28.09.2012 20:42

Čempioni top pie sētas vārtiem

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(3 balsojumi)
Māris (no kreisās), Laura, Ginta un Gatis Miglāni jau otro gadu būs Latvijas vizītkarte petanka spēles pasaulē Māris (no kreisās), Laura, Ginta un Gatis Miglāni jau otro gadu būs Latvijas vizītkarte petanka spēles pasaulē Krišjānis Grantiņš

Carnikavieši Miglāni visi kopā un katrs atsevišķi ir veiksmīgākā ģimene petanka spēlē Latvijā.

Māris (51) un Laura (25) strādā zvejas produktu pārstrādes ģimenes uzņēmumā "Zibs", Ginta (49) ir a/s "Sadales tīkli" darbiniece, Gatis (28) ir policists Rīgas brīvostā. Sporta kluba "Upesciems" sastāvā viņi kopā ar Dzintaru Seili un Alvi Zīriņu nesen otro gadu pēc kārtas uzvarēja Latvijas kausa izcīņā klubu komandām un nopelnīja tiesības pārstāvēt Latviju Eiropas kausa izcīņas atlases turnīrā, kurā debitēja jau šogad. Ikdienā Miglāni trenējas savas mājas vārtu priekšā.

Medaļas jau pirmajā turnīrā

Pirms trim gadiem kā pirmo Eiropas dienvidu valstīs un Āzijā ļoti populārajā un demokrātiskajā spēlē petankā seni draugi ievilka Māri.

"Nebija nekādas nojausmas, kas tas tāds ir. Kādreiz bērnībā mēs spēlējām čiku – tam ir attāla līdzība ar petanku, vajadzīga precizitāte metienos. Vienu sestdienu saņēmāmies un aizbraucām uzspēlēt. Iepatikās, parādījās azarts, un vēlāk paņēmām līdzi arī ģimenes locekļus. Liela nozīme droši vien ir arī tam, ka spēlējām ļoti skaistā vietā Ropažos (pie Latvijas Petanka federācijas prezidenta Gundara Lasmaņa – aut.), kopā uz ugunskura vārījām un ēdām zupu, bija ļoti jauka atmosfēra."

Laura, kura šobrīd ir Latvijas dāmu ranga līdere, sākumā esot spurojusies pretī un negribējusi spēlēt. "Mums bija turnīrs Ventspilī, viņa aizbrauca līdzi – lai apskatītu pilsētu. Bet izrādījās, ka turnīrā pietrūkst vienas spēlētājas. Pierunājām Lauru uzspēlēt... un viņa dabūja pirmo vietu. Toties no pilsētas neko neredzēja," ar smaidu atceras Māris.

"Pirmajos starptautiskajos mačos vēl pat īsti nesapratām, kā jāspēlē. Ieraudzījām vecas igauņu tantiņas, nodomājām – nu, šitās jau nu gan vinnēsim. Nekā nebija!" savas atmiņas par pirmajiem soļiem petankā ir arī Gintai. Lieta tā, ka Igaunijā šai spēlei ir gadus desmit senāka vēsture, un spēlētājiem pieredze krietni lielāka.

Nu jau Miglāni paši inficējuši ar petanka vīrusu draugus un paziņas. "Kad kaimiņi dzird un redz, ka mēs spēlējam, viņi ir uzreiz klāt. Spēlējam divi pret divi," stāsta Ginta. "Pirmajā reizē viņi atnāca ciemos uz dzimšanas dienu, pamēģināja. Nākamajā dienā mums bija "trijnieku" turnīrs Upesciemā, un komandā pietrūka vienas spēlētājas. Pierunājām, Dace brauca trīcošām rokām, bet beigās izcīnījām bronzu."

Petanks – kā šahs sēņojot

Miglāni ir vienisprātis, petanku novērtējot gan kā izklaidi, gan sportisku nodarbi. "Var jau teikt, ka te nav gandrīz nekādas fiziskas piepūles. Bet arī sēņojot var piekust, ja visu dienu staigā, ik pa laikam noliecies un stiep smagu grozu. Mums turnīri bieži ilgst kādas astoņas stundas, un tās petanka bumbas nemaz nav tik vieglas," skaidro Māris. Viņiem piebalso Ginta: "Turklāt visu laiku ir arī garīga piepūle – jāpārdomā taktika, kombinācijas. Ja reiz šahu uzskata par sportu, šeit tā sportiskā elementa ir vairāk."

Īpaši organizētus un nopietnus treniņus Miglāni rīko reti, lielākoties pirms svarīgākiem turnīriem. Reizēm izdodas izrauties uz Upesciema stadiona laukumiem, ko daudzi uzskata par kvalitatīvākajiem Baltijā. Pie mājas parasti paspēlēt iznāk vakaros pēc darba. Dažiem gan ir privilēģijas. "Kamēr zivis tepat kūpinās, varu pamētāt," nosmej Māris, kura ražotā produkcija top blakus mājai.

Visgrūtāk trenēties ir ziemā – visā Latvijā ir tikai viens piemērots laukums Rīgā, kurā turklāt ir nežēlīgi auksts un metāla lodes nākas sildīt uz krāsniņas. Parastā sporta zālē petanku spēlēt nevar, jo ar bumbām sadauzīs segumu. Istabā jau it kā varētu mētāt jebkādu bumbu, bet pastāv risks sabojāt metiena tehniku.

Sports arī ārpus petanka

Jau pierasts, ka individuālajos turnīros ģimenes locekļiem bieži nākas spēlēt citam ar citu. Piemēram, šāgada Latvijas čempionāta finālā ranga pirmo divu numuru savstarpējā spēlē Gatis pārspēja Māri ar minimālu pārsvaru 13:12. Dubultspēlēs ierasts, ka kopā spēlē abi jaunie un abi vecākie. No septiņiem šāgada Latvijas petanka čempionātiem (solo, dueti, trijnieki) Miglāni tikai vienā nav izcīnījuši vismaz otro vietu.

Saimei sveši nav arī citi sporta veidi. Piemēram, Gatis pagājušajā sezonā bija Latvijas florbola pirmās līgas čempionvienības florbola kluba "Ādaži" kapteinis un uzbrukuma līderis, bet šosezon spēlē FK "Rīga" sastāvā. Ginta ir vairākkārtēja pasaules veterānu spēļu laureāte airēšanā (gan kopā ar igauņiem), bet pēc kāda negadījuma sacensību laikā laivā vairs nav kāpusi.

Visi kopā reiz pamēģinājuši arī petankam mazliet radniecīgo kērlingu. Un konstatējuši, ka tas ir gan tehniski, gan fiziski daudz grūtāks. "Bija mums tāds petankistu turnīrs. Vinnējām 1:0, kaut kā nejauši vienreiz centrā trāpījām," ar sev raksturīgo humoru atceras Māris.

Petanks šogad vien Miglāniem ļāvis paviesoties Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Francijā, drīz Ginta un Laura dosies uz Eiropas dāmu čempionātu Beļģijā. Iespējas braukt un spēlēt būtu daudz, bet, pirmkārt, tepat Latvijā vasaras laikā kāds turnīrs ir gandrīz katru nedēļas nogali. Un otrkārt, dzīvē jau nav tikai petanks, jāstrādā taču arī ir. Māris stāsta, ka vasarā darba ar zivīm ir mazāk, tad var vairāk laika atlicināt iemīļotajai spēlei, rudenī ir citādi.

Cer uz interesi Carnikavā

Lai startētu Latvijas mēroga petanka turnīros, nepieciešama piederība pie kāda kluba un licence. Pagaidām Miglāni turpina pārstāvēt ģeogrāfiski tuvāko sporta klubu "Upesciems", taču, uzzinot, ka viņi Carnikavā nav vienīgie petanka cienītāji, loģisks šķiet jautājums – vai petanka klubs būs arī pie Gaujas ietekas jūrā.

"Tāda doma ir bijusi, taču kopš pagājušā gada vairs nesam gājuši uz pagastu par to runāt. Carnikavā skrien, orientējas, brauc ar riteņiem, nodarbojas ar triatlonu, bet jūtams, ka petanku te neatzīst," ar nožēlu balsī teic Ginta.

Toties Gatim prātā ir konkrēti plāni: "Carnikavas stadions šobrīd ir diezgan nolaists, daudz neizmantotu telpu. Manuprāt tur varētu izveidot labu petanka ziemas laukumu – pirmo Latvijā. Vai arī tenisa kortos, kas arī ir nolaisti, uzbērt šķembas un uztaisīt āra laukumus. Bet pagaidām viss atduras pret naudas jautājumu un arī ieinteresētību."

Pirmā uzvara Eiropā

SK "Upesciems" spēlētāji – un Miglāni atgādina, ka kopā bijuši seši, nevis viņi četri vien! – Eiropas klubu kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā jūlijā Francijas pilsētā Mecā pirmo reizi Latvijas petanka vēsturē svinēja vienu uzvaru, pārspējot Džersijas salas čempionvienību 3:2 (visos iepriekšējos turnīros latvieši bija cietuši zaudējumus 0:5). Zaudējumi tika piedzīvoti pret ungāriem, frančiem, slovēņiem un slovākiem.

"Slovāki rīkojās diezgan nesolīdi – apzināti vilka laiku, vietā un nevietā sauca tiesnešus. Taču beigās panāca savu un mūs psiholoģiski salauza – mēs zaudējām viņiem vienu punktu," latviešiem zaudējums joprojām kremt. Savukārt Francijas klubs, ar kuru cīnījās "Upesciema" komanda, labākā titulu valstī ir nopelnījis 3000 klubu konkurencē turnīros, kas notiek cauru gadu. "Mēs esam labākie sešu klubu konkurencē turnīrā, kas notiek vienu dienu," Gatis ironiski iezīmē petanka atšķirības šī sporta veida lielvalstī un pie mums.

Var likties nedaudz dīvaini, bet spēcīgie pretinieki arī ir vienīgais, kas uz Miglāniem šajā turnīrā Mecā atstājis iespaidu. Turnīra organizācija bijusi zem katras kritikas – par jebkādu izklaidi dalībniekiem, kā ierasts petanka turnīros, nav padomāts, tiesneši runā tikai franciski, spēļu tabulā Latvijas kluba nosaukumam blakus vīdējis Krievijas karogs...

Iespējams, spēlētāji no kluba, kam tika ielozēts pienākums organizēt turnīru, pa gadu petanku jau ir "atēdušies". Iespējams, salīdzinoši zema līmeņa pretinieki viņiem nebija interesanti.

Mērķis – pasaule, sapnis – olimpiāde

Petanka Eiropas kausa izcīņas rīkotāju izvēles sistēma izlozes ceļā neizslēdz iespēju, ka atlases turnīrs nākamgad varētu notikt Upesciemā un Miglāniem nekur tālu nebūs jābrauc. Tas kļūs zināms nākampavasar. Jebkurā gadījumā carnikavieši nopietni domā par to, ka jāsper nākamais solis un jāpacīnās par vietu vecās pasaules labāko petanka klubu finālturnīrā.

Ar to gan mērķi viņiem nebeidzas. Gaidāmajā Eiropas dāmu čempionātā Gintai un Laurai ir iespējas pacīnīties par kādu no ceļazīmēm uz pasaules čempionātu. Un nav jau arī liegts pasapņot par to, ka senā spēle reiz tiks iekļauta olimpisko spēļu programmā...