Atstādams radiniekus Amerikā, Džons ieradās Latvijā, līdzi vezdams savu ilggadējo aizraušanos – gleznošanu.
Četru gadu vecumā Džons ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Amerikā, bet 1990. gadā tēvs visu ģimeni atvedis uz Latviju – gribējis, lai bērni redz dzimteni. "Tajā laikā Rīga bija nolaista, braukāja krievu mašīnas, ekskursijā pa Latviju redzējām, cik briesmīgā stāvoklī ir vecās pilis un muižas... Bet tagad – savā auto klausos amerikāņu kantri un vesterna mūziku un varu teikt, ka nav nekādas lielas starpības starp Ameriku un Latviju. Pirms trim gadiem mani šeit apciemoja meitas ar vīriem un bērniem, mēs atkal izbraukājām Latviju, un es tagad varu lepoties – Latvija izskatījās patiešām forši," saka Džons.
Māksla uzsit asinis
Kopā ar Džonu auguši divi brāļi un divas māsas, viņš ģimenē bijis baltā avs. Kā pats saka – īsts jenkijs . Ļoti jauns apprecējās ar Amerikas itālieti un pameta mājas. Pabeidzis vidusskolu, Džons devās dienēt armijā, vēlāk sāka strādāt policijā. 2003. gadā Džons uz palikšanu ieradās Latvijā. "Visa ģimene bija ļoti latviski orientēta, piederēja latviešu klubiem, apmeklēja nometnes, bet es ar viņiem kopā nekur negāju. Biju aizrāvies pats ar savām nodarbēm. Un, kad tēvs padzirdēja, ka es braukšu dzīvot uz Latviju... "No visiem uz Latviju brauksi tieši tu?" – tēva neticību atceras Džons.
Dzīvojot Amerikā, Longailendā, Džons paralēli policista gaitām sācis izkopt savas mākslinieka prasmes. Strādājis un nedēļas nogalēs sēdies vilcienā, lai mērotu ceļu uz 80 kilometru attālo Ņujorku. "Nevarēju sagaidīt tās sestdienas un svētdienas. Man tik ļoti patika! Devos uz 150 gadus vecu, ļoti slavenu mākslinieku skola. Sestdienās visi sanācām kopā, bija modeļi, gleznojām portretus, un tā bija iespēja kustināt roku. Ja tu tikai dabū savu mākslinieka diplomu, pieliec to pie sienas un roku nekustini, visas iemaņas zūd. Ja ņemies viens pats, piemēram, ar savām ainavām studijā, kļūsti slinkāks un lēnāks. Ja saej kopā ar citiem, ir modeļi un konkrēts laiks, tas uzsit asini un dod spēku."
Detektīvs ar otu
Pirmos deviņus gadus Longailendā Džons strādājis kā ierindas policists uz ielas, pēcāk ticis strādāt birojā un kļuvis par policistu – mākslinieku, taču pēc amata skaitījies detektīvs. Turpmākos 23 gadus viņa darba pienākumos ietilpa fotorobotu zīmēšana. "Tas darbs bijis tik labs, es nevarēju to pamest," piebilst Džons. Papildus tiešajiem darba pienākumiem viņš savas mākslinieka dotības īstenoja kolēģu portretu zīmēšanā. "Kad viņi gāja pensijā, kā dāvana tika pasniegts manis ar pasteli vai zīmuli zīmēts portrets."
Labākie Džona darbi atvesti uz Latviju. Džona sieva Sandra tos rāda un lepojas. "Unikāli," viņa saka, un tam nevar nepiekrist. Zīmētie portreti ir tik īsti un precīzi kā fotogrāfijas. Reiz kolēģis policijā izsmējis – mēs jau neprasījām fotogrāfiju. Džons atzīst, ka viņam vairs nav tādas pacietības ar mazo zīmulīti darboties, tāpēc tagad priekšroku dod eļļas krāsām un audekliem.
Līdz ar darbu policijā Džons pievērsies portretu gleznošanai, tikai pēc atbraukšanas uz Latviju – ainavu glezniecībai. Viņš vasarā apmeklē plenērus un bieži attēlo Saulkrastu pludmales ainas. Džons atzīst, ka viņam patīk zīmēt portretus, taču viņš nav gribējis ar to pelnīt naudu, jo tad tas kļūst par darbu. Viņam dzīvē bijusi tā laime zīmēt, ko un kā pašam gribas. "Tikko kā iedod uzdevumu, tas kļūst par pienākumu, un tu kļūsti mazliet nervozs. Bet es gribu būt brīvs!" Turklāt nekad nav garantijas, ka pasūtītājam patiks radītais darbs – vienalga, cik labs mākslinieks to nebūtu zīmējis. Vienmēr kādam liksies, ka dzīvē pats ir skaistāks, nekā uzzīmēts. Šādas situācijas Džons vienkārši nevēloties piedzīvot. Viņš atzīst, ka ir pārdevis jau radītas gleznas vai atdevis modeļiem viņu pašu portretus, bet gleznošanu nav afišējis kā pakalpojumu.
Aizbēga no dzīves mikrorajonā
Ierodoties Latvijā, Džons sākotnēji gribēja dzīvot Rīgā. "Bet tad es satiku Sandru," viņš smaida. Sandra tolaik, 1998. gadā, kad abi iepazinušies, dzīvojusi Rīgā, divistabu dzīvoklī. Abi sapratuši, ka kopdzīvei un gleznošanai vietas būs par maz, un nolēmuši meklēt plašāku mitekli. Cenas Rīgas dzīvokļiem bija lielas, turklāt Džons nebija sajūsmā par dzīvošanu kādā no mikrorajonu daudzstāvu namiem. "Negribējām sliktu dzīvokli. Pētījām sludinājumus un sapratām, ka par tādu pašu naudu var nopirkt māju Saulkrastos," atceras Sandra. Džons ir patiesi priecīgs par to, ka abi iekārtojušies Saulkrastos. Viņš nemaz neticējis, ka Sandra, rīdziniece būdama, būs ar mieru pārcelties. "Tā Rīga tik tuvu jau nemaz nav vajadzīga. Mēs tāpat varam aizbraukt uz kino vai teātri un varbūt pat to darām biežāk nekā paši rīdzinieki," stāsta Sandra.
Izveidotā darbnīca blakus dzīvojamai mājai ir pašu – Sandras un Džona – roku darbs. Divstāvu nams, kur plašā klāstā izvietoti Džona darbi, pabeigts pirms trim gadiem un esot gatavs pie sevis uzņemt viesus – citus zīmēt gribētājus. Džons stāsta, ka līdz šim nav afišējis savu darbību un aicinājis apmeklēt viņa kursus, tāpēc pagaidām viņu uzmeklējuši nedaudzi. Darbnīca nav Džona biznesa projekts, viņš prasa trīs latus par trīs stundu garu nodarbību. Pašam vēl sanākot piemaksāt par elektrību. "Doma ir tāda, lai tiem, kuriem gribas zīmēt, būtu vieta, kur sanākt kopā. Ja mājās ir mazi bērni, ko tu tur pakrāsosi divistabu dzīvoklī. Bet te ir vieta, kur neviens netraucē un vēl dod kādu padomu," paskaidro Sandra.
Jau deviņus gadus Džons Delgalvis dod priekšroku latviskiem Ziemassvētkiem, visu amerikānisko atstājot vēsturē. Tagad par savām mājām viņš sauc Saulkrastus, kur dzīvo kopā ar sievu Sandru.
Dzīvojot Amerikā, Longailendā, Džons strādāja par policistu. Kolēģiem, kuri dodas pensijā, Džons mēdza sagādāt pārsteigumu – ar roku zīmētu portretu.
