– Ko jums kā pētniekam vēsta aizvadītajā simtgadē tapušie latviešu teksti?
– Latviešu rakstnieku radītie teksti ir tikpat dažādi cik paši latvieši. Mums ir tādi modernisti kā, piemēram, Dzintars Sodums, Alberts Bels vai Aivars Ozoliņš, un, kad viņš rakstīja savu "Duktu", latvietis rakstos vismaz līdz pat 90. gadiem, varbūt pat līdz jaunajam gadu tūkstotim, priekšplānā izvirzīja garīgumu. Svarīgs bija morālais aspekts, pat ideālisms, domājot, kā kultivēt labestību sevī. Par to liecina kaut vai Rūdolfa Blaumaņa noveles "Purva bridējs" noslēgums, kurā Kristīne runā par savu vieglo dienu nolikšanu.
Kad literatūrkritiķis Edgars Damburs padomju laikā izveidoja latviešu rakstnieku īsprozas izlasi, viņš to nosauca "Tam labam būs augt". Tātad sākotnēji latviešu rakstnieks bija ideālists, orientēts uz to, ka literatūra ir audzinoša. Šo tradīciju pārmantoja arī padomju perioda rakstnieki. Piemēram, dzejnieks Ojārs Vācietis priekšplānā izvirzīja ideju par cīņu par jaunu, atbildīgu cilvēku sevī, kas iesaistīts plašākā sociumā – vienalga, vai tā būtu tauta vai sociāls slānis. Tāpat Vācietis uzsvēra, ka pasaulē visu laiku norit cīņa starp labo un ļauno, humāno un nehumāno, morālo un amorālo un rakstniekam visu laiku jābūt labā pusē. Rakstnieks bija tāds kā tautas morālo kritēriju veidotājs, tautas izvēles akcentētājs atbildīgās situācijās.
Pēdējās desmitgadēs rakstnieks vairāk ir tāds kā vērotājs un diezgan principiāli novēršas no tā, ko mēs labā nozīmē varētu saukt par pedagoģisko aicinājumu. Par to gan mūsdienās ir mazliet muļķīgi runāt, tomēr man tas šķiet būtiski. Nesen pa telefonu runājām ar dzejnieku Leonu Briedi. Viņš apliecināja, ka rakstnieka malā stāvētāja pozīcija viņam galīgi nav pieņemama.
Ar to es negribu teikt, ka visa jaunāko laiku literatūras pozīcija ir malā stāvēšana. Tūdaļ gribas piesaukt sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts" ar Noras Ikstenas, Gundegas Repšes, Gunta Bereļa, Osvalda Zebra, Ingas Gailes darbiem.
Un vēl rakstnieka radīts teksts man nozīmē mēģinājumu labāk apjēgt pašam sevi. To izdarīt palīdz ne tikai mūsu klasiķu, bet arī cittautu dzejnieku dzeja. Liels gandarījums ir paņemt rokās labu atdzejojumu. Literatūrai piemīt arī kāda gauži subjektīva funkcija, kurai pievērst uzmanību mani savulaik pamudināja Murjāņu sporta skolas skolotājs Jānis Bariss, proti, ka literatūru nepieciešams baudīt arī kā mākslu un skaistumu. Viņš teica, ka ir teksti, kurus lasot gandrīz gribas raudāt, cik precīzi un jūtīgi tur viss ir uzrakstīts. Un mani patiesi suģestē teksti, kurus lasot kļūstu sentimentāls.
Jau no agras jaunības atceros, ka šo emocionālo sirsnības un apbrīnas efektu man radīja gan Knuta Hamsuna darbi, gan Jāņa Akuratera "Kalpa zēna vasara", arī Velgas Kriles un Egila Plauža dzeja. Tas viss, manuprāt, ir saistīts ar teksta racionālo, emocionālo un analītisko uztveri. Turklāt katru reizi priekšplānā var izvirzīties kāds cits aspekts.
– Kā jūs lasāt, lai kā pētnieks aptvertu literatūras kopainu? Neiedziļināties taču katrā rindiņā...
– Lasu pa diagonāli, bet pieķeros atsevišķām rindkopām, kur jūtu kaut ko jaunu vai kaut ko tādu, kas mani aizkustina emocionāli. Tad es varu vairākas lappuses pārlasīt, izpreparēt šo tekstu un atrasties tā suģestijas varā. Joprojām jebkurā brīdī ar baudu varu atgriezties pie Alberta Bela noveles "Ilūziju zaļās buras" un būt tikpat lielā emocionālā un intelektuālā aizkustinājumā kā brīdī, kad 70. gadu vidū šī novele tika publicēta. Tātad ir teksti, kas man ir pašvērtība neatkarīgi no laika, kad tie rakstīti.
Viesturs Vecgrāvis kopā ar dzejnieku Tomu Treibergu (vidū) un rakstnieku Svenu Kuzminu savā mājā Inčukalnā.
– Ir rakstnieku darbi, kurus izlasām un aizmirstam, un ir tādi, kas patiesībā ir pārlaicīgi. Tādi ir arī latviešu literatūrā. Lai atminamies kaut vai to, ko rakstīja pirms pusotra gadsimta dzimušais Rainis vai vienmēr modē esošais Eduards Veidenbaums.
– Tas droši vien ir kaut kas vispārcilvēcīgs, universāls, neatkarīgs no telpas un laikmeta, kas atrodams šādos darbos. Tā ir cilvēkam piemītošā tieksme izprast, kas es esmu šajā laikmetā, kad man Dievs vai kāds cits eksistences devējs ir sniedzis iespēju būt šajā pasaulē; kādai jābūt manai attieksmei pret patiesību un taisnīgumu; vai man jātiecas izrauties ārpus šīs dzīves robežām, bet varbūt jāmeklē harmonija šajā dzīvē. Veidenbaums runā par šīm lietām ikdienišķos salīdzinājumos un tēlos, vienkāršiem vārdiem, bet to dara ļoti ekspresīvi un dinamiski, nenoklīstot no galvenās tēmas, nemēģina to visu aptamborēt ar smalkām metaforu un alegoriju mežģīnēm. Tāpēc viņš ir tuvs visu paaudžu cilvēkiem visos laikmetos.
Pašlaik strādāju pie apceres par romantismu un sev vaicāju, kas ir tas, kas latvieti tā saista pie Elīnas Zālītes dzejas. Viņas dzeju krājums "Sila ziedi" ir viens no visbiežāk izdotajiem dzejas krājumiem latviešu grāmatniecībā, lai gan viņa pavisam nepieder pie lielākajiem latviešu dzejniekiem. Viņa iekaro lasītāju sirdis tāpēc, ka runā par vispārcilvēciskām lietām – ilgām pēc mīlestības, saskaņas, saderības ar savu laikmetu un vidi, arī par to, kas cilvēkam var sāpēt, un to, ko viņš nevar paspēt izdarīt sev atvēlētajā laikā. Protams, visam pieminētajam blakus ir kādi desmit, varbūt divdesmit procenti lasītāju, kam nepieciešama izsmalcinātāka pasaules izjūta un redzēšana, varbūt noslēpumainība.
– Bet lasītājiem patīk arī Kornēlijas Apškrūmas rakstītās rindiņas...
– Laikam jau cilvēkiem nepieciešams arī sentiments un iluzora dzīves pilnīguma vai – tieši otrādi – nesaskaņu attēlošana, kāda ir Apškrūmas parindeņos. Daudzi kolēģi tā kā no augšas raugās uz šādu dzeju, bet arī tādai ir vieta, jo cilvēkos izkopj dažādas jūtu nianses. Es to nelieku literatūras kategorijā, bet arī nenoliedzu. Kādreiz jau arī Māris Čaklais Ārijas Elksnes dzejai pārmeta sentimentu, bet sentiments jau kaut kur dziļi vibrē mūsu nācijas dvēselē.
– Savulaik strādājāt sabiedriskā darbinieka Leona Paegles memoriālajā muzejā "Lauči". Paegle savulaik kritiski runāja par sociālo nevienlīdzību, vairākkārt par savu kreiso opozicionāra darbību sēdēja cietumā. Padomju laikā viņa literārā darbība bija iekļauta skolu programmās, bet pēc 1991. gada Paegle atkal kritis nežēlastībā, lai gan vairākās Latvijas pilsētās joprojām ir Leona Paegles iela.
– Man pret šiem starpkaru laika kreisajiem humānistiem – Leonu Paegli, Linardu Laicenu, Andreju Kurciju, Kārli Dziļleju – ir liela cieņa. Patiesībā 20. gados Latvijas sabiedrība nemaz nebija tik vienota, kā mums šķiet. Kreisās tendences bija dzīvas ļoti plašos sabiedrības slāņos; arī Saeimā sociāldemokrāti bija liela un ietekmīga frakcija.
Nepatīkamākais ir tas, ka kreisā revolūcijas ideja un humānisma izvirzīšana priekšplānā kļūst par monopolu – vienīgo patiesību. Un tad rakstnieks kļūst par dzīves patiesības neprecīzu tēlotāju.
Tajā pašā laikā Leons Paegle – padomju laikā gan to nekur neuzsvēra – ir atzinīgi izteicies par Latvijas valsts dibināšanu, bet vienlaikus vērsies pret cilvēku mantkārību, uzņēmēju necilvēcisku attieksmi pret zemākiem slāņiem. Šī pagātnē tik nozīmīgā skatījuma latviešu literatūrā šobrīd pietrūkst. Kaut vai tajos pašos 90. gados taču bija traģēdijas. Daudzi latvieši piepeši attapās situācijā, kad nespēj tikt galā ar elementārām lietām – nav naudas, par ko nopirkt ēdienu, samaksāt īres un elektrības rēķinus. Tas pašlaik ir latviešu prozas apiets laika posms.
– Bet 90. gados populāra kļuva filma "Ceplis". Turklāt tajos laikos, kad Pāvils Rozītis šo grāmatu sarakstīja, tā nebūt netika uzņemta ar saucieniem "bravo!" un "bis!". Tieši otrādi – viņam tika pārmesta nacionālās buržuāzijas apsmiešana.
– Ne jau tikai Pāvils Rozītis bija kritisks pret to, kas notiek Latvijā. Tolaik populārs bija satīriskais romāns. Tādus rakstīja Ernests Arnis, Linards Laicens, arī tāds no politikas attāls rakstnieks kā Kārlis Zariņš, Lūcija Zamaiča un citi. Tagad satīras kā tādas Latvijā vispār nav.
Protams, nāca 1934. gads, un latviešu literatūra tika cenzēta. Un tas pats Rozītis, kurš uzrakstīja "Cepli", rakstīja romānu "Zemes prieks", piesliedamies Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa pozitīvismam un vēstīdams, ka valstī ir apsviedīgi lielsaimnieki, kuri cilvēcīgi vada savu saimniecību, izjūt prieku par dabu un to, kā vairojas viņu manta.
Cik zinu, gadsimtu mijā uzņēmēji mūsu rakstniekiem prasīja, kāpēc viņi neraksta par pozitīvo varoni – latviešu uzņēmēju. Pārmetums gan it kā bija vietā, bet nekas nenotika. Latviešu rakstnieki laikam saprata, ka nespēj uzrakstīt romānu par uzņēmēju tikai kā pozitīvo varoni. Līdzi nāca tik daudz faktoru, kas atgādināja par paradoksālajām un neglītajām lietām. Iznāktu tāda dzīves laķēšana.
– Bet brīvvalsts laikos bija arī gluži kā cukurā mērcētas poēmas par dižo vadoni.
– Kad pirmo reizi lasīju Edvarta Virzas grāmatu par Kārli Ulmani, tāda šķebena sajūta pārņēma. Tāda pat sajūta radās, lasot Aspazijas dzejoļu krājumu "Kaisītās rozes", kur vesela nodaļa veltīta vadonim – jaunās dzīves veidotājam. Taču vadoņa kults rakstniekiem bija izdevīgs, jo Ulmanis tiem, kuri viņu slavēja, atlaida parādus, deva visādas atlaides.
Bet, atgriežoties pie iepriekš runātā, ja kāds rakstnieks uzņemtos uzrakstīt par to, kas notika 90. gados un šajā gadu tūkstotī aktīvo cilvēku un birokrātijas vidē, tas varētu būt ļoti interesants gabals.
Un vēl piebildīšu, ka jauno laiku realitāti labi parāda atsevišķas "Lata romāna" sērijā iznākušās grāmatas. Ja pēc gadiem trīsdesmit kāds mūsu literatūras vēsturnieks mēģinās noskaidrot, kā tad latviešu rakstnieks ir tēlojis jaunos laikus, šajā romānu sērijā laikmeta faktūra parādās samērā labi.
Viesturs Vecgrāvis kopā ar dzejnieku Knutu Skujenieku.
– Pieminējāt romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Vai kāda no šīm grāmatām vēl tiks lasīta valsts nākamajā simtgadē?
– Man ir grūti to prognozēt, jo literatūras izpratnes un vērtēšanas kritēriji pastāvīgi mainās. Tagad grūti pat iedomāties, ka latviešu lasītājs ar milzīgu aizrautību lasītu 20. un 30. gados tapušos Jāņa Jaunsudrabiņa romānus, lai gan viņš bija izcils prozas meistars. Pieminēsim kaut vai "Jaunsaimnieku un velnu", kas ir viena no viņa meistarības virsotnēm, vai romānu "Nauda".
Es nezinu, kāds lasītājs būs pat pēc desmit gadiem. Piesardzīgs esmu tāpēc, ka tagad, ieejot grāmatu veikalā, skaidri redzams, ka lielākā interese ar maziem izņēmumiem ir par tulkotās literatūras bestselleriem. Tiem ir labs noiets un savs lasītāju loks. Taču vairāk gan jāpriecājas, ka "Mēs. Latvija, XX gadsimts" sērijas grāmatas lasītāji pieņēma. Turklāt vairākas no tām labu laiku noturējās pirktāko grāmatu saraksta augšgalā un joprojām ir populāras. Bet, atkārtoju, es tiešām nezinu, kā mainīsies lasītāju izpratne par to, kas ir laba literatūra.
Dzejnieks Jānis Vādons saasināti rakstīja, ka visjaunākajai paaudzei ir ļoti fragmentāras zināšanas par latviešu kultūru pat humanitāri virzītu cilvēku vidē. To redzu arī savā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē. No vidusskolas uz universitāti atnāk jaunieši, kuri tikai šeit sāk apjēgt, ka pastāv tāda latviešu literatūra, ka tai ir sava klasika un pret to ir jājūt pietāte, bet, lai tā rastos, vispirms ir daudz jāizlasa.
Kad es latviešu filoloģijas otrā kursa studentiem jautāju, vai viņi ir lasījuši Friča Bārdas dzeju, viņi parasti atbild, ka skolā par to maz ko dzirdējuši. Un tur nav vainīgi skolotāji, kas mācījušies šajā fakultātē, bet gan sistēma, kas skolas mācību programmās ļoti minimālu vietu atvēlējusi latviešu valodai un literatūrai.
Studentiem pārsvarā ir interese par atsevišķiem autoriem, bet par kopainas izpratni labāk nerunāsim. Tikai baltu filoloģijas studiju pirmā kursa beigās viņi sāk saprast, ko nozīmē aptveroši studēt latviešu literatūru. Faktiski pēdējos gados augstskolai pirmajā kursā nākas aizpildīt tos baltos laukumus, kas bija jādara skolai.
Situācija Latvijā pašlaik atgādina laiku pirms gadiem 30 Vācijā. Tur stažējoties sapratu, ka iespējams iegūt ģimnāzijas atestātu, tā arī neizlasot nevienu rindu no Johana Volfganga Gētes dzejas. Tas ir tāds visā Eiropā izplatīts process, ko nespēju mainīt nedz es, nedz mani kolēģi.
– Runājot par tulkoto literatūru, interesi raisa tas, ko latviešiem piedāvā izlasīt Tartu universitātē Igaunijā studējušās latvietes, kuras tulko igauņu un somu grāmatas.
– Tas, ko tulko, piemēram, Maima Grīnberga, ir augstas klases literatūra. Tiesa, interesanti ir tulkojumi no lietuviešu valodas. Ar baudu izlasīju Kristinas Sabaļauskaites "Silva rerum" kā vienu no labākajām pēdējo desmitgažu grāmatām, kas nonākušas manās rokās.
Taču mani uztrauc neizbēgamā subkultūras ienākšana literatūrā – ir izklaides literatūra, ir literatūra atpūtai, bet pietrūkst literatūras domāšanai, emociju kopšanai. Tā jau ir nelaime.
– Pētnieki teic, ka cilvēki mūsdienās ne tikai raksta, bet arī lasa vairāk nekā kādreiz, jautājums tikai – ko. Arī internets paver nebijušas iespējas, turklāt šajā ziņā mēs esam tikai ceļa sākumā. Bet vai tur būs vieta tradicionālajai literatūrai, par ko tikko runājām?
– Negribu izklausīties pēc veca īgņas, tomēr esmu piesardzīgs kaut ko prognozēt. Pasaule mainās ģeometriskā progresijā, un mēs nezinām, kas mūs sagaida nākotnē. Bet mani iepriecina tas, ka ir daudz jaunu un vidēja vecuma cilvēku, kuri joprojām raksta labu prozu un dzeju. Piemēram, izcila ir Annas Auziņas jaunā dzejas grāmata.
Savus literāros darbus publicē mani studenti. Ja sākotnēji kursā tiek uzņemti 50 cilvēki, līdz bakalauram tiek mazliet vairāk par pusi. Daļa no viņiem ir patiesi talantīgi. Redzu, ka mani studenti domā citādāk nekā es, bet pieņem arī pasniedzēja teikto, kā paskatīties uz rakstnieka darbu no cita aspekta.
Galvenais, kas man patīk, – kaut arī viņiem vēl nav izstrādājusies kritiskā domāšana, studenti tomēr ir atvērti saņemt informāciju no dažādas vides un no dažādiem cilvēkiem.