07.10.2012 10:26

Dullums no paaudzes paaudzē – dziedošā ģimene no Ādažiem

Autors  Elīna Kondrāte
Novērtēt šo ziņu
(3 balsojumi)
Māsu ikdiena paiet darbā ar bērniem. Viņām tas patīk un padodas. Ar interesei radošajās aktivitātēs piedalās arī pašu bērni. Māsu ikdiena paiet darbā ar bērniem. Viņām tas patīk un padodas. Ar interesei radošajās aktivitātēs piedalās arī pašu bērni. Krišjānis Grantiņš

Pagājušajā nedēļas nogalē LNT "Dziedošo ģimeņu" šovā ar dziesmu "Lidojošais zilonis" spilgti sevi pieteica Cintiņu-Eglīšu ģimene no Ādažiem.

"Neko netēlojām. Mēs tādi esam," teic māsas Linda un Elīna. Dzīves spars un drusciņ dulluma ģimenē tiekot mantots jau no paaudzes paaudzē.

Ar vecāko māsu Lindu, viņas meitu Anniju, dēliņu Marku, Elīnu un dēlu Ediju norunāta tikšanās pirmsskolas iestādē "Pasaku valstība". Te, skolojot mazāko paaudzi un rīkojot krāsainas ballītes, māsas strādā.

Māsas Pepijas
Uz interviju nav ieradusies mamma Ligita, kurai Rīgā darbu pilnas rokas, savukārt Lindas krustmeitai Kristiānai Patrīcijai – skolas gaitas Aucē. Māsas viņām velta daudz mīļu vārdu. Lielajā muzikālajā piedzīvojumā televīzijā piedalījās arī brālis Jānis.

Elīna skaidro, ka dziedāšana ģimenei ir sirdslieta. "Dziedāšana mums ir mantota no vecākiem un vecvecākiem. Neviens no mums nav profesionāls dziedātājs. Dziedam tikai tik, cik kartupeļu laukā sēžot vai citus darbus strādājot." Māsas stāsta, ka vecāmamma Astrīda dungojot vienmēr – vai no dārza nākot, vai citus darbus darot – un tā tas "pielipis" arī pārējiem ģimenē. Nopietnāk mūzikai gan pievērsusies jaunākā ģimenes paaudze – 12 gadus vecā Annija apgūst klavierspēli un apmeklē vokālās nodarbības, arī Kristiāna Patrīcija (11), apmeklē mūzikas skolu un spēlē flautu. Par to, ka Cintiņi-Eglīši sacensību par Latvijas dziedošākās ģimenes titulu vairs neturpinās, skumt laika neatliekot.

"Bija mazliet rūgtums, ka patikām, bet tālāk tomēr netikām. Parādījām sevi tādus, kādi esam. Un tas bija pats svarīgākais," teic māsas. "Mūsu ģimenē ir daudz bērnu, tāpēc izveidojām visai krāsainu priekšnesumu. Tādi mēs esam. Varbūt mūs drusku nesaprata." Košu tēlu Linda un Elīna izvēlējās, jo ādažnieki abas pazīstot kā māsas Pepijas. "Bieži vadām bērnu pasākumus un ballītes un lielu daļu laika pavadām kā Pepijas. Mūs bieži jauc," viņas smej. Annija piebilst, ka ģimene kopā pavada daudz laika, tāpēc visi pat domājot un runājot līdzīgi.

Dungošana asinīs

Par savām mājām ģimene jau 30 gadus dēvē Ādažus. "Uz šejieni vecāki atnāca dzīvot pēc manas dzimšanas. Palēnām iesakņojāmies," stāsta Linda, kura ir sešus gadus vecāka nekā Elīna. Tagad ģimene dzīvo vienā mājā, bet katrs savā dzīvoklī, taču tie visi trīs atrodas blakus cits citam. Mamma un brāļi Jānis un Mārtiņš gan vairāk pa Rīgu. Tētis Dainis pašlaik strādā Vācijā. "Lai gan esam blakus, mēs, pieaugušie, reizēm nesatiekamies katru dienu – nesakrīt darba grafiks vai ir citas darīšanas. Bet to, ka esam tik tuvu, vislabāk jūt bērni. Viņi var ieiet ciemos cits pie cita, un tā viņi arī dara."

Jau drīz vien Markus, pēc tam Edijs rātno sēdēšanu un sarunu klausīšanos nomaina pret spēlēm rotaļu stūrītī un pēc tam jau sporta zālē. Tāpat kā māsas – allaž kustībā. "Nevaram mēs mierā nosēdēt. Nespēju pat mierīgi televizoru paskatīties," saka Elīna. "Tas mums ir no vecmammas, viņai būs 80 gadi, bet tāpat – iet un dara." Māsas no bērnības atceras vecmammas jubilejas ar garajiem galdiem un dziedāšanu.

Arī pasākumu organizēšana un mājas karnevāli esot vecmammas garā. "Bija jādodas uz kāzām, un vecmamma man ieteica tādas idejas, ko nemaz nevarētu iedomāties. Un pastāstīja, ka savulaik rīkojusi balles, kurās notika arī tādu divdomīgu mīklu minēšana, ko viņa pati izdomāja." Par krāsainām bērnības atmiņām un sajūtām parūpējusies arī mamma Ligita, kura arīdzan ir ļoti radoša personība un pirms 20 gadiem, aizsākot vadīt radošas nodarbības bērniem, tikusi pie otra vārda – Pūce. "Arī mūsu bērni viņu sauc par Pūcīti."

Māsām spilgti atmiņā palicis kāds karnevāls. "Mamma bija uztaisījusi lielas pūķa galvas no porolona, nokrāsojusi tās zaļas. Līdām zem palaga un tēlojām piecgalvaino pūķi." Pašas kopā ar draugiem savulaik rīkojušas gan koncertus dārzā, gan avangardiskās modes skates. "Pats pirmais bija māmiņdienas koncerts "Mamm, kur lielā karote?". Izveidojām ludziņas tekstu, saliekot kopā anekdotes."

Vēro zvaigznes un nemāca cits citu

Tagad pasākumu organizēšana ir reizē māsu darbs un sirdslieta. Viņas par to runā ar patiesību aizrautību. "Vasarās saviem un tuvākajiem draugu bērniem rīkojam visādus pasākumus: kurinām ugunskurus, vārām kosmonautu vai pirātu zupu, spēlējam spēles, veidojam nakts trasītes mežā." Šovasar, spītējot nemīlīgajiem laika apstākļiem, nakšņots arī zem klajas debess un vērotas zvaigznes.

Ja ir nogurums vai ideju izsīkums, labākais līdzeklis esot kārtīgi izgulēties vienu dienu un tad var doties tālāk.

Māsas uzskata, ka Latvijā ir daudz stipru ģimeņu, kas prot atbalstīt, uzklausīt, kopt ģimenes tradīcijas, izaudzināt bērnus. Taču viņu ģimenes spēks meklējams cieņā citam pret citu. "Mēs nekad cits citu nenosodām. Pat ja šķiet, ka otrs rīkojas nepareizi, esam līdzās un atbalstām. Nenodarbojamies mācīšanu. Vecmammai ir zelta vārdi: "Es tev daudz ko teikšu un stāstīšu, bet tu paņem to ko tev vajag.""

Radošā ādažnieku Cintiņu-Eglīšu ģimene. No kreisās: Elīna, mamma Ligita, Annija, Linda, Markus (no labās), Kristiāna Patrīcija un Edijs. Šādu ģimeni iepazina televīzijas skatītāji. “Varējām izveidot nopietnāku priekšnesumu, bet tie nebūtu īsti mēs!”Radošā ādažnieku Cintiņu-Eglīšu ģimene. No kreisās: Elīna, mamma Ligita, Annija, Linda, Markus (no labās), Kristiāna Patrīcija un Edijs. Šādu ģimeni iepazina televīzijas skatītāji. "Varējām izveidot nopietnāku priekšnesumu, bet tie nebūtu īsti mēs!"