– Pirms intervijas stāstīji, ka esi paguvusi šoruden gan pasēņot, gan tikt pie jaunām grāmatām.
– Šis gads man kopumā bijis ārkārtīgi ražens, un rudens ir vēl raženāks. Esmu padarbojusies arī rakstošajā žurnālistikā – nesen pabeidzu rakstu par "Rīgas Modēm" grāmatai "Latvijas leģendas", kas iznāks jau pavisam drīz – 11. novembrī.
– Kas bija pats interesantākais un pārsteidzošākais, ko uzzināji, par to rakstot?
– Savu rakstu veidoju, raugoties caur modes mākslinieces Asnates Smelteres skata prizmu: kā viņa tika uzrunāta darbam "Rīgas Modēs", kā šuva pirmo skolnieču formu. Līdz šim nebiju iedziļinājusies šā zīmola vēsturē, nezināju, ka tas bija arī varas rupors, jo cilvēkiem jau tolaik nebija īpašu iespēju izcelties, līdz ar to mode bija veids, kā sevi parādīt. Uzzināju lietas, par kurām tiešām nebiju aizdomājusies – piemēram, par kosmētiku.
Asnate man stāstīja par to, kā skropstu tušas kastītē bija jāiespļauj un jāsamaisa, lai pēc tam ar birstīti to vispār varētu uzkrāsot. (Smejas) Viņa stāstīja arī to, kā no "Rīgas Modēm" mūsu dāmas pirmoreiz aizbrauca uz Itāliju, kur pirms skates viņas pirmoreiz dzīvē tik skaisti uzkrāsotas, ka viņām bijis pārsteigums – sieviete var izskatīties arī tā. Asnate mani pārsteidza arī ar savu paškritiku – izrādās, pirmās bildes, kurās redzamas tā laika modeles, nevienai no meitenēm nav patikušas, jo viņām licies, ka fotogrāfi nav uzķēruši īsto sajūtu. Izrādās, toreiz modeles bijušas tikpat paškritiskas, cik šodien.
Leldei tuvas ir arī modes tēmas: viņa vada raidījumu “Rīgas stila pavēlnieks”, nesen tapis arī raksts par slavenajām “Rīgas Modēm”.
– Šķiet, darbs televīzijā aizņem lielāko daļu tava laika?
– Kad satiekos ar draugiem un viņi jautā, kā man klājas, daudz stāstu par darbu, līdz viņi ierosina, lai labāk pastāstu par privāto dzīvi. (Smejas) Mana privātā dzīve tik ļoti ir savijusies ar darbu un uzskatiem, ka vairs nevaru to īsti atdalīt. Mans darba laiks nav no deviņiem līdz pieciem, kad es varētu darbu vienkārši "izslēgt", jo darbs ir arī mans hobijs un darba laiks – diemžēl vai par laimi – tik neprognozējams, ka hobijiem īsti laika neatliek.
Vienubrīd ar Aivi [Aivis Ceriņš ir "Rīga TV24" raidījuma "Preses klubs" vadītājs un Leldes topošais vīrs – U. G.] bijām iestājušies diriģenta Jāņa Ozola vadītajā korī, taču, kad izlaidām katru otro mēģinājumu, mums kļuva neērti, tādēļ nācās Jānim atvainoties un pateikt, ka korim laika vienkārši neatliek. Savukārt tagad abi esam iestājušies neirolingvistiskās programmēšanas kursos.
– Vai esi aizdomājusies, ko no šiem kursiem iegūsi?
– Šie kursi, ko apmeklējam pēc draugu ieteikuma, mums vairāk ir sevis pilnveidei, jo ir daudz lietu, pie kurām gribam piestrādāt un pieslīpēt. Apgūstam daudz praktisku lietu. Piemēram, tagad ir sācies tā sauktais "4 x 4": dienā četras minūtes ir jāvelta pārdomām par to, ko esi izdarījis un ko darīsi turpmāk. Vai brīnišķīgā prakse, ka katram kursu dalībniekam jāiznāk auditorijas priekšā un 30 sekundes sevi jāliela. Tas, izrādās, ir šausmīgi grūti! (Smejas)
Šie kursi pašlaik ir vienīgais, kam veltām savu brīvo laiku. Ir ļoti strikti jāizvērtē, kam to veltīt, kam – ne. Ja man kāds saka, ka viņam nav laika, parasti atcērtu, ka nav tāda termina "man nav laika"; ir prioritātes – tas ir svarīgi vai nav. Vienmēr var saplānot, kas ir svarīgāks, un pie šī principa es arī turos.
– Kas ir tavas prioritātes?
– Noteikti pašā augšā man ir ģimene – tā ir mana labsajūtas un komforta zona. Regulāri sazinos ar vecākiem. Mums ir ļoti tuvas attiecības, un man vienmēr ir svarīgi zināt, ka viss ir kārtībā, ka viņiem ir labi, ka nekas nav nepieciešams. Pēc tam – darbs, kas ir mana sirdslieta. Tas ir tik ļoti savijies ar maniem hobijiem, ka to nevar atdalīt. Tas piepilda manu laiku un dzīvi, pat ja darbs aizņem daudzas stundas dienā: pa dienu intervē, pa nakti "griez" intervijas. (Smejas)
– Par kādām tēmām tu veido sižetus raidījumam "Tete-a-tete ar Rīgu"?
– Galvenais "valis", uz kā balstās raidījums, ir māksla. Mēs ļoti daudz runājam par izstādēm, par mākslas galerijām, par mākslu visās tās izpausmēs – no dejas līdz glezniecībai un tēlniecībai. Nākamie raidījuma "vaļi" ir kultūras un izklaides pasākumi. Un vēl mums katru nedēļu ir sižets par vietējo uzņēmējdarbību. Trīs gadus braucu pie vietējiem uzņēmējiem, stāstu par latviešu zīmoliem, un tā ir viena no lietām, kas visvairāk interesē arī mani pašu. Nesen stāstīju par lavandas audzētāju, kura ar pašaudzēto lavandu piepilda mīkstās mantiņas un pārdod. Paviesojos arī "SierŠtellē" Ogrē.
Klausoties uzņēmēju stāstus, vienmēr domāju: ja mēs runājam par latviešiem, kas brauc prom no Latvijas, tajā pašā laikā ir tik daudz cilvēku, kam ir savs bizness šeit, kas cīnās un dara. Tādu stāstu ir ļoti daudz, bet esmu saskārusies ar to, ka cilvēks ir saražojis preci, bet par to neprot pastāstīt. Taču šajā ziņā situācija, manuprāt, tomēr uzlabojas.
– Kas tevi ir satraucis, saviļņojis vai licis aizdomāties no beidzamajā laikā redzētajiem kultūras notikumiem?
– Mani ļoti saviļņoja Zuzānu kolekcijas izstāde "TOP no top", kas nesen bija skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tā bija patiešām izcila, turklāt man paveicās, ka ekskursiju pa izstādi vadīja pats mecenāts Jānis Zuzāns. Šajā darbā man ļoti patīk iespēja aprunāties gan ar izstāžu kuratoriem, gan pašiem māksliniekiem un tas, ka šos stāstus varu nodot tālāk skatītājiem. Reizēm šķiet ļoti vērtīgi, ka varu būt tāds filtriņš pa vidu... (Smaida)
Savukārt beidzamā izrāde, ko redzēju, bija Alvja Hermaņa iestudētā "Marķīze de Sada". Aizdomājos arī par to, ka Tabakas fabrika, kur pašlaik mīt Jaunais Rīgas teātris, ir atjaunota un moderna ēka, kas vairāk atgādina skolu. Laikam pie tā jāpierod. (Smejas) Bet reizēm sevi pieķeru pie domas, ka kultūras notikumu pašlaik ir tik daudz, ka tie saveļas tādā vienā lielā kamolā, tādēļ reizēm ir grūti izvēlēties. Kad vakarā pārnāku mājās, priecājos, cik man ir bijusi bagātīga diena, ka esmu redzējusi to, to un to, taču kādā brīdī saprotu, ka ir bijis mazliet par daudz pasākumu un informācijas un ka nepieciešams restartēties.
– Kā tu nonāci šajā vidē, kur, šķiet, tik brīvi jūties?
– Sākotnēji biju domājusi strādāt televīzijā, bet – kā operatore. Man bija licies, ka varēšu strādāt otrpus ekrānam, ka tā ir brīva niša tieši sievietēm, jo viņām varētu būt citādāks skatījums; ka es varētu montēt un filmēt, turklāt nesen bija nopirkusi kameru. Kādu brīdi to visu arī darīju, bet tad dzīve sagriezās tā, ka nokļuvu priekšplānā, un es sapratu – tā ir īstā vieta, kur man būt.
Varbūt tas notika nejauši, bet man liekas, ka visas nejaušības tomēr ir likumsakarīgas. No pirmajiem soļiem televīzijā jutu, ka tā ir mana īstā vieta, lai gan sākumā, protams, gāja kā pa kalniem un lejām. (Smaida) Atceros, ka pēc pirmajām laika ziņām, ko lasīju, aizskrēju prom raudādama, jo likās – tās ir šausmas...
Zinu, ka daži paziņas, skatoties televīziju, mani kritizē, taču stāvēt kameras priekšā ir ļoti sarežģīts darbs. Ir lietas, ko iemācies tikai ar laiku, un komfortabli kameras priekšā arī nejūties uzreiz. Tagad, kad šajā darbā ir pagājuši četri gadi, varu teikt, ka jūtos absolūti brīvi. Bet gribu uzsvērt, ka esmu studējusi žurnālistiku un ieguvusi bakalaura grādu komunikācijas zinātnēs, tā ka ievirze man jau bija.
– Varbūt ir kāda televīzijas personība, kura tev bijusi kā profesionālais piemērs?
– Vai man ir bijuši etaloni, grūti pateikt, taču jau no paša sākuma mani interesēja tieši kultūras un izklaides raidījumi, piemēram, "Krējums... saldais" un visas trīs tā vadītājas Līga Gaigala, Dace Andžāne un Ilze Jakovļeva; man likās ļoti saistoši tas, ko viņas darīja. Zinu, ka tas, ko daru tagad, ir diezgan līdzīgs "Krējumam..." formāta ziņā. Taču noteikti gribu uzsvērt, ka mīlestība pret mākslas un kultūras pasauli man ieaudzināta jau ģimenē, kopš vien sevi atceros.
Kad man bija desmit gadi, omīte Austra man uzdāvināja pirmo Operas abonementu, un kopš tā brīža vairākus gadus kopīgi apmeklējām jaunākās operas un baleta izrādes. Mums vienmēr kā īstām dāmām līdzi bija teātra binoklis, un vēl šodien atceros čukstus ausī, ka pēc orķestra uvertīras, kas ievada izrādi, aplaudēt nedrīkst. Tikpat tuvs allaž bijis arī teātris. Manuprāt, ir ļoti svarīgi jau mazotnē bērnam ielikt pamatus interesei par mākslu, kā arī radīt cieņu pret šīs nozares pārstāvju darbu. Joprojām esmu pateicīga savai ģimenei par to, cik daudz laika viņi veltījuši, lai nostiprinātu manī šo izpratni.
– Kādēļ izvēle krita par labu tieši "Rīga TV24"?
– Atkal nejaušība, lai gan tāda pati likumsakarība: televīzijas kanālā bija izsludināts konkurss – viņi meklēja ētera personību. Kad izlasīju sludinājumu, studēju pēdējā kursā, rakstīju bakalaura darbu, un man likās – nu kas gan es par "ētera personību". Tomēr uz atlasi aizgāju. Konkursu izturēju, un faktiski uzreiz man bija jānovada pusstundu gara tiešraide no bērnu slimnīcas par bērniem, kam nepieciešami dzirdes aparāti. Tas bija diezgan liels izaicinājums, bet ar to tiku galā.
Tiesa, pirms tam nedaudz biju darbojusies LTV "Aizliegtajā paņēmienā", tā ka neliels rūdījums man jau bija. Bet šis kanāls mani uzrunāja ar savu vīziju un to, ka tā ir pilnīgi atšķirīga stila televīzija; ar to, ka varu ar viņiem kopā augt, un man tas bija svarīgi – ka mēs kā komanda satiekamies, visas idejas izdiskutējam. Man ir svarīgi piedalīties procesā, nevis tikai saņemt norādes.
– Tagad, kad tiešām esi "ētera personība", vai izjūti to, ka cilvēki uz ielas tevi pazīst?
– Izjūtu gan, un man tas šķiet ļoti dīvaini. Es to vēl neesmu pieņēmusi. (Smejas) Reiz lielveikalā man pienāca klāt vīrietis, saķēra aiz rokas un teica: "Man tik ļoti patīk jūsu raidījums! Es to vienmēr skatos!" Tā ir sildoša un vienlaikus arī ļoti pārsteidzoša sajūta. Esmu saņēmusi arī ar roku rakstītas vēstules, un tas ir tik aizkustinoši – līdz pat asarām. Vienmēr cenšos iztēloties, kā cilvēks ir rakstījis, un, pat ja viņš tam ir veltījis piecas vai desmit minūtes, viņš par vēstuli ir domājis, tātad viņam tas ir rūpējis.
– Gan darbā, gan ikdienā esi kopā ar savu mīļoto cilvēku – Aivi. Tas traucē vai tieši otrādi – palīdz?
– Mums profesionālie pienākumi nepārklājas, līdz ar to ir viegli. Un es jau pati arī viņu televīzijā ievirzīju, jo līdz tam Aivis darīja kaut ko pilnīgi citu. Televīzija tieši meklēja raidījuma vadītāju, savukārt es zināju, ka Aivis savā darbā nav laimīgs. Zināju, kāds ir viņa potenciāls, un man likās, ka iepriekšējā darbā tas nerealizējas. Tā kā jau pirms tam bijām darbojušies kopā, tā kautrīgi viņam ieminējos par iespēju strādāt televīzijā. Kaut kā nebija jautājumu par to, ka mums būs grūti, ka viens otram būsim par daudz...
Zinu, ka ir cilvēki, kuriem tiešām vajag savu telpu, taču mums ir tā, ka, ja man vai Aivim vajag pabūt vienam, viņš var pateikt – "tagad eju uz mežu sēņot" vai "braucu uz laukiem", un es viņu laižu. Bet mums tiešām patīk pavadīt laiku kopā. Redzēs, kā būs tālāk, bet pašlaik esam kopā jau vairāk nekā sešus gadus, un man nav bijis sajūtas, ka būtu par daudz. Protams, ka mēs abi nesam darbu uz mājām, ja tā var teikt, taču tas ir tādā pozitīvā aspektā, jo viens otram esam labākie kritiķi un cilvēki, kas viens otru var vislabāk saprast.
Aivim tagad ir jauns Latvijas simtgadei veltīts raidījums "Latvijas kultūras vēstneši", ko noskatos pirms laišanas ēterā un daudz ko iesaku. Mēs daudz diskutējam, taču viens uz otru neapvainojamies, pat ja kritika varbūt ir mazliet skarbāka, jo – kurš gan cits tev vēl kaut ko pateiks, ja ne tavs mīļākais cilvēks? Man pat ir grūti iztēloties savienību, kad viens cilvēks ir publiski pazīstama persona, bet otrs dara kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Nespēju iedomāties, ka varētu būt citādāk. Dažreiz man ir daudz vieglāk tikt galā ar saviem pārdzīvojumiem, jo zinu, ka Aivis izcili labi saprot, kāda ir šī industrija, ko tā prasa no tevis, tādēļ man šī attiecību formula šķiet visideālākā.
– Kāda vispār ir tava attieksme pret kritiku?
– Kritiķu jau nekad netrūkst. (Smejas) Bet, ja nopietni, es labprāt uzklausu konstruktīvu kritiku, jo tā palīdz sasniegt nākamo pakāpienu manā profesionālajā izaugsmē. Tāpēc ieklausos kritikā un ņemu to vērā. Savukārt internetā komentārus vairs sen nelasu, jo tur konstruktīvas kritikas ir tik, cik melns aiz naga.
Leldei šķiet svarīgi nodarboties arī ar labdarību, un jau četrus gadus viņas ģimenes locekle ir no patversmes paņemtā Pērle.
– Vai tev izdodas pasekot līdzi aktuālajām norisēm valstī?
– Tā ir sadaļa, par kuru mājās vairāk atbild Aivis. Kad vakarā mājās satiekamies, pat ja pa dienu man nav izdevies portālos palasīt ziņas, viņš man īsi izstāsta par galvenajiem tematiem, kas būtu jāzina. Turklāt tas ir vēl vērtīgāk, jo visus jaunumus Aivis man izstāsta caur sava raidījuma "Preses klubs" prizmu, jo ir jau visas aktualitātes izdiskutējis, līdz ar to saņemu visu notikumu kodolu.
Es pati televīzijā vienubrīd vadīju politiskās debates, un pirms tam esmu strādājusi politiskajā partijā, rakstot preses relīzes un sūtot tās presei. Tad sapratu, ka tā ir nozare, kurā man ne pārāk gribas iesaistīties un ka politika nav manā interešu lokā. Tāpēc mums mājās ir sadalītas sfēras: Aivis atbild par politiku, savukārt manā pārziņā ir kultūras dzīve.
Par politiku: ir daudz lietu, par ko varētu "cepties", taču laikam visvairāk man sāp sirds par mazajiem uzņēmējiem, par kuriem taisu sižetus, – par to, cik zema pirktspēja ir mūsu valstī, par to, cik grūti ielauzties eksportā. Protams, mūsu latviskās pieticības dēļ daudziem ir grūti sevi lielīt un stāstīt par saražoto. Taču man liekas, ka vajadzētu nevis kautrēties, bet turēt galvu augšā un stāstīt – re, ko es esmu saražojis, un es ar to lepojos!
– Nākamais ir Latvijas simtās dzimšanas dienas gads. Ar kādām izjūtām un asociācijām to sagaidi?
– Esmu par to daudz domājusi, un ar to saistās arī mans darbs. Zinu, ka ir tik daudz šai jubilejai veltītu pasākumu, kas ārkārtīgi priecē, taču, no otras puses, man liekas – vai tas nav par pompozu? Vai nav tā, ka šajā sakarā mēs izšķiežam pārāk daudz līdzekļu? Varbūt vajadzētu izvērtēt, kas ir svarīgāks, kas nav. Varbūt katram pašam vajadzētu sev radīt svētkus un padomāt: kāpēc man Latvija ir svarīga? Bet, protams, es Latvijas dzimšanas dienu gaidu kā svētkus, un, tā kā nākamgad plānojam kāzas, tas būs īpašs gads manā dzīvē.
Pilnu interviju lasiet 24. oktobra laikrakstā "Kodols".