- Augusts jums ir ražas laiks. Par ko ir jaunās grāmatas?
– Jā, tā nu ir sanācis, ka augusts ir ražas laiks, jo grāmatas jau netop vienā dienā. Tām ir jānogatavojas, un tikai tad tās var piedāvāt lasītājiem. Izdevniecība "Latvijas mediji" man piedāvāja uzrakstīt tā saucamo "alfabēta dzejoli', kurā katrs no pantiņiem ir saistīts ar kādu no alfabēta burtiem. Tas bija liels izaicinājums, kuru es ar prieku pieņēmu, jo sapratu, ka tā ir iespēja laist vaļu fantāzijai, un es to dzejoli uzrakstīju gandrīz vienā piegājienā.
Tikko ideja par to, kas īsti notiek mājās, kad visi tās iemītnieki ir devušies prom, bija rokās, tā atlika tikai sākt dulloties. Es izdomāju pilnīgi neiespējamas lietas, kas varētu notikt mājās, kad tur savas lietas sāk kārtot sadzīves priekšmeti un blakus mājām, mežmalā, dzīvojošie dzīvnieciņi. Kad ieraudzīju mākslinieces zīmējumus, biju lielā sajūsmā, un pats, vēlreiz visu pārlasot un apskatot attēlus, no sirds izsmējos. Man šķiet, ka ne tikai bērniem tā grāmatiņa noteikti patiks. Galu galā tai ir arī izglītojoša nozīme, jo ļauj šādā atraktīvā veidā iemācīties alfabētu.
Otra mana grāmata ir pavisam cits stāsts. Katrs sāk jauno gadu ar kādu jaunu apņemšanos – tad nu es to sāku ar apņemšanos katru dienu uzrakstīt vismaz vienu dzejoli un ik vakaru ap pulksten 22.00 to publicēt savā sociālā tīkla "Facebook" lapā. Katru vakaru to ar "patīk" atzīmē vidēji 1000 cilvēku, un man tas šķiet pilnīgi nereāli un pārsteidzoši. Ar tiem arī dalās tūkstoši, un katru dienu es saņemu uzmundrinājumus turpināt rakstīt un izdot tos grāmatā. Bet, tā kā visi 365 šīs grāmatas dzejoļi būs pabeigti tikai šīgada 31. decembrī, tad nu es nolēmu grāmatu izdot divās daļās, un "365" 1. daļa būs pieejama no 28. augusta, bet paši pirmie to ieraudzīs tie, kuri apmeklēs manu radošo vakaru 27. augustā Dzintaru koncertzālē.
– Kāda ir sajūta turēt rokās pašam savu grāmatu?
– Tas ir brīnums. Tas ir liels brīnums un katra radoša cilvēka sapnis redzēt savus darbus materializējamies. Tas nozīmē, ka tie darbi sāk paši savu dzīvi, un katrs tos var lietot pēc saviem ieskatiem. Kāds to lasa un pārlasa, cits sacer dziesmu, bet cits sadedzina kā kaitīgo literatūru. Ir bijuši arī tādi gadījumi.
Katram māksliniekam jau ir svarīgi, lai nav vienaldzīgo, jo labāk tad lai kritizē, bet izsaka viedokli, nekā klusē, un visiem vienalga. Tad ir visbēdīgāk. Protams, ir daudz lielisku dzejnieku, kuri raksta bērniem, tāpēc vislielākās bažas man ir par grāmatiņu "Kad neviena nav mājās", jo šajā ziņā Latvijā ir liela konkurence un gan jau arī mani kolēģi gribēs to izlasīt, jo tā nav tik gara. Un gan jau būs arī viedokļi. Atbildot īsumā, ir tā, ka katra jauna grāmata ir kā tevis paša bērns, kuru tu palaid pasaulē uzreiz pēc tā dzimšanas. Audzināšanai vairs laika nav. Tas jādara jau pirms grāmatas dzimšanas.
– Jūsu daiļrade jau ir atstājusi pēdas Latvijas mūzikas un izklaides nozares vēsturē. Ko vēl vēlaties aiz sevis atstāt?
– Nudien, par to nekad vēl neesmu domājis. Taču, ja būs tā, ka tās dziesmas kāds turpinās dziedāt un ar dzejoļiem dalīties, tad jau tas arī ir tas, ko es vēlos atstāt. Kaut ko, kas ir noderīgs arī citiem, kuri nāks pēc manis. Un vēl es gribu, lai ļaudis zina, kas tā ir par bagātību – sava valoda, savas dziesmas un sava valsts. Mums tas viss ir, daudziem tā nav.
– Jūsu dziesmām ir lipīgi vārdi, cilvēki tos ātri iemācās un dzied līdzi. Vai aiz šiem vārdiem cenšaties iekodēt kādu domu, ko mēs varbūt uzreiz neuztveram? Piemēram, kāda doma ir dziesmai "Ripoja akmens"?
– Es nezinu, par ko ir dziesma "Ripoja akmens", varu pateikt godīgi. Tādas dziesmas man ir kādas piecas sešas, kas viegli uzrakstījās, bet, par ko tās ir, es katru reizi pats domāju, un vienmēr ir citi varianti. Taču katram ir savas versijas.
Reiz Lauris Reiniks man zvana vēlu vakarā un jautā: "Par ko ir tā dziesma "Ripoja akmens"?" Mēs braucām ar draugiem automašīnā un klausījāmies kādas 10 reizes, taču tā arī nesapratām, bet es izdomāju, ka tā ir par pašnāvnieku..." Es saku, lai jau tā būtu!
Viena no manis paša versijām ir tāda, ka tā ir dziesma par kādu, kurš atradies augstu, bet ir nokritis, bet pats to vēl neapzinās, jo turpina ripot un cerēt, ka ar viņu viss būs labi, taču priekšā ir aiza un dziļa upe..., bet viņš to vēl nezina.
– Vai latviešu daiļliteratūra un dzejoļu grāmatas mūsdienās ir pieprasītas?
– Reiz grāmatnīcā šo jautāju, un pārdevēja man pārjautāja – godīgi? Es teicu, sakiet, kā ir. Viņas atbilde bija, ka nepērk un nav pieprasīta. Tajā pašā laikā, manis paša pirms trijiem gadiem izdotā grāmata "laikam laika nav" ir sasniegusi pieklājīgu tirāžu, kādas parasti dzejoļu grāmatām mūsu dienās nemēdz būt un vairākas nedēļas turējās pieprasītāko grāmatu Top 10 Apgāda "Jānis Roze" grāmatnīcās, bet pērn bija starp trijām pieprasītākajām oriģināldzejas grāmatām pēc bibliotēku atbalsta biedrības apkopotajiem datiem. Tas man bija ļoti patīkams pārsteigums.
Tur bija pat kaut kāda apbalvošanas ceremonija, bet mani neuzaicināja. Man pietiek ar apziņu, ka tieku lasīts un spēju pats izdots savu grāmatu bez valsts un Kultūrkapitāla fonda atbalsta. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka reiz pajautāju vienam savam kolēģim, dzejniekam, kura grāmata ar šī fonda atbalstu tika izdota (un tādu ir pārsteidzoši daudz), cik pieprasīta ir tava grāmata un kāda ir tās tirāža. Viņš atbildēja, ka nezina un principā viņam esot vienalga – to lai skaita izdevniecība! Godīgi teikšu, es biju pārsteigts par tādu atbildi, bet tā norāda uz to, ka tad, ja tev piešķir valsts naudu, tev kļūst vienalga, vai cilvēki tavu darbu vispār lasa vai nē.
– Jūnijā jūs sociālajā tīklā "Facebook" publicējāt emocionālu ierakstu, atsaucoties uz publicēto informāciju par pašmāju oligarhu izgājieniem. Jūs bieži izsakāt viedokli par norisēm un nejēdzībām valstī.
– Jā, šoreiz tas mani ļoti, kā saka "aizķēra", un mans iekšējais vadzis lūza, un es sapratu, ka arī es, būdams mākslinieks un publiska persona, varu te kaut ko ietekmēt, kaut vai paužot savu viedokli. Es domāju, ka tas "vadzis" lūza daudziem, uzzinot, cik pretīgā veidā tiek risinātas valstiski svarīgas lietas. Saproti, ka ir ļaudis, kas neprot citādi, kā tikai dzīvot uz valsts un tautas rēķina, un uzskata to par pašsaprotamu parādību – " jo visi jau tā dara" un "mēs jau visi lamājamies".
Nē, ne visi. Un tieši tas arī ir mūsu lielākais spēks, jo neviens nespēs noslāpēt tautas alkas pēc vēlmes dzīvot godīgi. Ja mēs paši to vēlēsimies, tas notiks.
– Jūs parādāt, ka nevēlaties stāvēt malā. Vai esat gatavs iet politikā? Ja nē, tad kā jūs un citi mūziķi, mākslinieki, radošās personas var ietekmēt valsts politiku?
– Mūzika un māksla ļoti bieži ir pildījusi sociāli atbildīgu lomu, aicinot uz protestiem, aicinot mazināt nevienlīdzību, un galu galā atcerēsimies barikāžu laikus, kad dziesmas bija mūsu karogi un iedvesmas avoti. Man gribas ticēt, ka nekas no tā nav zudis arī šodien. Un ir muļķīgas runāšanas par to, ka "nevajag jaukt mākslu ar politiku". Parasti to saka tie, kas tieši to arī ir izdarījuši, uzaicinot uzstāties mūziķus pasākumos, kas slavina kādu no partijām, vai organizē koncertus tādās teritorijās kā Krimā vai kur citur, kur fonā notiek tanku izstāde. Īsts mākslinieks ir cīnītājs un opozicionārs, un šis ir ļoti pateicīgs laiks, lai paustu viedokli un cīnītos pret acīmredzamām netaisnībām.
Cita lieta, ka mūziķi Latvijā nav pārāk turīgi un ir spiesti pelnīt naudu tur, kur par viņu darbu maksā. Taču visos laikos ir bijuši kolaboracionisti, un man viņi šķiet pretīgi nodevēji. Daudzus no tiem laika gaitā atkal slavējam, lai gan patiesībā viņi ar saviem slavinājumiem kompartijai un sarkanajai armijai izdarīja lielu ļaunumu savai tautai. Tagad viss notiek slīpētāk, bet būtība jau nemainās, un izvēle jāizdara katram pašam.
– Vai ir bijis tā, ka tviterī vai citur publiski paustās jūsu domas ir kaut ko mainījušas uz labu?
– Man šķiet, ka mans viedoklis par NEPLP vēlmi Latvijas Radio 5 pārveidot par tikai latviešu mūziku atskaņojošu kanālu tika sadzirdēts, jo līdz tam valdīja viedoklis, ka mūzikas industrija to atbalsta. Taču es tam iebildu, un vismaz pagaidām tas ir noņemts no dienaskārtības. Kāpēc satraucos par Latvijas radio? Tāpēc, ka tas ir pašlaik vienīgais medijs, kam varu uzticēties. Ja tā vairs nebūs....
– Vai sociālie tīkli ir iedarbīgs instruments pārmaiņām, vai drīzāk pašizpausmes vieta?
– Uzskatu, ka tvītošanai ir jēga. Katram laikam ir savi saziņas veidi. Arī tie, kuriem adresēti pārmetumi, taču atrodas šajā saziņas vidē, un viņiem no tās ir bail, jo to nav grūti izvest arī uz ielām. Tie, kuriem ir gana liels sekotāju skaits, ir viedokļu līderi, un tas ir viens no sabiedrības ietekmes veidiem. Un šobrīd sabiedrība vairāk tic indivīdiem un interneta medijiem nekā oficiālajiem izdevumiem. Ne vienmēr tas ir pareizi, taču tāda ir tendence, un, ja revolūcija sāksies, tā vispirms sāksies interneta vidē. Jo ir atnākusi jauna paaudze, cerams, viņi negrib dzīvot "pa vecam".
– Vai kultūras nozarē ir šķēršļi, kas liedz paveikt ko vairāk?
– Jā, tas ir apstāklis, ka liela daļa kultūras tiek dotēta, bet liela daļa ir atstāta novārtā. Daudz vieglāk būtu attīstīties, ja visiem būtu vienādi nosacījumi un izdzīvotu stiprākais. Pašlaik ir "izredzētās mākslas" un ir pašdarbnieki, kuriem jākuļas pašiem un tajā pašā laikā jākonkurē ar tiem, kuri tiek subsidēti. Tas sāp visvairāk. It īpaši gadījumos, kad uz subsidētajiem norāda kā uz pozitīvajiem piemēriem, kuri gūst panākumus pasaulē. Ok, iedodiet man miljonu, un es arī kādu latviešu grupu izvedīšu slavas saulītē pasaulē. Lai es to miljonu nopelnītu, man būtu jāveido sludinājumu portāls; tie, kā mēs zinām, pelna labi. Joks.
– Vai Latvijā mūziķi adekvāti nopelna?
– Domāju, ka atbilstoši tirgus izmēram mūziķi tomēr nav paši nabadzīgākie. Protams, ar vienu nosacījumu, ja tu jau esi ieguvis atpazīstamību un esi pieprasīts. Taču, kā jau es norādīju, tirgus ir maziņš, bet ar latviešu valodu citur uzstāties tevi neaicinās. Ja vien tu neesi folkloras grupa vai koris. Popmūzika pieprasa angļu valodu pasaulē, bet, ja gribi strādāt Latvijā, latviešu valoda būs galvenais ierocis cīņā ar ārvalstu mūzikas invāziju.
Ja nebūtu valodas, latviešu mūzikas nebūtu vispār. Ir tikai dažas dziesmas angļu valodā, ko radio atskaņo vietējie izpildītāji. Pārsvarā tās ir Eirovīzijā skanējušās dziesmas un tad 3-4 izņēmumi, kas vienkārši ir tik labas dziesmas, ka nevar neskanēt. Tāda ir "Prāta vētras" "Maybe", vecā labā Arņa Medņa un Lindas Leen "Not To Fall Again" un kaut kas no "The Hobos", visdrīzāk "Christian". Un Ziemassvētkos – BTH ar "Last Christmas" kaverversiju.
– Mums ir daudz klasiskā žanra mūziķu, kas guvuši pasaules atzinību un starptautiskas balvas. Kas jādara populārās mūzikas pārstāvjiem, lai viņus ievērotu pasaulē?
– Es neesmu sajūsmā par to, ka "Prāta vētra" un Busulis gūst panākumus Krievijā, dziedot krievu valodā un arī vairāk vai mazāk pielāgojoties tiem apstākļiem un kritērijiem. Es pavisam godīgi to varu atzīt. Bet tā vairs nav mana darīšana. Tā ir viņu izvēle un viņu karjera, ne viņi man tagad prasa padomu, nedz arī to ņems vērā, ja tādu sniegšu. Ja akadēmiskajā mūzikā esam bijuši subsidēti un labi izglītoti jau kopš senseniem laikiem, tad popmūzika ir pabērna lomā, un, kamēr kādam indivīdam par saviem līdzekļiem neizdosies iegūt pasaules slavu, tādā lomā arī tā paliks.
Tas mazliet atgādina brīnuma gaidīšanu, jo mēs labi zinām, ka popmūzika ir kā "coca-cola", kuru visi gāna, bet gandrīz visi arī dzer. Tad iedomājieties, cik daudz līdzekļu vai kādu brīnumu vajag piedzīvot, lai Latvija radītu pati savu "coca-colu", kuru patērētu visa Amerika un Eiropa. Bet es vēl sapņoju un ticu, ka tas notiks un ka tā nebūs "coca-cola", bet gan cidoniju dzēriens ar latvisku kolorītu, uz kuru pavelkas visa pasaule.
– Kā vērtējat latviešu mūziķu biežās vizītes Krievijā, laikā, kad tā ir kara attiecībās ar mūsu atbalstīto Ukrainu?
– Es to vērtēju drīzāk jau negatīvi. Ļoti iespējams, ka cilvēciskā līmenī tur daudziem ir daudz draugu, pielūdzēju. Arī man ir labi paziņas, taču tā ir zeme, kuras iedzīvotāji Latviju ik pa brīdim pasludina par vienu no saviem trim lielākajiem ienaidniekiem pasaulē.
Jūs tikai aizdomājaties. It kā mēs viņus būtu kādreiz okupējuši vai ko pāri nodarījuši šim milzenim. Un šīs mākslinieku vizītes nevis šo saspīlējumu mazina, bet parāda krievu cilvēkiem, ka ir latvieši, kas ir gatavi dziedāt krieviski un dancot pēc viņu stabules. Ne vairāk un ne mazāk. Tā tas izskatās no malas, un esmu laimīgs, ka man tas nav jādara. Bet viņiem ir visas tiesības to darīt, tāpat kā man ir visas tiesības to nosodīt. Esam līdzsvarā!
– Jūs ar saviem izteikumiem (gan "Supernovā", gan citur) bieži velkat uz kašķi. Vai jums netraucē konflikti?
– Patiešām? Tā vēl neviens man nekad nebija teicis, bet, ja jau tā šķiet, tad jau tā arī ir. Es drīzāk provocēju, jo tad, kad viss ir mierīgi, visiem viss ir labi un viss notiek tikai mīļā miera labad, tad ir ziepes. Es uzskatu, ka tieši "mīļā miera labad" pasaulē notiek vissliktākās lietas un tiek dotas nepamatotas cerības un solījumi. Man gan ir nācies pamatīgi ciest no interneta huligāniem, bet, kad es papētīju, ka tie ir "klikšķu mednieki", kuriem laba ziņa ir slikta ziņa, man kļuva vienaldzīgs viņu viedoklis, kas pat nav viedoklis, jo pausts anonīmi.
Bieži vien mani anonīmie oponenti ir līdz galam neizdevušies mūziķi, kuri nespēj gūt panākumus un meklē vainīgo. Es viņiem esmu ļoti izdevīgs kā zibensnovedējs pašiem no savām neveiksmēm. Ja esi nolēmis strādāt izklaides biznesā un gūt panākumus, esi gatavs, ka par tevi stāstīs pasakas un sacerēs mītus. Tas ir neizbēgami.
– Jums ar grupu "bet bet" pagājušajā gadā bija tūre pa Latvijas tautas namiem, iegriezāties vietās, kur neviens necerēja jūs sagaidīt. Koncertturnejas atklājāt ar koncertu Allažu tautas namā. Ko šajā tūrē atklājāt par Latviju, dzīvi laukos, par mūsu cilvēkiem?
– Pirmais mūsu atklājums bija, ka ar Latvijas ceļiem daudzās vietās viss ir daudz labākā kārtībā, nekā ir pieņemts domāt. Atklājām, ka laukos joprojām dominē cilvēciskās īpašības un kvalitātes. Cilvēki ir sirsnīgi, atvērti un priecīgi. Nekur neredzējām izslavēto depresiju un dzērājus. Nu, varbūt mums paveicās, bet neredzējām. Ja būtu laiks, es to vien darītu, kā braukātu šādās turnejās neatkarīgi no apmeklētāju skaita. Tas daudz paņem no mums, bet daudz vairāk dod klāt. Un vēl – Latvija ir pasakaini skaista.
– Kas ir jūsu autoritāte?
– Bobs Dilans. Viņš gan manā vietā jums šo interviju būtu atteicis vai arī atbildējis vienā teikumā. Taču par viņu runā viņa dziesmas. Vēl mana lielākā autoritāte ir Dievs. Lielāku es vairs iedomāties nespēju.
– Presē un pasākumos allaž redzam jūs laimīgi smaidīgus kopā ar sievu Sintiju. Vai varat padalīties receptē, kā saglabāt tādas attiecības, kad sieviete staro?
– Vīrieša galvenais uzdevums ir ik pa brīdim atgādināt viņai, ka viņa ir mīlēta. Atgādinājumu veidi ir pēc katra paša izdomas.