Kādi izaicinājumi sagaidīja sportisti pēc karjeras noslēguma, kā Iluta jūtas šodienas Latvijā un savā mājvietā Siguldā – par to un daudz ko citu šajā intervijā.
– Šobrīd esat siguldiete, bet kur pavadījāt bērnību?
– Manā pasē kā dzimšanas vieta ir ierakstītas Cēsis, bet mana pirmā dzīvesvieta bija Stalbe. Pirmajā klasē mācījos Kūduma skolā. Bija periods, kad autobuss nekursēja, gājām uz skolu ar kājām kādus septiņus kilometrus. Lielāko daļu bērnības pavadīju Priekuļos, uz kurieni mamma un tētis devās strādāt pēc Stalbes. Man no bērnības ir vispozitīvākās atmiņas, apkārt bija daudz bērnu, kopā mācījāmies, spēlējāmies, gājām lauku darbos. Daudz laika pavadījām ārā, ziemā bija hokejs un slēpošana, vasarā "kazaki razboiņiki", paslēpes un tā tālāk. Vienmēr esmu jutusi saikni ar Cēsu pusi, lai gan 19 gadus nodzīvoju Rīgā.
– Nu jau trīs gadus dzīvojat Siguldā. Kāpēc izvēlējāties tieši šo pilsētu?
– Sigulda, manuprāt, ir labākā vieta dzīvošanai Latvijā. Man Sigulda patīk ar to, ka tā ir latviska pilsēta, jo man ir svarīgi, lai savās mājās es justos kā Latvijā. Rīgā diemžēl bieži jutos kā Krievijā, jo ļoti daudz krievu principiāli nerunā latviski un turpina dzīvot Krievijas informatīvajā telpā. Tāpat man bija svarīgi, lai apkārt būtu sakārtota un estētiska vide. Man patīk skaistums, un Siguldā skaistu skatu ir ļoti daudz.
Jāpiemin arī aktīvā kultūras dzīve – top jaunais kultūras centrs, koncertzālē "Baltais flīģelis" regulāri notiek augstvērtīgi koncerti, mums ir savs kinoteātris. Tāpat ir daudzveidīgas iespējas sportot. Ir jābūt īpašam iemeslam, lai brīvdienās gribētos doties kaut kur ārpus Siguldas.
Pārcelties uz dzīvi Siguldā ir viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē. Man Sigulda vienmēr ir bijusi kā otrās mājas. Kad vēl nebija uzcelta Siguldas trase, mēs šeit braucām trenēties arī vasarās. Dzīvojām tūristu bāzē pie Gaujas, un tur, kur šobrīd ir ceļš uz Turaidu, vasarā braucām lejā no kalna ar skrituļu kamanām. Daudziem vecākiem šodien tas šķistu kas neiedomājams. Jāpiebilst, ka toreiz ceļa asfaltsegums bija labāks. Katru rītu cēlāmies sešos un devāmies uz kalnu, lai vismaz desmit reizes nobrauktu. Kad 1986. gadā uzbūvēja Siguldas trasi, sākās daudzo sacensību laiks.
– Kad jums radās padziļināta interese par kamaniņu braukšanu?
– Netālu no mūsu mājas atradās Priekuļu tehnikums, un tur bija aktīvi cilvēki, kas aicināja jauniešus izmēģināt spēkus šajā sporta veidā. 1968. gadā Cēsīs tika uzcelta kamaniņu trase, un tā bija pirmā kamaniņu trase Padomju Savienībā. Tā darbojās līdz pat 90. gadiem. Cēsu trase man likās kaut kas iespaidīgs, bet, lai tur nokļūtu, vispirms vajadzēja trenēties Priekuļos, kur arī bija uzcelta trase – no dēļiem uztaisīta milzīgi augsta estakāde ar trim virāžām. Aizgājām abi ar brāli pamēģināt kamaniņu braukšanu, un mums iepatikās.
Bērnībā man itin nemaz nebija bail no ātruma. Tagad gan esmu kļuvusi piesardzīgāka. Jau diezgan ātri sajutu, ka man tā lieta padodas, lai gan biju viena no augumā mazākajām braucējām. Toreiz ļoti daudz bērnu iesaistījās kamaniņu braukšanā.
– Vai Priekuļu trasē braukt bija droši?
– Protams, ka nebija! Tādiem nepieredzējušiem bērniem! Es vēl tagad atceros kādu kritienu un galvas traumu, pēc kuras man pirmo reizi mūžā rādījās "zvaigznītes". Arī ķiveres nebija tik kvalitatīvas kā mūsdienās. Bet kopumā traumu nebija daudz.
Turpinot sportistes gaitas, 16 gadu vecumā iestājos Murjāņu sporta skolā. Trenējāmies ne tikai Cēsu trasē, braucām arī uz Sibīriju. Atceros, kad 8. klasē mūs pirmo reizi sūtīja trenēties uz Sibīriju, mana mamma bija šausmās. Taču man par Sibīriju palikušas pozitīvas atmiņas, lai gan ziemas tur bija tik aukstas, ka likās – salst pat mati.
Viegli nebija. Taču es biju ļoti apzinīga. Tēvs reiz izstāstīja kādu epizodi no manas bērnības, kas to labi ilustrē. Pēc treniņa, velkot kalnā kamanas, kas bija diezgan smagas mazam bērnam, viņš piedāvājis palīdzēt, bet es esot atteikusi: "Nē, treneris teica, ka mums pašiem jāvelk savas kamanas!" Es vienmēr izpildīju visu, ko treneris teica, un nevarēju iedomāties kaut kur nošmaukties vai kaut ko nobastot. Atbildības sajūta man laikam ieaudzināta ģimenē.
Pasaules kausa posms kamaniņu braukšanā Siguldā 2002. gadā.
– Kas ir galvenie faktori, kuri nosaka, cik labi padosies kamaniņu braukšana?
– Pats svarīgākais ir izjūta, varētu teikt, talants. Ir daudz braucēju, kam nav īpaša talanta, bet viņi daudz var sasniegt arī ar darbu un tehniku. Taču, lai sasniegtu augstvērtīgus rezultātus, bez talanta neiztikt. Nianšu izjušana, mentālā noturība – tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Uzskatu, ka, mums, latviešiem, ir atbilstoša mentalitāte, lai sasniegtu izcilus panākumus sportā. Varbūt dažreiz mums pietrūkst pārliecības par sevi, taču esam neatlaidīgi, strādīgi un mērķtiecīgi. Tāpēc latvieši sportā nereti sasniedz vairāk nekā citi, kuru rīcībā ir daudz lielāki finanšu līdzekļi. Bobslejā un kamaniņu sportā Latvijā ir ļoti labas tradīcijas. Kopš pirmās trases uzbūvēšanas Cēsīs mums visu laiku ir bijuši labi rezultāti. Protams, šobrīd ļoti liels nopelns ir Siguldas trasei. Ja tās nebūtu, mums noteikti nebūtu tik labi rezultāti.
– Kad Latvijā ienāca skeletons?
– Savulaik skeletons bija olimpiskais sporta veids, bet tad uz kādu laiku no olimpiādes tika izslēgts. Kaut kādas sacensības ik pa laikam notika, bet īpaši populārs skeletons nebija līdz 2002. gadam, kad to olimpiskajā programmā atjaunoja.
– Vai skeletons ir bīstamāks par kamaniņu braukšanu? Braukšana ar galvu pa priekšu šķiet riskantāka.
– Tādās kategorijās grūti vērtēt. Kādreiz domāju, ka kamaniņas ir traumatiskāks sporta veids par skeletonu, jo skeletonā ātrums bija mazāks. Taču pēdējā laikā skeletonā ātrumi ir kļuvuši lielāki, jo tehnika attīstās. Turklāt skeletona kamanas ir grūtāk stūrējamas. Kamaniņām slieces ir ar asu kanti, bet skeletona kamanām tās ir gandrīz apaļas, līdz ar to grūtāk kontrolējamas.
– Vai padomju laikā, piedaloties kamaniņu braukšanas sacensībās, izjutāt nacionālo lepnumu, ka mēs, latvieši, varam?
– Jā, noteikti. Kamaniņu sports ir veidojies Latvijā, pirmie kamaniņu braucēji bija latvieši. Mēs arī bijām pirmā Latvijas komanda, kas aizbrauca uz "Ninex" kausu Amerikā 1989. gadā, lai gan Latvija vēl oficiāli nebija pasludinājusi neatkarību. Oficiāli startējām kā PSRS komanda, bet faktiski bijām latviešu komanda ar Latvijas karogu. Visā karjeras laikā divas reizes startēju PSRS izlasē.
Vienubrīd PSRS izlasē latvieši bija pārsvarā. Taču bija brīdis, kad bija otrādi un tika darīts viss, lai krievu būtu vairāk un latviešu mazāk. Tika taisīti neskaitāmi kontroles treniņi, un bija jāpierāda, ka esi labāka par meitenēm no Krievijas. Kad tiku PSRS izlasē, vajadzēja braukt nevainojami, lai pie pirmās neveiksmes netiktu izmesta no izlases. Esmu piedalījusies četrās olimpiskajās spēlēs, bet jau kā neatkarīgas Latvijas sportiste.
– Vai arī toreiz sportistiem ņēma dopinga analīzes?
– Jā, tā tas ir bijis vienmēr. Arī mani vienreiz pārbaudīja olimpiskajās spēlēs.
– Vai Krievijas dopinga skandāls jums ir pārsteigums?
– Neticu krievu sportistu reakcijai, sak, mēs neko nezinājām, mēs neesam vainīgi! Turklāt par vainīgiem tiek padarīti "ļaunie" ārvalstu izmeklētāji, nevis Krievijas shēmotāji, kuri samainīja analīzes. Uzskatu, ka par Krievijas mahinācijām sporta vidē visi zināja jau sen. Kāpēc par to netika runāts jau agrāk, mēs nezinām. Acīmredzot šobrīd apstākļi ir sakrituši tā, ka beidzot par to ir iespējams publiski runāt.
Krievi savus tikumus nav mainījuši. Kādi viņi bija padomju laikos, tādi viņi ir tagad, nekad neatzīs savas kļūdas – nedz par karu, izsūtīšanām vai okupāciju, nedz sportā. Viņiem vienmēr ir taisnība, viņi jūtas kā varenie iekarotāji un uzvarētāji. Arī PSRS izlasē krievi vienmēr izrādīja, ka ir pārāki, visgudrākie un vislabākie. Mēs visi esam ļoti iecietīgi, ļoti inteliģenti un neko daudz neiebilstam. Uzskatu, ka esam pārāk toleranti pret viņiem.
– Kādas bija attiecības ar krievu sportistiem PSRS laikos?
– Kopumā labas. Taču nacionālais jautājums bija no svara. Reizēm krievi mums aizrādīja, lai nesarunājamies savā starpā latviski, jo viņi tad neko nesaprata. Taču mēs to neņēmām vērā. Domāju, ka mēs, latviešu sportisti, arī PSRS laikos vienmēr esam bijuši lepni un ar savu mugurkaulu. 80. gadu beigās Siguldas trasē kādās sacensībās mastā tika uzvilkts Latvijas karogs, un krieviem tas ļoti nepatika. Taču bija skaidrs, ka neatkarības iegūšanas process ir neatgriezeniski sācies.
– Kad 1991. gadā Latvijas pārstāvji Vācijā uzvarēja komandu sacensībās, organizatoriem tas bija liels pārsteigums.
– Jā, mēs uzvarējām komandu cīņā Pasaules kausa ietvaros. Pārstāvējām Latviju, bet iepriekš nekad nebijām uzvarējuši. Apbalvošanas procedūra parasti ir šāda: vispirms ir tā sauktā ziedu ceremonija turpat trasē pēc braucieniem, tad oficiālā apbalvošana ar karoga pacelšanu, himnu un medaļu vai kausu pasniegšanu. Taču vāciešiem nebija ne mūsu himnas, ne karoga. Tāpēc mums uzreiz pēc braucieniem rokās ātri iespieda kausu, un nekāda apbalvošanas ceremonija nenotika. Līdz ar to arī otrās un trešās vietas ieguvējiem tā gāja secen.
Iluta un Bruno bieži dodas garās pastaigās pa Siguldu.
– Kāda loma sportam jūsu dzīvē ir pašlaik?
– Es, protams, sekoju līdzi notikumiem profesionālajā sportā. Tā kā pēc horoskopa esmu Strēlnieks, nevaru ilgstoši nosēdēt mierā, kustības man ir ārkārtīgi svarīgas. Esmu cilvēks, kas mīl brīvību, un man patīk dažādot fiziskās aktivitātes. Daudz staigāju ar suni, skrienu, no rītiem vingroju, eju uz trenažieru zāli un baseinu. Ziemā man patīk slēpot. Kad beidzu sportistes karjeru, sapratu, ka kalnu slēpošana būs tas, ko man turpmāk patiks darīt. Bija skaidrs, ka uz kamaniņu trasi vairs nevarēšu iet un teikt: es te gribu dažas reizes prieka pēc nobraukt. Taču slēpot var jebkurš.
– Ko darījāt pēc sportistes karjeras beigām, un kāds bija šis laiks emocionālā ziņā?
– Tas bija emocionāli smags periods, jo sportā biju ilgi – kopumā 22 gadus, ja neskaita pusotra gada pauzi, kad man piedzima meita. Kad meitai bija seši gadi, sapratu, ka laiks sportistes karjeru beigt. Tas bija grūti, pirmkārt, tāpēc, ka man ļoti patika tas, ko daru. Šķita – kā lai atrod citu nodarbi, kas aizrautu tāpat kā sports?
Otrkārt, sports dod spilgtas emocijas, un pēc tam ikdienas notikumi šķiet blāvi un neinteresanti. Savulaik man piedāvāja turpināt karjeru kā sporta menedžerei, bet tad es vēl pati sportoju un no šī piedāvājuma atteicos. Vēlāk neviens mūs tur vairs negaidīja, lai gan mums ar treneri Edvīnu Guršponu bija idejas, ko vajadzētu mainīt organizatoriskajos procesos.
Tad kādu brīdi vienkārši nedarīju neko, ceļoju un mēģināju sevi pārslēgt uz jaunu dzīves posmu. Tad izdomāju, ka jāiet vēl kaut ko pamācīties. Paralēli sportošanai biju absolvējusi Sporta akadēmiju un pēc karjeras beigšanas nolēmu studēt maģistrantūrā uzņēmējdarbību.
Sāku strādāt uzņēmumā "Swatch", kas ražo un tirgo pulksteņus. Taču mana būtība ir nevis strādāt pie kāda cita, bet vadīt savu biznesu. Uzņēmumā "Swatch" manos pienākumos ietilpa arī darbinieku atlase. Nomainīju gandrīz visu personālu, lai uzlabotu apkalpošanas kvalitāti. Šajā laikā sapratu, ka personāla atlase man labi padodas, un, kad radās iespēja, nolēmu dibināt savu uzņēmumu. Desmit gadu laikā mūsu uzņēmums ir kļuvis par vienu no labākajiem personāla atlases uzņēmumiem Latvijā.
Kopā ar darba kolēģiem no Baltijas valstīm.
– Kā kopumā vērtējat klientu apkalpošanas kvalitāti Latvijā?
– Diemžēl tā ir diezgan zemā līmenī. Manuprāt, uzņēmuma darbinieki, kas apkalpo klientus, ir uzņēmuma "seja" un parāda to, cik labi ir strādājuši tie, kuri šos darbiniekus pieņēmuši darbā. Kad apkalpojošajā sfērā jāizvēlas darbinieki, mans ieteikums ir izvēlēties tos, kuri mīl cilvēkus! Pārējo var iemācīt. Ko dod smalks interjers un modernas ierīces, ja apkalpojošais personāls ir nelaipns un neatsaucīgs?
Piemēram, žēl, ka jaunajā Siguldas Sporta centrā no dažu darbinieku puses nejūt attieksmi, ka klients šeit ir gaidīts. Ja tā padomā, sporta centrs ir viena no Siguldas vizītkartēm – uz to brauc cilvēki no citām pilsētām un valstīm. Darbiniekiem vajadzētu būt īpaši rūpīgi atlasītiem, viņiem vajadzētu justies lepniem, ka viņiem ir iespēja strādāt šajā īpašajā vietā. Taču reizēm viņi vienkārši sēž, ieurbušies savos viedtālruņos. Taču ir arī pozitīvi piemēri, piemēram, restorāns "Aparjods" Siguldā, kur ir profesionāla un laipna apkalpošana jau daudzu gadu garumā.
– Cik viegli ir atrast labus darbiniekus? Vai ir bijis tā, ka vajadzīgo speciālistu neizdodas atrast?
– Kļūst aizvien grūtāk, un sevišķi tas attiecas uz augsta līmeņa speciālistiem. Taču nav bijis tā, ka nebūtu nekā, ko piedāvāt klientiem. Līdzībās runājot, reizēm, uzrokot lauku, atrodam tikai vienu vārgu asniņu, kurš vēl ir jāapkopj un jāstiprina, lai tas taptu par to, kas uzņēmumam nepieciešams. Tāda situācija šobrīd ir ar informācijas tehnoloģiju speciālistiem. Taču pārsvarā atlasām vairākus atbilstošus kandidātus, ko jau ar pārliecību par viņu spējām un atbilstību piedāvājam saviem klientiem.
– Ar kādām sajūtām gaidāt Latvijas simtgadi?
– Nesen vaicāju apsargam, kurš mūsu biroja ēkā strādā daudzus gadus, kā viņam klājas. Viņš atbildēja, ka mēs, latvieši, nekad neesam dzīvojuši tik labi kā tagad. Un es viņam pilnībā piekrītu! Jā, daudzi ir aizbraukuši no valsts, taču stiprākie ir palikuši. Pat ja iedzīvotāju skaits samazināsies, nedomāju, ka tas mazinās mūsu valsts kvalitāti. Daļu darbu pārņems robotizētas iekārtas, bet tas varbūt nemaz nav slikti. Labāk lai mūs apkalpo laipni roboti, nevis nelaipni cilvēki.
Man pie mājas ikdienā mastā plīvo Latvijas karogs. Tā būtu lieliska dāvana Latvijai simtgadē, ja mēs uzvilktu Valsts karogu ne tikai kalendāra īpašajās dienās, bet arī ikdienā.