi un atpakaļ un lai piešķir transportu braucienam uz sacensībām Pērnavā. Otrais jau īstenojās, par pirmo dome vēl spriedīs. Rudenī, kad ir beigusies sacensību sezona un ir drusku vairāk brīvā laika, es katru gadu organizēju jaunu treniņgrupu iesācējiem. Nāk ne tikai jaunieši, bet arī pieaugušie. Pagājušajā oktobrī sanāca tik liela grupa, ka pats ar savu busiņu viņus izvadāt vairs nevaru.
– Pieminējāt Piņķus – vai Babītes novadā ir daudz loka šāvēju?
– Nevarētu teikt, ka daudz, bet pats dzīvoju Piņķos. Gan mūsu klubam, gan Latvijas Loka šaušanas federācijas juridiskā adrese ir Babītes novadā. Kluba "Amazones" pārstāvji Babītes novadam izcīnīja vienīgās divas zelta medaļas pagājušā gada Latvijas Olimpiādē (Līga Zommere un pats Eduards Lapsiņš – aut.). Vēl bija arī viena bronza. Bet Piņķus pieminēju tāpēc, ka līdz turienei ir laba sabiedriskā transporta satiksme no Rīgas, un šī vieta sanāk pusceļā līdz mūsu vasaras bāzei, kur nokļūt ir grūtāk. Doma bija, ka rīdzinieki atbrauc ar sabiedrisko līdz Piņķiem un tad tālāk ar organizēto autobusu līdz "Pļavai".
– Vai vēl kaut kur Pierīgā organizēti šauj ar loku?
– Ir klubs Siguldā, šauj arī Baložos, Carnikavā. Tomēr es sliecos uzskatīt, ka Latvijā ir pieci loka šaušanas klubi, tūlīt būs arī sestais. Bet tie, kas šauj kaut kur pa kaktiem, nav uztverami nopietni. Ir dzirdēts, ka kādu ar loku pār muguru un zobenu pie sāna ir saņēmusi policija.
– Cik loka šaušanu Latvijā var uzskatīt par nopietnu sporta veidu un cik – par atsevišķu cilvēku vaļasprieku?
– Jāsāk ar to, ka pasaulē ir divas starptautiskās loka šaušanas federācijas ar nedaudz atšķirīgu filozofiju. Pirmajiem sacensības notiek stadionos, viss ir stingri reglamentēts. Otrajiem – apvidus loka šaušanā – viss ir brīvāk, viņi aicina braukt un piedalīties ar ģimenēm, bērniem. Tur ir arī tādi, kas ikdienā netrenējas nemaz un par to neuztraucas. Tam gan ir arī savas negatīvās puses. Pirmajā no loka šaušanas versijām, ko pieminēju, nav iedomājams, ka dalībnieks, piemēram, ierastos uz sacensībām iedzēris. Pie tiem otrajiem ir redzēti visādi brīnumi. Pēdējo reizi bijām uz apvidus loka šaušanas sacensībām Lietuvā, un vēlāk dažas mammas pateica, ka savus bērnus uz treniņiem vairs nevedīs – un es viņas ļoti labi saprotu. Arī pats tur droši vien vairs nebraukšu, jo "patusēt" es varu tepat labākā kompānijā. Uzreiz gan gribu piebilst, ka Latvijā nekas tāds nenotiek. Sākumā šeit bija tikai loka šaušanas sportiskā versija, bet tagad Loka šaušanas federācijas pakļautībā ir abas šīs grupas, un tādā veidā kārtība tiek nodrošināta. Galu galā loks un bultas – tie taču ir ieroči. Tas nav tas pats, kas akmens gabalu stumdīt pa ledu, kaut arī tā var savainoties.
– Kā var tikt pie šiem ieročiem?
– Šajā ziņā mēs pēdējā laikā esam spēruši ļoti platu soli uz priekšu, jo mums tagad ir pašiem savs loku ražotājs. Es pat teiktu, izcils loku ražotājs – Armands Vilisters no Stelpes, pēc profesijas mākslinieks kokgriezējs. Viņš ir ļoti labi izpētījis materiālus, no kā ražo lokus. Pagaidām viņš gatavo tikai vienkāršākos lokus, bet pamazām viņu virzu uz to, ka vajadzētu darināt arī olimpisko loku, kas ir sarežģītāks. Man tikpat kā nav šaubu, ka tas varētu sanākt labāks par tiem, ar kuriem šaujam tagad.
– Kas loka šaušanā ir noteicošais – inventārs vai sportista psiholoģija?
– Viss ir savstarpēji saistīts. Pirmkārt, loka šaušana ir tehnisks sporta veids. Ja jūs "Pirmajā formulā" mēģināsiet startēt ar zapiņu – lai cik labā stāvoklī tas būtu, jūs jau pirms starta būsiet morāli sagrauts, jo iepriekš zināsiet iznākumu. Tāpat jums var būt ļoti kvalitatīvs loks, bet tas ir jāpieregulē – tāpat kā katrai izcilai mašīnai ir jābūt mehāniķim. Var izdoties tehniski nevainojams šāviens, bet, ja loks nebūs noregulēts un trāpīsiet sešniekā, parādīsies nedrošība un bailes. Tas jau būs psiholoģiskais moments. Šāvējam ir jābūt saskaņā ar loku un saskaņā ar bultām.
– Kā to var uztrenēt?
– Kad tas cilvēciņš pirmo reizi atnāk, viņam ir jāiemāca paši pamati, stāja. Tad nāk tā saucamā kilometrāža – šauj, šauj, šauj, lai nostiprinātu kustības un lai pats šāvējs saprastu, kad ir izdevies labs šāviens un kad ir pieļauta tehniska kļūda. Tad tehniskā daļa – jāsagādā atbilstošs inventārs, tas jāpieregulē. Un tikai tad nāk augstākā pakāpe, kad var sākt domāt par psiholoģijas nostiprināšanu. Nav nekādas jēgas par to uztraukties, ja tu šauj tehniski nepareizi. Ja dzejolītim izlaiž katru otro rindu, nekas prātīgs nesanāks.
– Latvijā kopumā loka šāvēju skaits palielinās?
– Pieaug, turklāt diezgan strauji. 80. gadu sākumā Latvijā loka šāvēju bija vairāk nekā divi tūkstoši, bet 1997. gadā mēs bijām palikuši četri... Pirms diviem gadiem mūsu klubā bija kādi 60 biedri, tagad jau ir pāri par simtu. Visā Latvijā vairāk par diviem simtiem. Krīzes laikā varēja just, ka loka šaušana daudziem nav ne prātā, jo bija jādomā par to, ko ēst. Tagad ir atgriezušies gan vecie, gan nākuši klāt jaunie. Domāju, ka nebūs ilgi jāgaida arī līdz kādam lielam panākumam.
– Tam ir priekšnoteikumi?
– Lielo valstu izlasēs viens cilvēks atbild par inventāru, cits par fizisko kondīciju, cits par tehnisko izpildījumu, cits par psiholoģisko stāvokli. Gadās, ka apkalpojošais personāls ir divreiz lielāks par pašu sportistu skaitu. Mēs esam tādā (..), ka zemāk vairs nav, kur krist. Bet braucam un startējam. Ja būs kāda liela uzvara, lieliski, ja nebūs, neviens mums neko nevar pārmest.
Par tiem panākumiem... Jau pieminēto apvidus loka šaušanu ļoti iecienījuši igauņi. Es visu mūžu esmu šāvis stadionos, man bija interesanti, ko tas nozīmē. Aizbraucu pie viņiem, un igauņi lielās – te mums ir pasaules čempions, te Eiropas rekordists... Nu labi, paklausījos, pabrīnījos. Pagājušajā ziemā trijatā aizbraucām pie viņiem uz sacensībām telpās – un paņēmām pirmās trīs vietas. Igaunis, kas palika ceturtais, no manis atpalika par 50 punktiem, kas ir milzīga starpība. Nesen viņiem prasīju, kāpēc nebrauc pie mums uz sacensībām. Viņi atbildēja: "A net smisla..." (nav jēgas – krievu val.).
– Marta sākumā Latvijas loka šāvēji no Spānijas pārveda septiņas Eiropas čempionāta zelta medaļas. Tas nav stāsts no tās pašas kategorijas?
– Tas bija Eiropas čempionāts telpās apvidus loka šaušanā. Septiņas zelta medaļas man arī pašam bija pārsteigums, jo uz turieni braucām pēc trijām, bija cerības vēl uz trim. Bet pašam starts izdevās labs, arī tur otro vietu apdzinu par 50 punktiem. Gāja jau interesanti, bija pamatīga ņemšanās ar tiesnešiem, kuri mēģināja izsist no līdzsvara. Beigās uzvarēju, bet līdz rekordam viens punktiņš pietrūka. Noteikti jāizceļ ķekavietis Haralds Bensons, kurš sasniedza četrus Eiropas rekordus kadetiem. Žēl, ka nebija naudas aizvest viņu uz pasaules čempionātu Amerikā, tas puika tur būtu sašāvis pasaules rekordu. Par zelta medaļām nav samelots, vienīgi, ja godīgi saka, daži no mūsējiem medaļas dabūja tāpēc, ka viņu grupās vienkārši nebija pretinieku. Bet viņi jau nav vainīgi, ka sāncenši neatbrauca.
– Loka šaušana no laika gala tomēr saistās ar medībām. Vai ir iznācis ar šādu mērķi doties mežā?
– Nē. Es ticu, ka tas varbūt ir aizraujoši, bet es to neatzīstu. Par godīgāku medību veidu es uzskatītu cīņu ar šķēpu pret lāci – kurš kuru. Protams, ja mana ģimene ciestu badu, es ņemtu loku, ietu mežā, nošautu to zvēru un apēstu, tas būtu normāli. Bet šaut šaušanas pēc... "Youtube" redzēju filmiņu, kur viens ķēms kaut kur džungļos tāpat vien šauj pa spārēm un lielās, kāds viņš meistars. Tādam es ar sūdainu koku pa muguru, goda vārds.
– Kurā no visām jomām, kurās darbojaties loka šaušanā, jums ambīcijas šobrīd ir lielākās?
– Man vispār vairs nav nekādu ambīciju... Kaut gan esmu sportists no matu galiem līdz papēžiem un, kad piedalos sacensībās, vienmēr gribu uzvarēt. Ar loku skraidu apkārt no 13 gadu vecuma. Turīnā šogad notiks veterānu spēles, un beidzot esmu sasniedzis īsto vecumu, lai varētu startēt. Pašam būs interesanti, kas tur sanāks. Bet kā trenerim? Kad atceros, kā Zanei Bērziņai mazliet pietrūka, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm Pekinā, Jānim Amatniekam – tas pats pirms Londonas, laikam no manis nekāds dižais treneris nesanāk. Kaut gan cita jau nav...
