Lēdurgas pagasta ģimenes ārsts Aivars Freibergs ir viens no trim vismīļākajiem ģimenes ārstiem, ko pacienti pieteica akcijā "Meklējam labu ģimenes ārstu".
– Vai esat šejienietis un labi pazīstat Lēdurgā dzīvojošās ģimenes?
– Esmu rīdzinieks. Kad 1982. gadā pabeidzu Medicīnas akadēmijas Ārstniecības fakultāti, sadalē mani norīkoja darbā uz Lēdurgas ambulanci, kas jau toreiz atradās šajā mājā. Es šurp atnācu kā jauns terapeits, bet vairāk nekā desmit pēdējos gadus esmu ģimenes ārsts. Būtībā darbs ir tas pats, tikai pēc ģimenes ārstu kursu beigšanas mana titula nosaukums ir mainījies. Domāju, ka pa 32 darba gadiem labi esmu iepazinis Lēdurgas puses ļaudis un viņi mani.
– Kas cilvēkiem visbiežāk ir uz sirds, kad viņi meklē jūsu palīdzību?
– Problēmas ir visdažādākās, un ar tām nāk gan mazi, gan lieli. Pavasaros un rudeņos, kad ir smagie lauku darbi, cilvēki sūdzas par muguras sāpēm, ziemas laikā gadās saķert saaukstēšanās slimības, laiku pa laikam cilvēkus moka dažādas vīrusu saslimšanas. Kopā ar abiem ārsta palīgiem mēs iedzīvotājiem sniedzam primāro aprūpi.
Reizi nedēļā feldšere no rīta paņem analīzes, ko "Gulbja laboratorijas" mašīna aizved uz Rīgu, un vakarā mēs jau saņemam atbildes. Laba sadarbība mums ir ar Limbažu poliklīniku, pacientu rentgena izmeklējumu rezultātus e-pastā saņemam tanī pašā dienā, kad tie veikti. Uz vietas pārsienam, veicam injekcijas, fizioprocedūras un citus pakalpojumus. Ja ir nepieciešami specifiski izmeklējumi, nosūtu cilvēkus turp, kur tos piedāvā.
– Teorētiski daudzi pakalpojumi, kuru veikšanā izmanto modernās aparatūras, ir par pacientu iemaksām, bet uz tiem ir jāgaida mēnešiem garās rindās. Ja gaidīt nevar, cilvēkam ir jāmaksā, un tie ir vismaz vairāki desmiti latu. Vai tā tomēr nav absurda situācija?
– Medicīnas aprūpe ir jāpilnveido atbilstoši mūsdienu iespējām, jo modernā aparatūra palīdz labāk strādāt ārstam un ērtāk justies pacientam. Taču tas, ka cilvēkam uz valsts apmaksātu pakalpojumu jāgaida garā rindā, nav mediķu problēma. Šādu situāciju rada ierobežots kvotu daudzums, kam ir paredzēts finansējums. Taču cilvēku, kuriem ir vajadzīgi izmeklējumi vai procedūras, ir vairāk nekā šo kvotu.
Līdz ar to situācijās, kad gaidīt nevar, cilvēkam nākas maksāt no savas kabatas. To pamato ar nepieciešamību ekonomēt, taču sāpīgākais ir tas, ka nauda, ko cilvēks samaksā, ir tā, ko valsts ir ieekonomējusi. Pacientam maksa par šādiem medicīnas pakalpojumiem iznāk nodoklis nodoklī. Ir bijuši gadījumi, ka cilvēks pārdod traktoru, lai apmaksātu operāciju, lai gan viņš visu laiku ir maksājis nodokļus. Un patlaban vēl runā par papildu nodokli medicīnai?
– Savulaik reizi gadā cilvēkiem bija jāiziet obligātās veselības pārbaudes. Tagad jums uz kabineta durvīm lasāmi rakstiski aicinājumi, kuros iesakāt cilvēkiem veikt konkrētus izmeklējumus.
– Politiskā un ekonomiskā situācija mainās, bet veselība ir svarīga vienmēr, tāpēc arī liekam rakstiskus aicinājumus. Tas atkal ir saistīts ar finansēm, taču, jo ātrāk kādu problēmu konstatē, jo vieglāk un ar mazākiem naudas līdzekļiem to var risināt.
Šeit gribu teikt atzinīgus vārdus par novada sociālo dienestu, kura darbinieki ir ļoti atsaucīgi, kad lūdzam viņus pasekot līdzi gan mazu bērnu, gan vecu cilvēku aprūpei, jo viņi paši par sevi nevar parūpēties. Diemžēl ne visi vecāki pietiekami pabaro un apkopj savus mazuļus, un ne visi bērni gādā par saviem sirmajiem un slimajiem vecākiem. Runājot par veciem cilvēkiem, jāatzīst, ka mūsu novadā ir tā privilēģija, ka savulaik pašvaldība Lēdurgā izveidoja veco ļaužu mītni. Iespēja dzīvot tajā ir liels atspaids vientuļiem ļaudīm, jo, ja viņiem nebūtu šādas aprūpes, ne viens vien daudz ātrāk būtu nonācis kapu kalniņā.
– Šobrīd cilvēkiem piedāvā arī dažādus alternatīvās medicīnas pakalpojumus. Kā jūs uz tiem raugāties?
– Es veicu pulsa diagnostiku, kas ļauj noteikt gan cilvēka vispārējo veselības stāvokli, gan to, kā jūtas atsevišķi iekšējie orgāni. Izmantojot pulsa diagnostiku, traucējumus vai izmaiņas orgānu darbībā bieži vien var pamanīt ātrāk, pirms cilvēks konkrētā ķermeņa vietā sāk izjust diskomfortu. Tas palīdz ļoti laikus pielietot nepieciešamo terapiju, kā arī attiecīgos orgānus vairāk uzpasēt un pasaudzēt.
– Vai jūs savus pacientus pamācāt, kā rīkoties, lai neiedzīvotos veselības problēmās?
– Studiju laikā Medicīnas akadēmijā mūs galvenokārt mācīja, kā tikt galā ar sekām jeb kā ārstēt slimības. Vairāk nekā trīsdesmit darba gados esmu iemācījies saskatīt cēloņus, kuru dēļ rodas sekas jeb veselības traucējumi.
Pamatā tie meklējami ģimenes paradumos – ēst gatavošanas tradīcijās, dzīvesveidā un savstarpējās attiecībās. Pacientiem, kuri ņem vērā ieteikumus, piemēram, pamainīt ēdienkarti, viennozīmīgi uzlabojas pašsajūta.
No mūsu ikdienas lielā mērā pazustu stress, ja mēs ikvienu saspringtu situāciju, kas atgadās mājās, skolā vai darbā, izrunātu ar tiem, kas tajā iesaistīti, nevis krātu sevī dusmas, niknumu un aizvainojumu.
Mana sieva Inga, kura kārto ārsta prakses lietvedību, mani reizēm pavelk uz zoba, ka es citiem mācu pareizi ēst, daudz kustēties, bet pats uz tuvējo veikalu braucu ar mašīnu. Tad es viņai atspēlējos, teikdams, ka mēs ar bērniem taču ēdam to, ko viņa mums pagatavo. Bet, nopietni runājot, viņai ir taisnība – dziļi sevī mēs vienmēr zinām, kad grēkojam, bet to pareizo rīcību parasti atliekam uz nākamo reizi, jo ieradumam ir milzīgs spēks. Tieši tāds pats spēks piemīt labiem ieradumiem, uz ko cenšos tiekties pats un aicinu arī pacientus.
