Skrundā dzimusī un Murjāņu Sporta ģimnāzijā mācījusies Inga Kožarenoka (31) gadsimtu mijā bija viena no talantīgākajām tradīcijām un panākumiem bagātās Latvijas šķēpa mešanas skolas pārstāvēm.
1998. gadā izcīnītajai sudraba medaļai Pasaules jaunatnes spēlēs gadu vēlāk sekoja bronzas godalgas Vispasaules ģimnaziādē un Eiropas jaunatnes Olimpiskajās dienās. 2000. gadā no Čīles tika pārvests pasaules junioru čempionāta sudrabs un izcīnītas tiesības startēt Sidnejas olimpiskajās spēlēs (30. vieta). Vēlāk Inga arī sasniedza jaunu Latvijas rekordu (59,97 metri), piedalījās Eiropas un pasaules vieglatlētikas čempionātos.
Pēc 2006. gada Ingas vārds neparādījās vairs pat Latvijas mēroga sacensību rezultātu protokolos. Toties negaidīti pavīdēja Baldones novada komandas dalībnieku sarakstā nesen notikušajās Pierīgas pašvaldību sporta spēlēs.
– Vai par sportisti Ingu Kožarenoku tagad jau ir jārunā pagātnes izteiksmē?
– Attiecībā uz mani kā šķēpa metēju – noteikti. Diemžēl... Veselība vairs neļauj ar to nodarboties. Galīgi to sapratu pagājušajā ziemā. Līdz tam saglabājās kaut kādas cerības, arī trenerīte aicināja pamēģināt. Taču, tikko kā sāku nopietnāk trenēties, sapratu, ka to nevaru. Ir lietas, kas man ir liegtas.
– Pa šo laiku šķēpu kaut reizi esi paņēmusi rokā?
– Nē, ne reizi. Patiesībā šogad ir pirmais gads kopš beidzu sportot, kad atkal skatījos sacensības televīzijā, sekoju šķēpmešanai olimpiskajās spēlēs. Iepriekš nevarēju sevi pārvarēt. Tagad esmu atradusi sevi citās jomās, redzu perspektīvu, varbūt arī tāpēc sirds par šķēpu vairs tik ļoti nesāp.
– Esi stāstījusi, ka bez sāpēm rokā un mugurā sportistes karjeras laikā neesi iztikusi nevienās sacensībās. Atceros – jau 2000. gadā, kad runājām pēc pasaules junioru čempionāta, sūdzējies par hroniskām sāpēm elkonī.
– Jā, ap to laiku man jau bija veikta viena operācija un vēlāk arī otra. Laikam neizdevās īsti veiksmīgi, jo sāpes rokā nepazuda. Tāpat arī mugurā. Kad savulaik gāju uz konsultācijām pie ķirurgiem, viņi man teica – tādi kauli paredzēti šaham, nevis šķēpmešanai. Faktiski šķēps manam organismam nebija piemērots.
– Savainojumu dēļ 2004. gadā netiki arī uz savām otrajām olimpiskajām spēlēm.
– Tas bija ļoti nepatīkami. Pēdējās sacensībās pirms Atēnām man kļuva tik slikti, ka pati knapi spēju aiziet no sektora. Ja slodze būtu bijusi mazāka un biežāk apmeklētu ārstus, varbūt viss būtu noticis citādi. Tagad esmu atsākusi spēlēt volejbolu, un man nekas nesāp.
– Vai stipri kremt tas, ka līdz lielmeistares normai – 60 metriem – tā arī pietrūka nieka trīs centimetru?
– Laikam nebija lemts. Sacensības Murjāņos, kad aizmetu 59,97 metrus, vēl tagad ļoti labi atceros. Toreiz bija brīnišķīga diena, arī pašai sāpēja mazāk nekā parasti, tāpēc toreiz nepārdzīvoju, ka nesanāca tie 60 metri. Tolaik mans mērķis bija 64 metri, lai pārspētu Latvijas rekordu ar vecā tipa šķēpu, un ilgi nevarēju pieņem domu, ka man tas neizdosies veselības dēļ. Trenējos centīgi, vēlāk izmēģināju dažādas pieejas, lai atgrieztos sportā, – nesanāca...
– Savulaik Latvijas šķēpmešanā bija lieliska trijotne – Inga Kožarenoka, Ilze Gribule un Linda Brīvule. Tagad sacensībās vairs nepiedalās neviena. Tā ir sakritība vai likumsakarība?
– Tajā laikā, kad mācījos Murjāņos, biju pie vietas – pabarota, izguldināta, izmācīta, vecākiem par mani nebija jāuztraucas. Tikko kā aizgāju "lielajā dzīvē", man īsti nebija naudas ne ēšanai, ne transportam. Tolaik iztiku ar 150 latiem mēnesī. Cēlos četros un no Murjāņiem braucu uz universitāti Rīgā, vakarā atpakaļ uz treniņu. Tādu režīmu ar tādu naudu nav viegli izturēt. Līdzīgi bija arī viņām, un šādu iemeslu dēļ sportu pamet daudz jaunieši. Plus vēl arī savainojumi.
– Vai bieži kavējies atmiņās par sporta gaitām?
– Jā, jo pietrūkst tās vienreizējās sacensību atmosfēras, emociju, visas tās vides. Šogad skatījos olimpiādi un atcerējos, kā pašai gāja Sidnejā. Tolaik pat īsti nesapratu, kur esmu nokļuvusi, un tikai tagad pa īstam apzinos, kas tas ir par notikumu. Žēl, ka nebija iespējas to izbaudīt vēl reizi.
– Kas ir vērtīgākais, ko ieguvi no profesionālā sporta gaitām?
– Droši vien cilvēki, kurus es tajā laikā satiku. Laime nelaimē, bet, piemēram, fizioterapeiti, kas ar mani strādāja ārstēšanās laikā, – no viņiem pārņēmu daudz zināšanu, kuras varu izmantot. No katra trenera varēja kaut ko iemācīties. Un tā arī bija laba dzīves skola. 15 gadu vecumā aizgāju mācīties un trenēties uz Murjāņu ģimnāziju, kļuvu patstāvīga.
– Kura medaļa visspilgtāk palikusi atmiņā?
– Laikam pati pirmā – sudrabs Pasaules jaunatnes spēlēs Maskavā. Tolaik mani gandrīz neviens nezināja, neko no manis negaidīja. Kaut gan man pašai tas likās pats par sevi saprotams, jo rezultāti tolaik bija labi. Tikai tad, kad par mani sāka priecāties apkārtējie, sapratu, ka tas tomēr ir kaut kas nozīmīgs.
– Kā nonāci Baldonē?
– Roja (Ingas dēliņš – aut.) tētis ir baldonietis. Iepazināmies un sākumā dzīvojām Rīgā, bet vienmēr gribējās no turienes tikt laukā. Rīgu es neciešu, ļoti nepatīk. Vēlāk radās iespēja pārcelties uz Baldoni, te atradu darbu savā specialitātē.
– Kas ir tavs darbs? Vai, cik zināms, darbi?
– Instruktore Baldones sporta kompleksa trenažieru zālē. Mājskolotāja Baldones bērnu sociālās aprūpes centrā. Fiziskās sagatavotības trenere Ķekavas vīriešu florbola komandā. Skolas laikā pasniedzu bērniem vingrošanu. Vēl arī fiziskās aktivitātes sievietēm – skriešana, pildbumbas, "presīte". Nāk baldonietes no padsmit līdz 50 gadiem, par aktivitāti nevar sūdzēties.
– Baldonē bērniem piedāvā arī nodarbības vieglatlētikā. Bet kāpēc ne šķēpa mešanā?
– Pirmkārt, Baldonē nav piemērotu apstākļu. Otrkārt, lai nopietni strādātu par šķēpmešanas treneri, tajā visā ir jābūt iekšā līdz ausu galiem. Tagad nevienam it kā neesmu galvenā trenere, bet tiem, ar kuriem strādāju, tāpat ļoti dzīvoju līdzi. Kaut vai tiem pašiem florbolistiem, kuriem drīz sāksies sezona, vai motobraucējam Mārim Rupeikam. Tas viss prasa daudz nervu.
– Kā nonāci bērnu sociālās aprūpes centrā?
– Pirms tam tur biju sporta pulciņa vadītāja, tagad ir vēl daudz citu pienākumu. Strādāju ar katru bērnu individuāli. Psiholoģiski nav viegli, jo tie ir garīgi smagi slimi bērni, no kuriem atteikušies vecāki. Man pašai bērniņš piedzima slims, un arī tas bija kā stimuls iet tur un strādāt. Atbrīvojās viena darbavieta, tad arī pieteicos. Ir milzīgs gandarījums, kad redzi, ka ieguldītais darbs kādam ir kaut nedaudz palīdzējis.
– Vai tik Baldones paraolimpietis Rihards Snikus arī nav starp taviem audzēkņiem?
– Jā! Viņš nāca uz sporta kompleksu un pie manis trenējās. Saprotams, ka sekoju un jutīšu viņam līdzi Londonā. Visa Baldone par viņu tur īkšķus! (pagājušajā svētdienā Rihards ar zirgu Chardonnay individuālajās iejādes sacensībās izcīnīja augsto ceturto vietu, bet šo otrdien iekļuva labāko sešiniekā iejādes izvēles programmā – aut.).
– Kā iedomājies savu dzīvi pēc gadiem desmit? Joprojām būsi tepat Baldonē?
– Es ceru. Man te ļoti patīk, vieta ir līdzīga manai dzimtajai Skrundai. Ļoti ceru, ka būšu fiziskās sagatavotības trenere kādai sporta spēļu komandai vai komandām, jo tā es varu izmantot un papildināt zināšanas savā jomā, un būt sporta vidē, kas man ir ļoti svarīgi. Gribas vēl vienu bērnu. Gribas suni, savu māju. Ja būs māja, varbūt gribēšu arī kaķi...
