Pie viena viņš apskatīja pasauli - aizbrauca puika, atgriezās vīrs. Artūra ceļš uz leģionu bija, kā pats teic intervijā žurnālam «Degpunktā», visai interesants: «Kā jau lielākā daļa jauniešu, arī es biju diezgan vieglprātīgs, pa mākoņiem mētājos, mācījos diezgan slikti, tādēļ no 11. klases Ķekavas vidusskolā mani atskaitīja.» Māte par neklausīgo dēlu bija lielā izmisumā un meklēja padomu pie Artūra tēvoča, bijušā PSRS armijas virsnieka, ar Angolā gūtu kaujas pieredzi, bijis arī ievainots. Viņa padoms bija īss un konkrēts — uz armiju!
Ar 200 eiro kabatā un tēvoča padomu
Artūram bija nepilni 18 gadi, kad tēvocis radinieku aizveda uz Latvijas Bruņoto spēku iesaukšanas punktu, kur virsnieks slavēja vien par tādu vēlmi, bet — mūsu armijā iesauc tikai pilngadīgos un puisim jāpaciešas vēl mēnesi. «Onkulis man teica — ja jau jāgaida, varbūt pamēģini uz Ārzemnieku leģionu. Ja tiksi, tiksi, ja ne, atbrauksi un iesi uz Latvijas armiju,» atceras Artūrs. «Es vispār nezināju, kas tas ir, viņš man iedeva karti, kā atrast iesaukšanas punktu — Strasbūrā.»
Jau nākamajā dienā Artūrs sēdēja autobusā un devās ceļā — ar pilsētas karti, 200 eiro kabatā un vērtīgu tēvoča padomu — censties tikt desantniekos izpletņlēcējos, jo viņi ir vislabākie. Šis bija jaunekļa pirmais tālākais ārzemju brauciens, bez mazākās nojausmas, kur vēl viņu aizvedīs iecerētās leģionāra gaitas.
Leģiona mājaslapā vēstīts, ka durvis ir atvērtas 24 stundas diennaktī. Artūrs pārliecinājās, ka gluži tā jau nu nav — iebraucis Strasbūrā naktī un ar taksometru aizbraucis līdz rekrutēšanas centram, viņš atdūrās pie slēgtām durvīm. Puisis rītu sagaidīja tuvējā parkā un tad ieradās centrā.
«Pārkrista» par Reini Tālbergu
Senāk Ārzemnieku leģions bija patvērums arī noziedzniekiem, Francijā pat bija iespēja izvēlēties starp cietumu un leģionu. Mūsdienās šī tradīcija izzudusi — dienēt gribētāju pagātni pārbaudot, leģionāri vairs nav kriminālisti, ko bez nožēlas izmantot kā lielgabalu gaļu. Mērķis ir radīt labus profesionālos karavīrus. «Viens gan palicis — leģions joprojām piesedz franču armiju, kāpēc sūtīt savējos, ja var leģionārus,» teic Artūrs.
Kad viņš iestājās dienestā, vēl pastāvēja tradīcija mainīt leģionāra vārdu — Artūru «pārkristīja» par Reini Tālbergu. Pats izvēlēties nevarēja, leģionā ņem talkā biezu žurnālu ar visu pasaules valstu vārdiem — kādu iedos, tāds būs. «Smieklīgi ir, ka daudziem latviešiem ir piešķirti lietuviešu vārdi. Franciski Latvija un Lietuva skan ļoti līdzīgi,» smej Artūrs. Pirms gada identitātes maiņa ir atcelta, izņēmums ir franči — viņi kļūst par beļģiem vai kanādiešiem.
Tālākais ceļš veda uz Obaņu, mazu pilsētiņu pie Marseļas, kur notiek kandidātu atlase un pirmie pārbaudes testi. Pēc četrām nedēļām Kastelnaudarijā, 80 kilometru no Tulūzas, sākās īsta armijas dzīve. «Pirmo mēnesi mūs aizsūtīja uz «Fermu» — tā dēvē kazarmas mežā, kur dzīvojām. Notiek pārgājieni, apmācības šaušanā, citās disciplīnās, intensīvi franču valodas kursi. Franciski nezināju neko, valoda, protams, ir ļoti grūta, bet iemācās ātri. Angļu valodu mācījos skolā no pirmās klasītes, bet pēc pusgada Francijā franciski runāju labāk nekā angliski. Tu esi spiests iemācīties, nav citu variantu,» piebilst Artūrs.
Piektais labākais
Pats grūtākais leģionā, kā jau parasti visās armijās, ir pirmais mēnesis — psiholoģiski, ne visi iztur. Pēc «Fermas» mācības turpinājās vēl trīs mēnešus pulkā, un tad virsnieki nāk klajā ar sarakstu — jauno leģionāru reitingu, no labākā līdz sliktākajam. Apkopoti ir visi pārbaudījumi, gan fiziskie, gan teorētiskie, gan šaušana, gan attieksme un franču valoda.
«Pirmais piecnieks var izvēlēties vienību — tankistus, sapierus vai parašutistus, pārējiem izvēle ir ierobežota,» Artūrs bija centies izpildīt tēvoča vēlējumu un kā piektais labākais (no vairāk nekā 40) nokļuva izpletņlēcējos.
Tik sūras «iesvētības» kā PSRS armijā nav bijušas, Artūrs atminas, ka jaunajiem likts pamatīgi sadzerties vīnu — kā jau franču armijā, tas ir brīvi pieejams parasts galda dzēriens.
Dienestā pie niknajiem korsikāņiem
Pirmā īstā dienesta vieta bija Korsika, Napoleona dzimtā sala Vidusjūrā, kur vietējie ir lieli nacionālisti un frančus pagalam nemīl. «Vieta ir neaprakstāmi burvīga, tikai korsikāņiem nepatīk Francijas vara. Kalnu tauta — kā čečeni. Vasarās, kad ir tūrisma sezona, viņi visiem liek mieru, saimnieko kafejnīcās, bet ziemās veic akcijas pret Francijas Republiku, viņiem ir līdzīgas mafijas tradīcijas kā Itālijā,» stāsta bijušais leģionārs.
Pēdējie lielie terora akti gan Korsikā pastrādāti vēl pirms Artūra dienesta. 2004. gadā Lučiānas pilsētiņā uzspridzināja mērijas ēku, pie viena «paraujot gaisā» arī mēra svaiņa krogu 150 metru tālāk. Tajā pašā gadā uzspridzināja Bastijas pilsētas mēra un Francijas parlamenta deputāta māju un apšaudīja musulmaņu lūgšanu centru. Laimīgā kārtā neviens cilvēks bojā negāja un nopietnus ievainojumus neguva.
Stratēģiski Korsika ir svarīgs punkts starp Eiropu un Āfriku, tāpēc arī šeit ierīkota leģiona bāze. «Pulkā bijām 800 cilvēku, korsikāņiem pret mums nebija nekādu pretenziju,» saka Artūrs. Reizēm izcēlies pa kautiņam, bet tie bijuši vien sadzīviski ķīviņi. Četrās nedēļās latvietis apguva izpletņlēcēja desantnieka prasmes, pēc tam mācības turpinājās kaujas rotā ar specializāciju karam kalnos, apgūstot arī slēpošanu un militāro alpīnismu. Tā pagāja pieci mēneši — tik ilgs bija laiks, lai no skolas izmests slīmests kļūtu par karavīru.
Mirst arī mācībās
Leģionā var dzīvību zaudēt ne tikai kaujā. 2008. gadā kaprāļi mācībās Džibuti tuksnesī līdz nāvei nodzina kareivi — viņš saļima un nomira no atūdeņošanās. «Vada komandieris iet pa priekšu, kaprāļi ir aizmugurē, skatās, lai neviens neatpaliek. Viņi dzina uz priekšu, viņš pārkarsa, nokrita, sirds apstājās. Izcēlās liels skandāls, kā kaut kas tāds var atgadīties mūsdienās demokrātiskā valstī,» stāsta Artūrs.
Ap to laiku vēl lielāka traģēdija notika Čadā — leģionārs nošāva divus savus kaprāļus un seržantu. «Arī bija palicis pēdējais, viņi dzina un dzina, bet viņam aizgāja ciet.» Artūrs pats dienestu beidza kā kaprālis un ir pārliecināts, ka tā ir atlases vaina — pieņemti fiziski vai morāli vājāki cilvēki. «Uzskatu, ka tie kaprāļi nemaz nebija vainīgi, viņi vienkārši darīja savu darbu, lai cik necilvēcīgi tas izklausītos.»
Šo nelaimju sekas bija stingrāka uzraudzība. «Tikko biju saņēmis kaprāļa pakāpi un pakļuvu zem tā tanka,» noteic Artūrs. «Par pārkāpumiem biju licis visu nakti berzt tualetes. Ja agrāk tas bija normāli, katru nakti kāds berza, tad tagad pret to cīnās. Mani iesēdināja uz 15 dienām militārajā cietumā, tas bija Āfrikā, Džibuti. Četros no rīta cēlāmies, skrējām, tad visu dienu saulē «strādājām», ravējām zālīti — par sodu. Pakāpi gan neatņēma.»
Sodu varēja izpelnīties arī par uniformu — šā iemesla dēļ Artūrs atturējās nedēļas nogalēs iet uz pilsētu. «Vajadzēja izgludināt parādes formu, pie tās piekasījās nenormāli, pārbaudīja ar centimetru mēru. Ja kaut kas nebija kārtībā, gāja nevis uz pilsētu, bet berzt tualetes.»
Toties, kādā skatā leģionārs atgriezās no pilsētas, vairs nebija svarīgi, kaut vai citu biedru nests. «Korsikā uz visu pulku bija divas ielasmeitas, jau vecas, francūzietes ap piecdesmit. Āfrikā meitenes bija ļoti viegli iegūstamas, par pāris eiro uz visu nakti, tikai komplektā viss kaut ko varēja dabūt,» ironizē Artūrs.
Strādā apsardzē, atgriezies skolas solā
Arī dzimtenē Artūra nodarbe ir nedaudz militāra — viņš strādā apsardzes firmā «TM Security» par operatīvās grupas komandieri. Pirms trim gadiem aizsaulē aizgāja tēvocis, un viņa bērēs Artūrs iepazinās ar daudziem viņa draugiem militāristiem, kas piedāvājuši darbu, kad atgriezīsies Latvijā.
«Man patīk tur valdošā patriotiskā attieksme, daudzi ir armijas virsnieki, atbalsta sportistus, bijušos karavīrus. Personāla atlasi vada Gunārs Rusiņš, agrāk dienējis Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā, vada Afganistānas un citu militāro konfliktu veterānu asociāciju,» lepojas Artūrs. Un viņš atgūst nokavēto — atgriezies pie mācību grāmatām, vakarskolā turpinot nepabeigto vidējo izglītību.
Tagad, kad pašam jaunības dullums pārgājis, viņš citiem iesaka: «Jāpadomā ne tikai par sevi. Man nepatīk, ka, atgriežoties Latvijā, man vairs nav neviena drauga, jo visi Anglijā lasa zemenes. Ja nu tiešām nevar Latvijā izdzīvot, labāk tad ir braukt uz franču leģionu. Lasot zemenes, tu esi trešās šķiras melnstrādnieks, bet militārists ir viens no cienījamākām profesijām.»
Visu interviju ar jauno ķekavnieku var izlasīt un bildes apskatīt portālā www.kasjauns.lv.