Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Hortenzijas, hortenzijas...

Velta jau 14 gadus audzē ziemcietes un hortenzijas. Ja reiz Hortenziju dienas, vai šie ir arī mīļākie ziedi? "Lai gan īpaši esmu sadraudzējusies ar hortenzijām, tas nenozīmē, ka citi ziedi ir mazāk mīļi. Varbūt precīzāk būtu teikt, ka hortenzijas ir mīļākās puķes no visiem košumkrūmiem," atbild Velta.

Kā radās Hortenziju dienas? "Lai gan šis ir mūsu ģimenes dārzs, tomēr apzinos, ka ziedus es varu tikai iestādīt, bet ne radīt. Ikviens zieds, skaistums ir Augstākā radīts. Savu dārzu atveru, lai arī citiem būtu iespēja baudīt šo skaistumu. Var just, ka visiem, kuri atbrauc šeit uz ekskursijām, dārzs ir pie sirds. Ja satiekas motobraucēji vai makšķernieki, viņiem ir savas sarunas, tāpat arī daiļdārzniekiem. Tie, kuri, te atbraucot, satiekas, sniedz viens otram pozitīvas emocijas."

Aplūkot Veltas dārzu, lai smeltos idejas un gūtu padomu, brauc pat no Daugavpils, Valmieras, Bauskas un citām vietām. Īpaši Veltu aizkustinājis fakts, ka cilvēki gatavi tik garu ceļu mērot pat ar sabiedrisko transportu.

Dažādas pasaulītes

Bērni, kuri atnākuši līdzi vecākiem, Veltas dārzā arī jūtas īpaši – vieniem liekoties, ka te esot Disnejlenda, citiem, ka te ir iespēja nonākt vairākās pasaulēs. Kāds sešgadīgs puika savu mammu mudinājis doties vēlreiz aplūkot dažādās pasaulītes, kādas Veltai te izdevies uzburt. Un par to, ka izdevies, Velta saka paldies savam vīram Jānim, kurš pirms 28 gadiem, uzklausot sievas vēlmes, izbetonējis šeit mazu dīķīti, kur tagad zied ūdensrozes. Viņš regulāri rūpējas arī par mauriņa kārtību un apcērp kokus, lai tie saglabātu savu skaisto formu.

Tāpat Velta uzsver, ka šajā rakstā noteikti esot jāpiemin Mareks, kurš taisot lieliskas mēbeles. Tieši viņš uztaisījis dārza tiltiņu, par ko Velta sapņojusi, kā arī dekoratīvos logu rāmjus, kas atrodas dārzā. Radiniece Ilze uzšuvusi kleitu un matu lenti ar hortenzijām, lai Velta, uzņemot viesus Hortenziju dienās, arī pati ziedētu.

Smalks un sievišķīgs dārzs

Veltas sievišķīgums iemiesojas it visur viņas dārzā – mazi leļļu cilvēciņi sasēduši puķu podos, dažāda lieluma māla bruņurupuči rāpo netālu no dīķa, vakara stundās dīķī izgaismojas spāre, un netālu no čalojošās dārza strūklakas naktī iemirdzas gliemežvāka pērle...

Velta ir arī ļoti jauneklīga: "Iespējams, tāpēc, ka spēlēju ar saviem bērniem futbolu, vingroju, eju uz ūdens aerobiku jau 12 gadus, bet varbūt tas izskaidrojams ar to, ka daru to, kas man patīk. Man ir sajūta, ka nemaz nav tik daudz dzīvots, drīzāk liekas, ka tikai tagad viss labākais sāksies. Katram vecumam ir savs šarms un burvība. Jaunībā neesi tik drošs un pārliecināts par savām spējām, brieduma gados zini, ko vari un cik daudz vari... Man šķiet, ka katrs mirklis uz priekšu ir aizvien labāks un labāks. Mazbērni saka, ka neesmu kā omīte... Kad viņi pie manis atbrauc, mums kopā ir jautri."

No angļu līdz japāņu dārzam

Veltas dārzs paver iespēju iepazīt ne tikai viena dārza stilu vien. Te ieraugāms angļu, japāņu dārzs, Bavārijas Alpi Vācijā, Luāras ieleja Francijā un pat Āfrika. "Dārzs ir dzīvs, tas mainās no pavasara līdz pat salnām," stāsta Velta.

"Šeit nevajadzētu meklēt dažādu dārzu stila paraugus, uztvert visu burtiski, šī ir mana versija par dažādām tēmām," piebilst Velta. "Droši vien tā varētu izskatīties paradīzē, saku Veltai, aplūkojot viņas dārzu. "Nē, domāju, ka tur ir tūkstošreiz skaistāk," pārliecināta Velta. Viņu jau no bērnības ļoti saistījusi daba. Īpaši upe un mežs. Tieši tāpēc jaunībā, kad Ādažu kolhozs saviem darbiniekiem (viņai ar vīru) piešķīris apmēram 1300 kvadrātmetru zemes, uzreiz gribējies iestādīt kokus – vismaz piecas priedes un četras egles.

Velta uzaugusi Ādažos: "Aizbraucot uz Rīgu, man bija grūti tur palikt ilgāk par divām dienām. Vecvecāki aizveda uz Ziedoņdārzu, bet ar to man bija par maz, ļoti pietrūka dabas tuvuma. Kad man bija kādi pieci gadi, atceros, ka jau tad gribēju, lai taciņa pie mājas būtu skaista un kārtīga," atzīst Velta.

Tieši tāpēc interesanta šķiet viņas izvēle mācīties Bulduru sovhoztehnikumā par konservēšanas tehnoloģi, nevis daiļdārznieci: "Šādu profesiju izvēlējos māsas iespaidā, turklāt toreiz daiļdārzniekus sagatavoja tikai pēc vidusskolas, bet uz tehnikumu aizgāju mācīties jau pēc 8. klases. Vai skaistuma izjūtu ir iespējams iemācīties? Var mēģināt, bet pamatā tā tik un tā ir dabas, Dieva dota izjūta," pārliecināta Velta.

Dārzs, kas nekad nav gatavs

"Dārzs ir 28 gadu darba rezultāts, kas vienmēr turpina būt attīstības procesā, un tas nekad nebeidzas," smejas Velta. Sākot iekopt dārzu, sarežģītākais ir bijis izveidot dažādas formas, pēc tam tās uzturēt jau ir vieglāk. Tā, piemēram, mazais kadiķis, kas šajā dārzā stādīts pirms 28 gadiem, tagad ieguvis liela bonsai koka formu. Un lai kadiķis tiktu pie šāda veidola, tas, protams, īpaši jāveido.

Tagad dārzā atkal rodas jaunas puķu dobes. Mauriņš, kas ticis izmantots kā darba zona, arī pārvēties par puķu dārzu. Šajā dārzā mauriņam jāpiekāpjas ziediem. Sevišķi ziemcietēm. Velta stāsta, ka ziemcietes veido dārza pamatu, galveno struktūru, tāpēc Veltai tās ir īpaši mīļas, arī viņas pamatnodarbošanās ir tieši ziemciešu audzēšana.

Velta domā, ka daudzi jaunieši, iespējams, nespēj novērtēt to, cik daudz un dažāda informācija tagad ir pieejama, īpaši par dārza dizainu. "Savulaik bija tikai izdevums "Dārzs un Drava", bet es sadabūju arī dažādus izdevumus no Maskavas," atklāj Velta. Viņa ļoti novērtē, ka vectēvs, kurš 20.gs. 30. gados strādājis gan Rīgā, gan Sanktpēterburgā, vecmāmiņai jau toreiz vedis dažādus žurnālus par dārza dizainu. Tāpat viņa priecājas par jauno paaudzi: "Ļoti priecājos par jauniešiem, kuri spēj novērtēt dārza skaistumu un to veido ar savu izdomu, savā stilā, ne tikai kopējot jau redzēto. Īpaši priecē, ka ne tikai sievietes, bet arī vīrieši darbojas dārzā."

Lejkanniņas un citas aizraušanās

Veltas trīs dēli izauguši viņas veidotajā vidē, tomēr viņiem katram ir savas intereses un dzīves piepildījums. Arī 9 Veltas mazbērni, atbraucot ciemos, piepalīdz dārza darbos, taču, vai kāds no viņiem vēlēsies savu dzīvi saistīt ar ziedu audzēšanu, nav zināms. Dēli mammai no ārvalstīm ved skaistus dārza dekorus un lejkanniņas, ko Velta kolekcionē jau 24 gadus. Lejkanniņas Veltas dārzā ieraugāmas teju visur – dažas iekārtojušās uz tējas galdiņa jaukajā terasē, citas iestutējušās kādā puķu podā, bet vēl kādas graciozi stāv puķu dobēs vai iekarinātas koku zaros.

Lejkanniņu kolekcionēšana ir sena Veltas aizraušanās, bet salīdzinoši jauna ir dekupēšana. Velta dekupē gan mēbeles, gan dažādas sīkas detaļas – dārza lāpstiņas, spainīšus, kastītes, šķīvīšus, burciņas, virtuves dēlīšus, pulksteņus un vēl daudz ko citu. "Tas ir kaut kas traks, varu dekupēt no rīta līdz vakaram!" smejas Velta.

Viņa veido arī skaistas ziedu kompozīcijas traukos. Un, kā pati saka, dara to no visas sirds, nezinot, kāds tieši būs gala rezultāts: "Mana mamma visu šuva uz acumēru. Tāpat arī es veidoju floristikas kompozīcijas. No visas sirds un dvēseles!"