«Ligita ir nesavtīga, enerģiska un ļoti atsaucīga pret visiem, kas nonākuši grūtībās. Nesavtīga – tāpēc ka palīdz trūcīgām ģimenēm, prot iepriecināt bērnus un vecus cilvēkus, daloties ar tiem mīlestībā un sirds siltumā. Enerģiska – jo vienmēr ir kustībā un rūpēs, kādam steigties palīgā. Atsaucīga un uzņēmīga pret katru darbu,» smaidot stāsta piecu, nu jau pieaugušu, bērnu mamma, rakstniece Regīna Logina un atzīst, ka pilnībā piekrīt Ligitas teiktajam, ka mūsu laiks ir ierobežots, tāpēc nevar dzīvot tikai sev.
Savukārt Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā viceprezidente un Trīszvaigžņu ordeņa virsniece Inta Purva par Ligitu saka: «Jau daudzus gadus braucu uz Latviju, lai palīdzētu grūtdieņiem. Tas nebūtu iespējams, ja Latvijā nedzīvotu tāds cilvēks kā Ligita Šteina. Ligitai pašai jānes smaga dzīves nasta, par kuru viņa nekad nesūdzas, bet mēģina savā apkārtnē ienest gaišumu un prieku.»
Pretēji nelabvēļu aizdomām par prāvu atalgojumu sieviete atzīst, ka palīgā steidz, nesaņemot par to ne santīma. «Daudzi jautā – kam tev tas vajadzīgs? Un es atbildu, ka vienkārši tāpat. Godīgi sakot, par to pat neaizdomājos,» viņa atzīst.
Ligitas dzimtā puse ir Latgale. Jau bērnībā mamma un vecāmāte iemācījusi – ja kādam vajag palīdzēt, nedomā, kas par to būs un cik par to maksās, bet palīdzi. «Tā laikam ir tā latgaliešu mentalitāte,» nospriež Ligita, kura ģimenēm sniedz arī materiālu atbalstu – gan naudu, gan drēbes, gultasveļu, aizkarus, apavus un citas sadzīvē noderīgas un nepieciešamas lietas.
Sievietes darbības lauks ir plašs – Rīgas, Cēsu un Limbažu rajoni. Gadu gaitā izveidojusies sadarbība ar pašvaldību sociālajiem dienestiem, kas palīdz apzināt ģimenes, kurām šobrīd visvairāk nepieciešams atbalsts. Lai palīdzētu, Ligita organizē ziedojumu vākšanu, pēc tam pati nogādā katrai ģimenei nepieciešamo.
Jau 30 gadus L. Šteina darbojas «Latvijas Sarkanajā Krustā», ar viņas gādību nodibināts Inčukalna vidējās paaudzes deju kolektīvs «Virši», kas šogad svinēs 15 gadu jubileju, tāpat aprūpes organizācijas «Daugavas Vanagi Latvijā» (DVL) Inčukalna nodaļa.
Kādā no kolektīva deju koncertiem VEF Kultūras pilī Ligita iepazinusies ar cilvēkiem, kas jau bijuši iesaistīti ārzemju latviešu dibinātajos «Daugavas Vanagos». Viņi piedāvājuši veidot nodaļu Inčukalnā. «Sākotnēji viss notika manās mājās vai vietās, kuras gan nebija gluži piemērotas. Māja allaž bija piekrāmēta ar kastēm, kurās bija drēbes un mantas ģimenēm.» Ligita atceras, ka lielu atbalstu sniedzis toreizējais Inčukalna pagastvecis Staņislavs Ungurs, kas atbalstījis un ticējis idejai, pat piešķīris telpas, kurās Ligita izveidoja jaunatnes centru «Sarma».
Ar ziedotāju atbalstu telpās veica remontu, tomēr pēc desmit gadiem beidzies noslēgtā līguma termiņš, un nu pašvaldība pieprasījusi īres maksu, kuras Ligitai neesot bijis un telpas nonākušas atpakaļ pagasta rokās. Pēcāk tur izveidots tagadējais novada Dienas centrs, kas saglabājis gan Ligitas radīto ideju, gan nosaukumu. Sajūtas pēc jaunatnes centra aizvēršanas esot bijušas drūmas, tomēr daudz laika skumt nebija. «Man galvā jau bija citas idejas, ko darīt tālāk, kam jāpalīdz,» optimistiski piebilst Ligita.
DVL Ligita darbojas jau 14 gadus, tomēr tagad palīdzību sniedzot vairāk individuāli. Izveidojusies arī lieliska sadarbība ar Kanādā, Toronto, dzīvojošo latvieti Intu Purvu, kura savulaik pārdevusi savus īpašumus Latvijā un tagad katru rudeni ierodas dzimtenē, lai ziedotu trūcīgajām ģimenēm.
Ligita uzņēmusies vēl kādu atbildīgu uzdevumu – viņa ir redzes invalīdu koordinatore Salacgrīvas novadā Limbažu pusē. Pienākumu ir daudz, tomēr Ligita atrod laiku arī sev. «Man ļoti patīk skatīties saulrietus – varu tos vērot stundām. Patīk arī fotografēt, gleznot. Fotografēju daudz un cenšos iemūžināt interesantus momentus.» Savulaik notikušas pat izstādes ar Ligitas radītājām gleznām.
Ligita atzīst, ka personīgajā dzīvē gadoties būt daudz neizlēmīgākai nekā tad, kad kādam vajag sniegt palīdzību. Tomēr, lai cik optimistiski un gaiši domātu, arī Ligitai ir brīži, kad ir grūti, bet viņa nesūdzas. Lai gan tas neesot mērķis, sirdi ļoti sasildot katrs pateiktais «paldies». «Atnāca puisītis – apavi par mazu, pirksti lien ārā. Atradām līdzekļus un nopirkām jaunus. Un vienā vasarā viņš atnāk pie manis ar lielu, skaistu margrietiņu pušķi un saka: «Paldies, Ligitas tant!». Tā dēļ vien ir vērts neapstāties,» stāsta Ligita.
Ar smaidu, taču ne bez stingrības, uzaudzināti divi dēli – 25 gadus vecais Ritvars, kurš savulaik bijis kamaniņu braucējs, un 22 gadus vecais Rolands, ko Ligita mīļi dēvē par "mazo dēlu". Rolands dien Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēkos.
Jaunākā ašā ideja esot izveidot dzīvnieku patversmi. «Man nav kauns pateikt «nē», ja apzinos, ka nevarēšu. Tomēr, ja ienāk prātā kāda doma un apzinos, ka varēšu, darbojos, līdz izdodas. Ir brīži, kad zinu – šai momentā vajag darīt tieši to,» pārliecināta ir Ligita Šteina.