Lai gan saruna reizēm aizveda pie skumjām atziņām, šķiet, ka Roze izstaro kādu īpašu gaišumu, kas viņu padara nesatricināmu savā būtībā.
– Par ko būs filma "Saule brauca debesīs"?
– Grūti izstāstīt, par ko. Par dzīvi, par esamību, par visu.
– Arī par Latviju?
– Protams, Latviju nevar izslēgt no dzīves. Latvijas simtgade pavēra lielākas iespējas kino darbiniekiem uzņemt vairāk filmu. Mums iet grūti ar filmu uzņemšanu, jo tā ir dārga nodarbošanās. Vispār jau filmu netrūkst, internetā un kinoteātros filmu ir daudz. Bet mums trūkst savu filmu.
– Kā izpaužas latviskums jūsu veidotajās filmās?
– Multfilma vispār ir internacionāls žanrs. Latviskais, kas parādās filmās, ir it kā gaisā, starojumā, netveramā būtībā. Tas rodas no cilvēkiem, kuri strādā pie filmas, un skatītāji šo starojumu atpazīst, rezonē ar to. Ja esi godīgs, tavs darbs rezonēs cilvēku sirdīs.
– Vai multfilmās var pateikt to, ko citos mākslas žanros nevar?
– Nē, jebkurā žanrā var pateikt visu, ko grib. Par multfilmām runājot, reizēm mākslinieki ar lepnumu saka: mana multiplikācijas filma nav tikai bērniem, tā būs arī pieaugušajiem! Tad man vienmēr iesāpas sirds, jo bērns tiek uztverts kā mazāk vērtīgs skatītājs. Multfilmas pamatā ir domātas bērniem, jo tur ir brīnums, ko bērns vēl saprot, bet pieaugušais vairs nesaprot.
Kadrs no topošās filmas “Saule brauca debesīs”.
– Latviešu kļūst arvien mazāk. Vai bērni, laulība ir vērtība mūsdienu sabiedrībā?
– Bērni ir vērtība, un valstij būtu vairāk jāaizsargā bērni tieši no kultūras viedokļa. Vajadzētu, lai ar bērniem strādā labākie cilvēki un lai viņi tiek arī atbilstoši atalgoti.
Padomju Savienība bija trula totalitāra sistēma, bet bērnu kultūra tika pacelta augstā līmenī. Tajā laikā, kad es sāku strādāt, ja tu veidoji kaut ko bērniem, tev vairāk maksāja. Protams, mērķis bija audzināt jaunos padomju cilvēkus, un bērnu kultūrā bija ideoloģiski vēstījumi. Bet kāpēc mēs tagad neveidojam CILVĒKU? Mums vajadzētu veidot brīvu cilvēku brīvā valstī. Brīvā un gudrā pasaulē
– Nav gluži tā, ka bērniem kultūra nebūtu pieejama, Latvijā ir arī plašs mūzikas un mākslas skolu tīkls.
– Jā, skolas ir, bet nepārtraukti jācīnās par to pastāvēšanu. Tā ir tuvredzība. Svarīgi, lai bērni justos droši Latvijas kultūras vidē. Mūsdienās māksliniekiem ir liela atbildība, ko viņi rāda bērniem. Mums ilgi mākslā bija modē nihilisms, haoss, zemapziņas murgi un dēmoni. Tas ir ļoti primitīvi.
Bieži dzirdēts, ka mūsdienu bērni nelasa grāmatas. Ja paskatās, kādas grāmatas tiek izdotas, tad varbūt pat labāk, ka viņi tās nelasa. Savulaik grāmatas vismaz bija morāli izturīgas.
– Kad Latvijas valstsvīri runā par tikumisko audzināšanu, daļa sabiedrības, tajā skaitā dažādas organizācijas, sauc to par cenzūru un salīdzina ar Vladimira Putina politiku.
– Tas ir šausmīgi. Tā ir pārprasta brīvība. Apmēram tā: es gribu melot, kas man to var aizliegt? Kas man var aizliegt meiteni audzināt kā zēnu? Tā ir dumja reakcija. Cenzūra? No morālā viedokļa cenzūrai ir jābūt. Amorālu mākslu nevajadzētu finansēt. Taču amorālai mākslai ir stiprs lobijs. Mazākums nevar to ietekmēt.
Cilvēki ar degradētām smadzenēm iestājas pret humānu mākslu. Valsts ir tāda, kāda esam mēs paši. Gudri cilvēki ir mazākumā, toties ir daudz neizglītotu, šauri domājošu cilvēku.
Pilnu interviju ar Rozi Stiebru lasiet 17. aprīļa laikrakstā "Kodols".