Viņu, nacionālo partizānu, šaisaulē palicis pavisam maz. Jānis Krištopans, ilggadējais ādažnieks, cīnījies par izdzīvošanu un pat vissmagākajos brīžos nēsājis sevī cerību par brīvu Latviju.
Neskatoties uz savu cienījamo vecumu, Jānim Krištopanam savos 93 gados ir ļoti ass prāts un lieliska atmiņa. Viņš atceras gadskaitļus un pat mēnešus, kuros norisinājušies svarīgi viņa dzīves notikumi. Uz sarunu viņš atbrauc ar velosipēdu un, kad uzrunājam par Krištopana kungu, teic: "Ko jūs visu laiku: kungs, kungs! Sauciet mani par Jāni!"
Jānis Ādažos dzīvo jau 37 gadus, bet dzimis un audzis viņš Latgalē, Lielās Mediševas ciemā, Mērdzenes pagastā, Ludzas apriņķī. Tur dzīvojis kopā ar vecākiem, divām māsām un brāli. Pirms Jāni paņēma leģionā, viņš mācījies Ludzas valsts vidusskolas komercklasē. Leģionā paņemts gandrīz no skolas sola: "1943. gada februārī bija jāiziet latviešu leģiona iesaukuma komisija, un tā paša gada pavasarī beidzu vidusskolu." Kad Jāni Krištopanu iesauca leģionā, viņam bija tikai 18 gadu.
1935. gads. Jānis (otrajā rindā blakus vecākajai māsai) kopā ar ģimeni – tēvu, māti, māsām un brāli.
"Brīvprātības" princips
"Iesaukuma komisijas loceklis pasniedza anketu un teica: "Paraksties, ka brīvprātīgi ej latviešu leģionā." Pateicu, ka brīvprātīgi neparakstos." Tad viņš prasījis komisijas vadītājam, ko tad, ja brīvprātīgi neparakstās. Komisijas vadītājs acīmredzot bijis labestīgs cilvēks un teicis: "Raksti, ka brīvprātīgi neparaksties."
Jānis zina stāstīt par piecdesmit jauniešiem Rīgā, kuri nav parakstījušies par iesaukumu leģionā, tādēļ sākumā uz nakti aizturēti. Četrdesmit no viņiem nobijušies un parakstījušies, desmit, kuri atteikušies, nosūtīti uz Salaspils koncentrācijas nometni. Blakus ciemā kāds puisis leģionā nav gājis, viņam pakaļ atnākuši policisti un nošāvuši: "Lūk, tāds bija brīvprātības princips."
Ziemassvētku naktī – uz Austrumu fronti
"Izlūku bataljona sastāvā 1943. gada Ziemassvētku naktī mūs ar ešelonu aizsūtīja uz Austrumu fronti. Ziemassvētku naktī braucu garām Ludzas pilsētai, desmit kilometru no mājām, kur piecus gadus biju mācījies komercskolā. Svētku rītā nosoļojām līdz piefrontes zonai. Sākumā mitām teltīs ar čugunku, lai nenosaltu, vēlāk – ierakumos," stāsta Jānis.
Ziemas vidū Jānis saslimis, un bataljona ārsts, nobijies, ka puisis varētu nomirt, aizvedis uz tuvākās pilsētas slimnīcu. Idrica atradās apmēram simt kilometru no Latvijas robežas. Slimnīcā Jānis pavadījis apmēram nedēļu, bet, iznākot no tās, nav sapratis, uz kuru pusi doties tālāk.
"Aizgāju līdz dzelzceļa stacijai. Tur stāvēja preču vilciena sastāvs. Uzkāpu uz tambura un braucu līdz Latvijai. Ludzā izkāpu un aizgāju uz komandantūru. Tur neviens neko pateikt nevarēja, jo frontē viss mainījās. Kādus trīs mēnešus slēpāmies mežā. 1944. gada jūlija pirmajās dienās ienāca krievu armija. Notika piespiedu mobilizācija. Tagad bija jākaro pret vāciešiem. Mēs negājām krievu armijā, bet aizgājām mežā nacionālajos partizānos." Jānis atminas, ka nacionālo partizānu grupā bijuši desmit labi bruņoti vīri un divi jaunieši.
Ielenkumā
"1945. gada vasarā mūsu grupu ielenca Mērdzenes pagasta miliči un istrebiķeļi (krievu val. – iznīcinātāji; tā Jānis sarunas laikā dēvē brīvprātīgos, kuri palīdzēja milicijai ķert nacionālos partizānus – aut.). Viņi tuvojās mums no aizmugures. Pēc apšaudes mēs bez zaudējumiem izgājām no ielenkuma, bet nāvīgi tika ievainots pagasta milicijas priekšnieks Elizade, kurš ceļā uz Ludzu mira. Viņš bija zvērīgi izturējies pret sagūstītajiem partizāniem.
Pēc šīs sadursmes miliči izsauca papildspēkus no Ludzas – pilnu mašīnu bruņotu vīru. Taču arī tie negāja dziļāk mežā. Tikai nejaušības dēļ miliči sagūstīja divus neapbruņotus puišus, bet ne no mūsu grupas. Viņi vairījās no iesaukšanas krievu armijā. Atriebības kārē miliči abus nošāva.
Bet ar to vēl bija par maz – manam brālēnam Antonam Krištopanam nodedzināja mājas un piekāva viņa māsas, jaunas meitenes. Ugunsgrēka laikā miliči šaudījās un pēc tam apgalvoja, ka, lūk, degošajā mājā sprāgusi noslēptā munīcija. Redzot, ka deg mājas, lai saudzētu savus tuviniekus, nolēmām neiesaistīties tālākā cīņā," stāsta Jānis Krištopans.
Pēdējais ešelons
Vēlāk, 1945. gadā, izdzīvošana mežā kļuvusi teju neiespējama: "Izlika slēpņus, un tika pavēlēts: ja iet ar ieroci, šaut virsū bez brīdinājuma. Lai izvilinātu mūs no meža, valdība izsludināja amnestiju, apsolot, ka netiesās un nesūtīs uz gulaga nometni. Tomēr 1949. gada 25. martā visus savāca un izsūtīja uz Sibīriju. 29. martā Rēzeknē stāvēja lopu vagonu pēdējais ešelons, un mūs ar brāli aizsūtīja uz Omskas apgabalu. Tēvs jau 25. martā bija izsūtīts uz Tomskas apgabalu. Uzzinot notikušo, es vēl četras dienas centos slēpties." Māte, kurai no lielajiem pārdzīvojumiem veselība jau bijusi krietni švaka, 1949. gada februārī, nepiedzīvojot savu dēlu un vīra izsūtīšanu, nomirusi.
1939. gads. Jānis – uzcītīgs komercskolas audzēknis.
Astoņas deviņas tonnas dienā
"Mūs ar brāli izvietoja vienā sovhozā. Pēc vairāk nekā gada pie sevis dabūjām arī tēvu. Sovhozā strādāju lauku darbus. Četrus vasaras mēnešus – no jūnija līdz septembrim – bija jāstrādā bez izejamām dienām. Uz lauka siens bija jākrauj kaudzēs. Dienā regulāri bija jāpārceļ astoņas deviņas tonnas," atceras Jānis.
Vēlāk viņš strādājis dažādus citus darbus – pievedis degvielu traktoru parkam, kopā ar brāli mežā gāzis kokus, līdz kādu dienu pie viņa pienācis galvenais inženieris un teicis, ka Jāni grib iecelt par vecāko grāmatvedi mežrūpniecības meža iecirknī. Vēlāk Jānis kļuvis pat par galveno grāmatvedi. Zināšanas, ko bija ieguvis Ludzas skolas komercklasē, Jānim vēlāk dzīvē ļoti noderējušas.
Ar nākamo sievu Valēriju, latviešu meiteni, kura kopā ar ģimeni arī bija izsūtīta uz Sibīriju, Jānis sarakstījies 1952. gada aprīlī. Pēc diviem gadiem, 1954. gadā, pasaulē nāca dēls Vilis – uzņēmējs un bijušais Latvijas premjerministrs Vilis Krištopans. Pēc Staļina nāves Padomju Savienībā sākās tā dēvētais atkusnis, un 1954. gada sākumā ģimeni atbrīvoja.
Laiks pēc Sibīrijas
Pēc atgriešanās no Sibīrijas Jānis strādājis par galveno grāmatvedi vai vecāko ekonomistu–finansistu gan dažādās izglītības iestādēs, gan ražošanas uzņēmumos, piemēram, Ogres trikotāžas kombinātā, gan Celtniecības ministrijas trestā, gan rūpnīcā "Energoautomātika", kas bija pakļauta Maskavai, un sava darba mūža noslēgumā – no 1980. līdz 1985. gadam – kolhozā "Ādaži" par galvenā grāmatveža vietnieku.
1990. gadu pirmajā pusē Jānis vairākus gadus darbojies Ādažu politiski represēto klubā, bijis tā valdes priekšsēdētājs. Ar viņa gādību noskaidroti 108 nevainīgu cilvēku vārdi, kuri Otrā pasaules kara laikā nošauti Baltezerā. Piecu cilvēku vārdi palikuši nenoskaidroti. Pēc tam ar pašvaldības atbalstu ierīkota piemiņas vieta "Ciešanu vārti" Baltezera kapos, kur iegravēti nošauto vārdi. Šajā plāksnē iegravēts arī viņa komercskolas skolotāja Jāņa Opincāna vārds.
Jautāts, kas palīdzēja izturēt visas dzīves grūtības, Jānis atbild: "Pateicība manai mammai par to, ka šajā pasaulē esmu nācis. Kad mani paņēma leģionā un vēlāk aizgāju mežā, mamma par mani ļoti lūdzās. Laikam viņa izlūdzās Dieva žēlastību, jo bija vairāki brīži, kad mana dzīvība karājās mata galā. Acīmredzot tomēr ir tāds varens spēks, kas sniedz palīdzīgu roku, un tad notiek tāds kā brīnums."