Ja ir kāds, kurš auditēs nodzīvoto mūžu, viņam būs vieglāk. Un tas, saprotams, var dot augstāku novērtējumu.
Ar Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētāju, komponistu Zigmaru Liepiņu sarunājas Dzintris Kolāts.
– Pieņemu, ka neienāc darba kabinetā plkst. 9.00 no rīta un tieši 17.30 neizej no Operas nama. Žurnālisti tevi nemedī, prasot: Liepiņa kungs, kādēļ kavējat darba sākumu un atnācāt tikai pusdesmitos? Par nodokļu maksātāju naudu!
– Es nāku pat vēl vēlāk nekā pusdesmitos. Nāku kādos... pusdivpadsmitos. Neviens jau neprasa, cikos aizeju. Bieži palieku, līdz sākas izrādes, tātad līdz septiņiem vakarā vai pat ilgāk.
– Valdes priekšsēdētāja formālajos pienākumos tas rakstīts vai tev vienkārši patīk?
– Tieši man kaut kas tāds nav jādara. Man jāseko līdzi tam, kas notiek, kāda ir kārtība "mājās", paskatos, kas orķestrī notiek, paskatos, kādi cilvēki uz izrādi atnākuši...
– Operas un baleta cilvēkiem, tavuprāt, patīk, ka direktors/valdes priekšsēdētājs pa vakariem tur dzīvojas?
– Katru vakaru jau neesmu... Un, ja kaķa nav mājās, tad peles pa galdu danco! (Smejas) Bet es itin nemaz nevaru sūdzēties par to, kā šeit notiek lietas. Nepavisam ne!
Mūzas, priekšnieki un arodbiedrības
– Kad sāki strādāt Operā, bija lielas kaislības ar arodbiedrībām... Pirms tam biji privātkapitālists privātā radio, kur, Dies' pasargā, kādas arodbiedrības! Kā izdevās sākt ar to sadzīvot?
– Tas viss ir noklusis. Mēs sadzīvojam. Pavisam te ir sešas arodbiedrības. Viena lieta, kas šajā mājā ar arodbiedrībām ir pilnīgi skaidra, – mūziķu, mākslinieku tiesības es pats atbalstu un nekādi nesaku, ka arodbiedrība šeit būtu kas slikts. Pat varētu teikt, ka vairākos gadījumos nostājos viņu pusē. Es jau nevaru sevi uzskatīt par darba devēju pēc būtības. Darba devējs ir valsts. Es izpildu vadītāja funkcijas un ļoti labi saprotu, kā var notikt.
Piemēram, diriģents darbojas kā diktators. Lūk, sēž orķestris, 60 cilvēku. Diriģents neievēro noteikto darba laiku, neievēro pārtraukumus, liek spēlēt ilgāk, bet tad mūziķiem jāsaka: maestro, piedodiet, pulkstenis ir jau divi, mēģinājuma laiks beidzies! Diriģentam tas ir jāievēro.
Protams, arodbiedrību nosacījumi gadu gaitā izstrādāti tik smalki, ka satur arī virkni apgrūtinošu lietu, tomēr jāsaprot, ka tas veidots, lai aizsargātu profesionālās tiesības. Ja tam blakus noliekam kultūrai nepietiekošo finansējumu – šajā gadījumā orķestra, baleta vai operas solistu algas –, tad prasība ievērot noteikumus ir loģiska. Ir tikai dabiski, ka ar laiku cilvēki grib saņemt vairāk. Tādā ziņā pat vairāk esmu arodbiedrības pusē.
– Ar melno humoru var teikt tā – ar sapīkumu jākonstatē, ka pēdējos gados nedzirdam nevienu skandālisku gadījumu Operā, ja neskaita jau paseno Krutoja ballītes stāstu...
– Nu, tā "ballīte" arī bija viena medija uzpūsts burbulis, kura sekas vēl nemaz nav beigušās, jo tiesvedība turpinās. Bet kopumā – jā, vienmēr esmu atcerējies teicienu, ka miers baro, nemiers posta.
– Valsts darbā tev viss sanāk, privāto darbību arī var saukt par veiksmīgu, radošo tāpat... Esi tāds kā dievu mīlulis, kā kādreiz par Gēti teica. Ir kāds sektors dzīvē, kur tev ne viss izdodas?
– Gēti liekam mierā, viņš bija ģēnijs. Bet šo es neuzskatu par darbu, es šeit neesmu atnācis strādāt. Es to sauktu par tādu kā sportu vai hobiju. Es to daru tādēļ, ka man patīk, nevis tādēļ, ka man maksā algu vai man būtu kāda varaskāre.
Zigmara portrets. 1973. gads.
Operā jāspēj ieraudzīt nākotni
– Pagājušā gada rudenī savas jubilejas kontekstā tu medijiem izrunājies, ka pēc šā termiņa beigām Operas un baleta direktora amatu atstāsi. Kā tad tik viegli pamet hobiju?
– Pirmkārt, es kļūstu vecs. Pietiekami vecs, lai vēlētos šajā dzīvē vēl kaut ko uzrakstīt. Bez tam arī šeit nav vietas stagnācijai. Jānāk kādam, kurš domā tālāk. Opera ir tāda vieta, kur uz priekšu jādomā kādu astoņu deviņu gadu perspektīvā. Rēķinot savu vecumu, es nevaru to ieraudzīt, un tas nav nopietni. Kad nācu uz šejieni, es aptuveni redzēju sešus gadus uz priekšu. Tagad es jūtu, kā apmēram varētu izskatīties nākamie trīs gadi. Sešu, deviņu gadu griezumā es to nevarēšu izdarīt. Tas fiziski nav iespējams. Vēl man būtu jāiet cauri arī konkursam, un to arī es vairs nevēlos.
– Kas tev labāk patīk kā tituls – valdes priekšsēdētājs vai direktors?
– Neesmu tā domājis. Laikam jau direktors. Valdes priekšsēdētājs – garš nosaukums un dīvaini izklausās.
– Kas tad tev kā direktoram nervu šūniņas noēd visvairāk? Nodokļu sistēma? Ar cilvēkiem strādāt tev laikam nav problēmu...
– Viena liela problēma Operai kā institūcijai nākotnes izpratnē ir kadru jautājums, varētu teikt arī – jauno solistu izglītības jautājums. Tas līmenis, kādā tiek sagatavoti jaunie dziedātāji, nav pietiekams. Tur vēl nāk klāt arī motivācijas jautājums. Jo īpaši, ja runā par instrumentālistiem, kas spēlē orķestrī.
Tā sistēma – mūzikas skola kā pamatskola, mūzikas skola kā koledža un tad augstākā izglītība... Līdz pamatskolas beigām audzēkņu skaits pieaug, vidusskolas laikā strauji samazinās, un vēl vairāk tas samazinās augstskolā, audzēkņiem neturpinot izglītību šajā virzienā. Kādēļ neturpina? Tādēļ, ka, izvērtējot savu motivāciju, viņi redz, ka būs jāsaņem aptuveni vidējā alga valstī, neatbilstoši iegūtajai izglītībai. Mūziķa izglītība jāsāk agri, tas ir ilgstošs process, un, saprotot, ka profesionālā darbā atalgojums nebūs pietiekams, virkne cilvēku, kuri potenciāli to varētu darīt, noiet no trases. Saprot, ka labāk mācīties menedžmentu, juridiskas lietas vai ko citu atkarībā no spējām un varēšanas.
Mums paliek viens mūzikas mīlētājs, kurš ieguvis citu izglītību un ir saprotošs koncertu un uzvedumu apmeklētājs! (Smejas) Taču viņš ir pazudis kā mūzikas profesionālis. Tā ir liela problēma. Faktiski galvenā. Un to nevar atrisināt te un uzreiz. Ilgtermiņa problēma, kas jau ir ielaista un kuras sekas jau sākam just. Par to, ko tagad teikšu, mani var likt pie sienas, bet padomju laikā šī muzikālās izglītības sistēma bija uzbūvēta labi, protams, propagandas un līdzīgu nolūku dēļ. Bija ļoti augsts mūziķu profesionālais prestižs. Šodien mums tāda nav.
– Blakus atalgojumam arī prestiža jautājums...
– Jā, viss kopā. Un mēs varam atrast cilvēkus, kas mācās mūzikas skolās ārpus Latvijas un šeit vairs neatgriežas.
– Tad atliek aicināt šurp mūziķus no Ukrainas...
– Jā, tas ir nākamais iespējamais scenārijs. Igauņi to jau dara, jo viņiem pietrūkst savējo. Problēmas ļoti līdzīgas kā mums – maza nācija, mazs profesionāļu slānis, tie, kuri kaut ko var, brauc projām, tiem, kuri paliek, bieži vien nav vajadzīgā līmeņa...
Ir 1983. gads, un ansamblis “Modo” piedalās Mākslas dienās, uzstājoties automobiļa kravas kastē. Vidū – Zigmars Liepiņš.
Mūsdienas Latvijā nemotivē radošumu
– Tās ir mūzikas atskaņotāju smagās lietas. Kā ir ar mūzikas radītājiem? Ir Raimonda Paula un Imanta Kalniņa paaudze, ir tava paaudze, un tad ir nākamā...
– Akadēmiskajā mūzikā tomēr ir virkne cilvēku, kuri nāk, attīstās, raksta. Tomēr viņu ir mazāk nekā popmūzikā kādreiz...
– Pieturēsimies vairāk pie akadēmiskās mūzikas radītājiem...
– Protams, ka cilvēki nāk un veidojas. (Brīdi klusē) Negribot nevienu aizskart, lūk, piemērs: mēs dodam iespēju uzrakstīt bērnu operu, izsakām piedāvājumu iespējamajiem autoriem un pēc laika nonākam pie slēdziena, ka nu jau gandrīz gadu nevaram sagaidīt, ka kāds no viņiem beigu beigās to darbu novedīs līdz tādai kondīcijai, lai var rādīt uz skatuves. Nav tā, ka rindā stāvētu. Protams, ka par to arī maksājam. Tad pamazām nonākam līdz tādām attiecībām – jāmaksā tad, kad kaut kas ir uzrakstīts. Nevaram taču maksā a apriori par kaķi maisā.
Otra lieta, ka var jau rakstīt visu ko, bet Operai ir tā īpatnība, ka te piebūvēta tāda kā būdiņa, kur pārdod biļetes. Darbs ir jāuzraksta tā, lai uz to varētu pārdot arī kādu biļeti. Viens ir uzrakstīt kādu darbu šauram klausītāju lokam, un tur var dzirdēt arī tiešām lieliskas lietas. Taču pavisam kas cits ir rakstīt plašākai publikai ar cerību, ka šo darbu nespēlēs tikai vienu vai divas reizes. Diemžēl tāda ir lielākā daļa Latvijas mūzikas.
No vienas puses, gan Latvijā, gan, protams, pasaulē konkurence ir milzīga, un tur sevi pierādīt jau ir grūti. Ir jau vesela virkne, kas raksta... Godīgi sakot, es tajā visā arī tik labi neorientējos, bet ir sajūta, ka dažbrīd tiek rakstīts kādam tuvu personu lokam, kuri tad klausās un saka: "O, tas ir baigi forši!" – un ārpus tās vides nekas arī neiziet...
– Tomēr arī komponistam ir jāēd, jāmaksā rēķini, un viņš varbūt pat grib nopirkt labu mašīnu...
– Viņi jau visi strādā vēl kaut kur. Tomēr tas nav arī hobijs, tā ir profesija, ar kuru, visticamāk, nevar izdzīvot. Daži var. Un tīri neko... Eh, bet vispār tā nav viegla lieta!
– Vai laikmeta kaislības motivē radošo garu? Tā, kā savulaik laikmeta nospiedums parādījās rokoperā "Lāčplēsis"...
– Ir tāds teiciens: kad lielgabali runā, mūzas klusē. Es domāju – nemotivē. Jautājums, vai mūzika ir sociāls fenomens, vai mūzikai būtu jāietekmē procesi...
– Es domāju citādi, proti, ka radošā doma rodas un mūzika sāk skanēt no apkārt notiekošā, autors redz, pārdzīvo, dzird to sevī...
– Tā var būt... Bet cilvēks šobrīd saprot arī to, ka dzīvo mazā valstiņā un nekādus procesus nevar ietekmēt. Jā, Atmodas laikā bija tāda vīzija, taču arī "Lāčplēsi" nevar vērtēt kā sociālas konjunktūras produktu. Tur bija vesela virkne dažādu apstākļu...
– Nu jā, bet tajā laikā tas noenkurojās tautas atmiņā uz palikšanu. No mūsdienām...
– To rādīs laiks. Es tā gluži nedomāju. Izvērtējot lielākos plānos, šis un tas paliks arī no mūsdienām. Tomēr ir sajūta, ka ārējā vide šobrīd pārāk nesekmē. Pieaugušas arī cilvēku prasības kaut ko saņemt par savu darbu, bet iespējas savukārt ir mazākas. Piemēram, no Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem. Fonds mēģina dalīt tā, lai katram kaut kas mazliet tiktu, bet nevienam projektam finansējuma nepietiek. Jautājums – vai tas dod pietiekami kopējai attīstībai. Man jau brīžiem liekas, ka labāk finansēt skaitliski mazāk projektu, bet ar lielākām naudas summām. Ticams gan, ka naudas ir maz, bet projektu – ļoti daudz.
– Vērtētājiem jābūt dzelžainākiem.
– Nu, Latvijā arī tā ir problēma, ka pārāk daudz un labi cits citu pazīstam. Arī Opera šad tad lūdz no Kultūrkapitāla fonda. Kādreiz mums arī ko iedod, kādreiz neiedod. Nav jau lieli tie granti.
Rokoperas “Lāčplēsis” pirmizrādē 1988. gada 23. augustā.
Naudas lietas un izšķērdīgie francūži
– "ABLV" bankas pašlikvidācija un Operas finansējums... Jums tur nebija projektu?
– Tur mums nebija nekādu finansējumu. Cita lieta, ka Teterevu fonds esot atteicis atbalstu "Spēlmaņu nakts" rīkošanai. Dažkārt rodas tāda delikāta situācija, kad atnāk no Teātru savienības un vaicā, sak, vai ir zināms kāds potenciāls mecenāts, pie kura vērsties. Bet mēs jau paši dzīvojam, kā saka, no rokas mutē. Palicis ļoti maz kultūru atbalstošu uzņēmēju.
– Vai likumdošana šo procesu ietekmē tieši?
– Jā, likumdošana ir kļuvusi daudz sūrāka. Atvieglojumi un iespējamie ieguvumi mazinās. Palikuši tikai daži mecenāti, tā teikt, no tīras sirds.
– Ja valsts šādi rīkojas, nāktos palielināt pašas valsts dotāciju kultūrai, saprotot, kā pavērsīsies lietas...
– Tieši tā. Es gluži negribētu arī pārmest Kultūras ministrijai. Viņi jau cīnās, un kaut ko klāt dabūjam. Kaut kas algām, kaut kas uzturēšanai... Iedod jau kaut ko klāt. Taču es nevaru teikt arī, ka mēs būtu tālu no nabadzības sliekšņa. Vienam operas iestudējumam mēs varam atvēlēt 200 tūkstošus. It kā izklausās daudz. Dramatiskie teātri, to dzirdot, uztraucas un teic, ka par to varētu nodrošināt veselu sezonu. Te tomēr jāņem vērā Operas specifika.
Savukārt, ja salīdzina, piemēram, ar vienu iespējās un izmēros līdzīgu Francijas operas teātri, viņi vienam iestudējumam var atvēlēt 600 tūkstošus. Turklāt – mēs no šīs izrādes mēģināsim vēl izdabūt kādu nebūt rentabilitāti. Viņi – nospēlēs četras reizes, un viss.
– Cik izmaksā viens iestudējums Igaunijas operā?
– Jā, viņiem ir aptuveni 150 tūkstoši. Tomēr viņiem ir citādi, proti, jauniestudējumam – mazāk naudas, savukārt budžets – 14 miljoni gadā, mums 11 miljoni. Igaunijas Operā strādā mazāk cilvēku, bet ir lielākas algas. Vēl viena lieta – viņu cilvēkiem, kuri ieguvuši profesionālu izglītību kultūrā, alga nedrīkst būt mazāka par 1200 eiro. Iespējams, skaitlis aptuvens, bet apmēram tā. Tas attiecas arī uz kordebaletu, tātad – baleta masu skatu dejotājiem. Es kordebaletam varu samaksāt augstākais 850–900 eiro...
– Dīvaini šajā kontekstā atcerēties, ka makroekonomiskie rādītāji Latvijā šobrīd rādot augšupejošas tendences, naudas masa it kā veidotos, ko neviens arī neapstrīd...
– Problēma ir līdzsvarā. Nozaru savstarpējā sabalansētībā. Protams, nekādu sabalansētības perspektīvu netuvina arī runas, ka kultūra ir pārfinansēta. Tas notiek konkrētās Ministru kabinetam pietuvinātās aprindās, un to es ļoti labi zinu. Šo pieņēmumu izteicēji, redz, skaita klāt arī Nacionālās bibliotēkas uzbūvēšanu, jādomā – arī dažas koncertzāles. Tas viss tiek pieskaitīts klāt.
Pabeigtais bizness un tradicionālās vērtības
– Vai kādreiz klausies "Radio SWH"? Sentiments nepārņem kā tā radītāju un bijušo īpašnieku?
– Teikšu godīgi – neklausos. Esmu nonācis pie situācijas, ka vienīgais, ko klausos, ir Latvijas Radio ziņas un, ja sanāk, Aida Tomsona "Krustpunktus", kur visi sparīgi cīnās par kaut kādām taisnībām. Nu jā, no mūzikas stacijām tomēr klausos "Radio SWH Rock". Tur faktiski nav runāšanas, un tad kā vecs rokmūzikas mīlētājs es paklausos vecos gabalus un arī kādu no jaunajiem. Nav arī nekāda sentimenta. Es jau toreiz un arī tagad to uztveru kā no savas puses pabeigtu biznesu, kurš ir pārdots. Bez emocijām. Sausi. Pabeigts darbs.
Man bija ļoti labi kolēģi. Visu laiku satieku kādus cilvēkus, kuri pie manis ir strādājuši. Piemēram, Andrejs Mamikins (tagad Eiropas Parlamenta deputāts no "Saskaņas" partijas – red.) vai Sanita Dika-Bokmeldere (tagad Latvijas Radio valdes locekle, atbildīgā par saturu – red.) un daudzi citi. Man ir interesanti ar viņiem satikties, uzzināt, kā viņiem gājis... Maz radio palicis no tā, kā bija manā laikā, bet es arī neskumstu. Cilvēki iet savu ceļu. Es esmu no tās spēles ārā. Pilnīgi.
– Kaislības starp konservatīvajiem un liberālajiem pasaules uzskatiem... Centies no tā palikt malā?
– Es laikam vairāk iederos konservatīvajos. Kādreiz būtu teicis, ka esmu liberālu uzskatu cilvēks. Tomēr, iepazīstoties ar viņu pozīcijām pēdējos gados, esmu pilnībā pārgājis konservatīvo pusē. Esmu un palieku stabilu tradicionālās ģimenes vērtību cilvēks. No tā savukārt izriet jau daudzas citas lietas, kas veido manu dzīvi. Arī nacionālajos jautājumos vairāk pievienojos Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna domāšanas veidam. Ja paši nemācēsim par sevi pastāvēt, tad ir cauri, johaidī!