Mīlestība atved uz Latviju
Kundze, kura dzimusi un augusi skaistajā Tolstoju dzimtas vietā Jasnaja Poļana Krievijā, Latvijā nonākusi mīlestības dēļ. "Ar topošo vīru, latvieti, iepazinos, kad abi mācījāmies Maskavas Lauksaimniecības akadēmijā. Viņš atbrauca uz savu dzimteni, es paliku Krievijā, taču mīlestība bija stiprāka, tādēļ nolēmām sarakstīties, un sekoju viņam uz Latviju," stāsta sirmā kundze, kura neslēpj, ka pirms pārcelšanās maz ko zinājusi par šo zemi.
Sākumā jaunā ģimene dzīvojusi Rīgā, tad vīram piedāvāja darbu Kuldīgā, pēcāk Priekuļos, tad atkal galvaspilsētā, līdz abi nolēmuši, ka bērni jau ir pieauguši, tādēļ atstājuši dzīvokli meitai un pārcēlušies uz Inčukalnu. "Sākumā domājām, ka paliksim šeit tikai uz īsu laiku, jo tobrīd abi vēl strādājām Rīgā un katru darbdienu braukājām, bet tad aizgājām pensijā, un tā arī palikām Inčukalnā," stāsta Tatjanas kundze, atklājot, ka, par spīti cienījamajam vecumam, joprojām mīl rosīties pa dārziņu, kad vien veselība to atļauj. Viņa Inčukalnu par savām mājām sauc jau 32 gadus.
Vīrs iesaistās dzimtas vēstures izzināšanā
Lai gan krievu rakstniecības dižgara māsas mazmazmeita ir Tatjanas kundze, lielu interesi par viņas izcelsmi izrādījis tieši viņas vīrs. "Es viņam stāstīju, vīrs to visu pierakstīja uz rakstāmmašīnas, lai nekas no tā, ko saku, neaiziet zudībā," stāsta sirmā kundze. Viņa atklāj, ka interesants un diemžēl arī gana traģisks ir bijis viņas vecvecmāmiņas, Tolstoja vienīgās māsas Marijas, liktenis. "Par viņas dzīvi un attiecībām ar slaveno brāli ir daudz mazāk materiālu," teic Tatjanas kundze.
Sirmās kundzes vecvecmāmiņa Marija pēdējos dzīves gadus pavadījusi kā mūķene, lai gan pirms tam bijusi precējusies, bet no vīra aizgājusi un dzīvojusi civillaulībā ar kādu Zviedrijas pilsoni, jo apprecēties tajā laikā abiem bijis pārāk sarežģīti. "Mana vecvecmāmiņa kopā ar vēl divām sievietēm atvēra sieviešu klosteri, kas darbojas joprojām. Vairākas reizes arī uz turieni braucām, meklējām viņas kapavietu, jo Marijai kā mūķenei piemineklis vai kādas citas liecības, kas norādītu, ka konkrētajā vietā apglabāta tieši viņa, nav. Viņas kapavietu palīdzēja atrast vien pierakstīts stāsts, ka Marija atdusas zem bērza, kuram stumbrs sašķelts divās daļās, un no tā salapojuši teju vai divi jauni koki. Mēs aizbraucām, un patiešām – koks tur vēl joprojām bija," teic Tatjanas kundze.
Pēc viņas teiktā, traģiskas izvērtušās abu viņas radinieku dzīves, jo Tolstojs, lai gan bijis ļoti dievbijīgs vīrs, savu uzskatu dēļ ticis nošķirts no baznīcas, savukārt māsa Marija – bijusi mūķene tajā pašā baznīcā, kura nepieņēmusi brāli. "Viņai bija ļoti sāpīgi, ka nebija iespējas atvadīties no brāļa kā pieklājas. Ļevs Tolstojs tika apglabāts ārpus baznīcas kapiem, bet Marijai bija aizliegts no brāļa atvadīties. Viņa to ļoti pārdzīvoja, ne velti aizgāja divus gadus pēc viņa – 1912. gadā," zina stāstīt Tolstoju dzimtas pēctece.
Māte par dzimtu stāsta ekskursantiem
Viegli nav gājis arī citai Tolstoju dzimtas pēctecei – Tatjanas kundzes mātei. "Viņa bija ieguvusi izglītību cara laikā, tādēļ kā pedagoģe pēc revolūcijas stādāt nevarēja, jo šāda "buržuju izglītība" netika atzīta," veroties mātes portretā pie sienas, stāsta sirmā inčukalniete. Tādēļ viņas māte esot sākusi strādāt kā ekskursiju vadītāja muižā, kur dzimis izcilais krievu dižgars un padomju laikos izveidots muzejs.
Desmitiem un pat simtiem cilvēku diendienā klausījušies viņas stāstus par Tolstoju dzimtu un tās likteni. "Protams, viņiem bija interesanti, jo mamma, kas pati bija Tolstoju satikusi, varēja pastāstīt ļoti daudz saistoša par viņa dzīvi. Nereti bija tā, ka ekskursanti gribēja, lai viņiem stāsta tieši mana mamma, nevis kāda cita gide," tā sirmā kundze. Tatjana teic, ka arvien biežāk aizdomājoties par savām saknēm.
Saujiņa no Jasnajas Poļanas zemes
"Dēls jau man saka, ka aizvedīs vēl uz dzimto Jasnaju Poļanu, bet es nezinu, vai to vēl piedzīvošu. Ne velti pēdējā brauciena laikā pirms pāris gadiem es izlūdzos iespēju satikties ar tā klostera priekšnieci, kuru dibināja Marija, jo vēlējos iegūt viņas svētību," atminas Tatjanas kundze. Tā kā klostera pirmā priekšniece esot bijusi Alīna Jansone, latviešu izcelsmes mūķene, kuru vēl līdz šai dienai tajā vietā ļoti cienot, viņa kundzi pieņēmusi, iespējams, tādēļ, ka arī viņa ir no Latvijas.
"Atceros, teicu viņai, ka dzīves izskaņā arvien vairāk domāju par savām saknēm un to, vai esmu piederīga Latvijai vai tomēr Krievijai, un tad klostera priekšniece man teica, lai paņemot saujiņu no Jasnajas Poļanas zemes, vietas, kur esmu dzimusi, un, kad mani guldīs zemes klēpī, lai šīs zemes uzber Latvijas zemei, tad tās abas būs kopā," notikumus atminas Tatjanas kundze.
Viņa arī pašlaik vienlaikus jūtas kā Latvijas iedzīvotāja, bet neaizmirst par savu izcelsmi. "Visi mani bērni, mazbērni un mazmazbērni runā gan krievu, gan latviešu valodā. Es, tāpat kā mans slavenais sencis, uzskatu, ka valodu zināšanas vienmēr noder," pārliecināta Tatjanas kundze, kurai pašlaik ir deviņi mazmazbērni, pieci mazbērni un divi bērni – dēls un meita. Turklāt visi sevi uzskata par latviešiem.
"Mūsu ģimene ir ļoti draudzīga. Novēlu, kaut visiem tādas ģimenes būtu kā mūsējā, tad Latvija būtu bagāta, jo cilvēki ir mūsu lielākā vērtība. Tādēļ man ir skumji dzirdēt, ka tuvi radinieki plēšas naudas un īpašumu dēļ. Tas nav tā vērts," spriež dzīvesgudrā sieviete.
Tolstoju dzimta ir ilgdzīvotāji. Gan Tatjanas kundze, gan viņas mamma ir nodzīvojušas vairāk nekā astoņdesmit gadus.
 |
 |