– Jūsu kabinetā Doles muižas kungu mājā virs kamīna ir bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas fotogrāfija. Kāpēc?
– Vispirms tāpēc, ka pēc izcelšanās viņa ir daļēja dolēniete. Viņas tēvs šeit dzimis. Tāpēc mums viņa ir tuvāka nekā visi pārējie prezidenti. Personīgi uzskatu, ka arī veiksmīgāka. "Vīķu" māju vieta atrodas Rīgas HES ūdenskrātuves dzelmē, uz Ogres pusi no spēkstacijas. Mums muzejā ir gan attēli, gan Vīķu dzimtas kokos, gan aug prezidentes pašrocīgi stādītā liepiņa.
– Klīda baumas, ka liepa nobeigusies un vietā iestādīta cita.
– Kategoriski nē! Tiesa gan, kādi nelieši bija nolauzuši zaru, bet tas sadzija. Liepiņa ir oriģinālā.
– Daugavas muzejs un jūs daudzu uztverē ir viens vesels – darbavietu neesat mainījusi kopš 60. gadiem.
– Man ir jāņem kalkulators, lai saskaitītu! Divi nulle viens divi mīnus viens deviņi seši deviņi. 43 gadi! Pirmos astoņus gadus cirtām krūmus, tīrījām parku, veicām kapitālremontu muižai. 1977. gadā muzejs vēra durvis apmeklētājiem.
– Vai atceraties, kāda bija Doles sala pirmajā darba dienā?
– Visapkārt – arheoloģiskie izrakumi. Daugava vienā pusē bija nosprostota, ūdens plūda pa tā saucamo Sauso Daugavu. Otrā pusē notika celtniecības darbi, aizsprosts jau bija izveidots. Materiāli rādījās tik daudz un tik krāšņi, kā visā Latvijas arheoloģijas vēsturē kopumā nebija bijuši. Tas ir loģiski, jo appludināja plašas teritorijas.
Arheologam [Jānim] Graudonim radās ideja, ka daļu no atrastā jāsaglabā te, uz vietas. Tika izraudzīta šī muiža, kur tolaik darbojās puspanīkusi bibliotēka un medpunkts, nesen bija likvidēts klubs. Muzeja ierīkošanu pasteidzināja fakts, ka kolhozs gribēja muižu atdot kādai juvelierfirmai kā atpūtas bāzi. Rajons lēma, ka jāpasteidzas ar muzeja dibināšanu.
Taču izrādījās, ka muzejs nedrīkst būt pilnībā veltīts arheoloģijai, kā bijām iecerējuši. Pirmspadomju materiāli varēja būt tikai 14 procenti no ekspozīcijas. Arheoloģija no lielās zāles bija jāpārceļ uz mazo. Lai ekspozīcija nebūtu neinteresanta tāpēc, ka pilna ar padomju materiāliem, radās ideja veidot ekspozīciju par Daugavas vēsturi un Daugavu kā tirdzniecības ceļu.
– Vai atceraties, kā uzpludināja ūdenskrātuvi – kā nāca ūdens, kāds bija iespaids, stāvot klāt šādam vēsturiskam notikumam?
– Atceros, bija milzīgs mītiņš, atbrauca orķestris "Rīga". Taču – nekā, ūdens nenāca. Strādnieki skrēja ar lāpstām, traktori rosījās. Kad viņā galā pie Raušiem upi aizsprostoja, veļot milzīgi lielus akmens tetraedrus priekšā Salaspils Daugavas zaram, tas bija grandiozs un reizē ļoti skumjš brīdis.
– Vai nebija tā, ka visapkārt bija daudz salauztu cilvēku, kas bija spiesti pamest mājas?
– To visskaudrāk jutu, kad gāju no mājas uz māju un vācu materiālus. Cilvēki aizejot labprāt šķīrās no savām lietām. Viņu stāsti bija briesmīgi. Man no sirds žēl, ka neesmu tos pierakstījusi, bet ausīs un prātā man tie ir visu laiku.
– Izklausās, ka varētu izdot vēsturisku bestselleru.
– Tas būtu bestsellers. Krievijā HES būvēja vēl skarbāk – mājas nenojauca, ciemus appludināja ar visām baznīcām un pieminekļiem. Pie mums tik traki nebija, bet traģēdijas gaisotni pastiprināja tā dīvainā sajūta, kas saistās ar salām. Salu cilvēkiem ir drusku lielāka pieķeršanās savai dzīvesvietai. Es domāju, ka nekļūdos, jo esmu daudz pa salām braukusi, gājusi un runājusi ar cilvēkiem.
Ne vienmēr tiec pāri upei, tāpēc pie kaimiņiem vērsās ne jau tikai reizēs, kad mājās nebija sāls. Ne vienmēr tās bija īpaši draudzīgas attiecības, bet attiecības bija, un nereti ļoti ciešas. Viņi nevarēja atļauties izlikties, ka kaimiņa nav. [Doles] salā bija viena skoliņa, visi kopā bija mācījušies. Kaut kas tāds... mistisks tajās salās ir.
– Vai mistiskā sajūta vēl ir saglabājusies?
– Te diezgan maz. Pirms kādiem gadiem to vēl varēja manīt [Līvānu novada] Jersikas salā. No Doles salas daļa ģimeņu ikdienā braukā uz Rīgu. Veikali, poliklīnika un liela daļa dzīves tagad ir ārpus salas, tāpēc nojūk tā dīvainā kopība, tas vienotais zīmogs.
– Šobrīd te, Doles salā, jaunienācēji ir šķietami atšķirīgi no pamatiedzīvotājiem. Dzīvot te ir ekskluzīvi īpašumu cenas dēļ.
– Daži vietējie vēl velk to atšķirību. Tie, kas salā ir nopirkuši mājas, ir cilvēki, kas to varējuši atļauties. Par saliedētību runāt vairs nevaram. Vismaz jaunās ģimenes izrāda interesi par to, ka viņi ir salā un savulaik te vietējiem bijusi sava savrupa dzīve. Salas iedzīvotāji satuvinās. Vērtējot pēc ēkām – vecās un jaunās mājas –, cilvēki ir ļoti atšķirīgi.
– Doles sala ir kā rezervāts – zaļa un dabas pilna, taču no šejienes redzami Rīgas torņi.
– Tas ir taisni tas, kas mani nopirka, kad man piedāvāja šeit darbu, – Rīga ir burtiski tepat, bet, ja gribi, – tu viņu pilnīgi nejūti. Tas ir tas fascinējošais. Aiz katra līkuma ir jauns skats uz Daugavu. Pirms gadiem 15 ainava bija vēl neskartāka. Taču gan Salaspils, gan Ķekavas pusē iebūvēja celtnes, kas ainavu pabojā. Bija mums divu kaļķu cepļu drupas – abas privatizēja, vienas jau nojauktas.
– Varbūt aizsardzības noteikumus vajadzētu stingrākus?
– Nosacījumi ir, taču nav, kas tos kontrolētu.
– Savulaik ne tikai Carnikava, bet arī Dole bija slavena ar saviem nēģiem. Par to liecina arī nēģu tači muzeja brīvdabas ekspozīcijā.
– Aizsprosta dēļ nēģi nekur tālāk netiek, tāpēc pamazām viņu instinkti atmirst. Bet nēģi ir, un tos arī ķer.
– Vai ekskursanti muzejā var nobaudīt ceptus nēģus?
– Vairākus gadus mums bija šāds piedāvājums, paši cepām un cienājām. Cilvēkiem ļoti patika. Tagad krāsns ir izgājusi no ierindas, bet remonts ir dārgs.
– Carnikavas nēģus sludina kā garšīgākos, vai Doles nēģi ir sliktāki?
– Nē! Varētu strīdēties, dzert vienu glāzi pēc otras un netikt skaidrībā. Carnikavā nēģi ir smilšaināki, jo Gaujai smilšains dibens. Daugavas nēģos nekad nav smilšu. Bet carnikavieši mēģina apgalvot pretējo. Carnikavas nēģi bez šaubām ir populāri, bet patiesībā Doles nēģi vienmēr bijuši populārāki un arī garšīgāki, kā arī tie joprojām tiek ķerti lielākos apjomos. Sacensība starp novadiem, starp kaimiņiem nereti gan vairāk ir anekdotes un līksmības vērta. Esmu katrā sezonā dabūjusi vietējos nēģus pagaršot.
– Cik liela bija muzeja apmeklētāju saime aizvadītajā sezonā?
– Izaugsme ir – 15 gadu laikā amplitūda bijusi no 12 000 līdz 30 000. Šogad gan atbrauca mazāk – aptuveni 24 000. Caurmērā mūs apmeklē rīdzinieki, bet Muzeju naktī, Lieldienās, Jāņu ielīgošanā ierodas daudz salaspiliešu un arī ķekaviešu. Vēsturiski Dole bijusi pie Ķekavas, tāpēc joprojām ir pievilkšanās saites.
– Neesam pieskārušies naudai, – vai izjūtat tās trūkumu?
– Nevarētu teikt, ka tas bremzē darbu. Muzejs ir stipri radoša iestāde, un te būtu ko darīt arī pavisam plikam, bet mēs tādi neesam. Apmeklētāju apjoms atļautu nomierināties, bet muzeju dzīvei jābūt spraigai un ar zināmu glanci. Pāri par visu – lai cilvēki neviļās, bet atgriežas.
Ļoti vajadzētu jaunu ēku – antropoloģijas māju ar jaunām iespējām, to nespēs finansēt Salaspils, bet ceram uz kādu Eiropas Savienības projektu jaunajā plānošanas periodā.
Agrāk devāmies ekspedīcijās pa Daugavu, taču trūkst valsts ieinteresētības, lai ekspedīcijas turpinātos. Fiksējām ainavu, plostniekus, laiviniekus, pārcēlājus, kā noārda vecās mājas, ceļ jaunas, pētījām cilvēku attieksmi pret Daugavu.
– Kad pēdējo reizi braucāt ekspedīcijā?
– Diemžēl tas notika 90. gadu beigās. Ceram nākamajā gadā prasīt līdzekļus Kultūras ministrijai, jo mans mērķis ir panākt, lai ekspedīcijas turpinās.
