Uz viesībām "Pakalnos" sanāk vismaz 20 cilvēku
Kad "Rīgas Apriņķa Avīze" ierodas pie Lūšu ģimenes mājā Daugmales "Pakalnos" sētā mūs sagaida visa saime. Uz jautājumu, kā tas ir – audzināt četrus bērnus, vai reizēm nav grūti, gan Aivars, gan Rita atteic, ka nē. Viņi paši arī nāk no ģimenēm, kurā ir bijuši trīs bērni. "Tagad, kad svinam jubilejas vai kādam ir vārdadiena, pats mazākais cilvēku skaits, kas sanāk kopā, ir 20, bet parasti jau tikai savējo vien ir krietni vairāk," smejas Rita.
"Protams, nekādu īpašu atvieglojumu ģimenei ar četriem bērniem nav, ja nu vienīgi ceļu nodoklim ir 50% atlaide," saka Aivars.
Atklājas, ka Aivars ar Ritu iepazinies ballē Tomē, kur joprojām notiekot balles ar dzīvo mūziku. Tas noticis 8. martā, bet apprecējušies 2004. gadā.
Rita, vaicāta, kā viņa viena tiek galā ar pieciem puišiem, atzīst, ka pats grūtākais laiks bijis tad, kad Oto un Raivo bija mazi un katrs skrējis uz savu pusi.
"Tad gan vakarā, kad visi bija nolikti gulēt, reizēm apsēdos un sapratu, ka nu beidzot ir miers... Sētu apkārt mājai uzbūvējām, kad sāka staigāt trešais dēls Rodrigo, jo viņam patika iet ceļa virzienā. Vīra dienests zināmā mērā ir ietekmējis tēva un dēlu komunikāciju, padarot to skaidrāku un lakoniskāku," uzsver mamma Rita.
Savukārt Aivars piebilst, ka reizēm ar puišiem dodoties medībās "nolaist tvaiku". "Tepat tuvumā no novadgrāvja šopavasar ar puikām un suni izcēlām bebru," viņš stāsta.
Aivars Lūsis dien Militārajā policijā, kur atvaļinājumu ņem pavasarī un rudenī, kad mājas saimniecībā daudz darba.
Miljonāri neesam, bet iztikšanai pietiek
Ģimenes saimnieciskais pamats ir Aivara darbs militārajā policijā, bet pārējā laikā viņš apsaimnieko vairāk nekā 100 hektārus zemes un ir pat nodibinājis SIA "Agro Lūši", kas specializējusies graudu audzēšanā. Tāpat vietējiem truškopjiem tiek pārdots "Agro Lūšu" siens. Šogad Aivars ir iegādājies aitu pulciņu. Saimniecība Daugmalē ir apaugusi arī ar dārziem un mājlopiem – divām govīm, cūku, vistām, kas neapšaubāmi ir atspaids, lai gan prasa gan darbu, gan rūpes.
Diena Lūšu ģimenē sākas pēc septiņiem, bet vasarā beidzas ap vieniem naktī.
"Es pats četrus gadus esmu mācījies par zemkopi Ogres lauksaimniecības skolā jeb "runčos". Tad 1998. gadā aizgāju obligātajā dienestā armijā. Sākumā biju Alūksnē, tad dienēju štāba bataljonā Rīgā. "Pie Brīvības pieminekļa gan stāvējis neesmu, jo tolaik pieminekli remontēja, bet esmu stāvējis goda sardzē, kad uz Latviju brauca citu valstu prezidenti un valsts svētkos Brāļu kapos. Pēc obligātā dienesta iestājos dienestā militārajā policijā," īsumā savas dzīves gaitas raksturo Aivars.
Savukārt pievēršanos lauksaimniecībai viņš skaidro tā: "Tepat, bijušajā Rīgas rajonā, bija daudz brīvu lauksaimniecības zemju, un nevienam tās nevajadzēja, jo vietējo iedzīvotāju saimniekošanas mērogi gāja mazumā, bet mēs pamazām apguvām citiem nevajadzīgos laukus. Skaidrs, ka dienests armijā reiz beigsies, un ko tālāk? Tad man būs savs pamats zem kājām un būs, ko darīt. Man ir savi traktori, kombains, no tehnikas uz kredīta ir iegādāta tikai sējmašīna. Atvaļinājumu ņemu pavasarī un rudenī, kad jāvelta vairāk laika zemes darbiem."
Runājot par brīvā laika pavadīšanu, Aivars teic, ka varētu jau doties ceļojumā uz ārzemēm, bet kur lai brauc?! Kad paklausās ziņas, top skaidrs, ka visur pasaulē ir nedroši, tāpēc Lūšu ģimene izbrauc tepat ar laivu pa Latvijas ūdeņiem, piemēram, pa Daugavu apkārt Nāves salai.
"Laivošanu abi ar Aivaru sākām ar Amatas upi, lai gan nemaz tā īsti nezinājām, ko tas nozīmē. Vienkārši kādu pavasara vakaru sēdējām draugu kompānijā un viņi teica, ka braukšot ar laivām, lai mēs braucot līdzi. Pamēģinājām, un tagad pa Amatu esam braukuši pat vairākkārt, lai gan to darījām bez bērniem. Mēs, visa ģimene šopavasar braucām pa Ķekaviņu," stāsta Rita.
Lūšu ģimene mēdz izbraukt ar laivu pa Latvijas ūdeņiem.
Kā saturēt visu saimi kopā
"Ja puikas man vaicā, kur ir manas zeķes, uz tādiem jautājumiem es nekad neatbildu vai atsaku – man kabatā! Ir daudz ikdienišķu uzdevumu, ar ko viņiem jau kopš mazām dienām pašiem jātiek galā. Piemēram, ja ir pagatavots ēdiens, visi ēd, bet viens ne, tad tā ir viņa paša darīšana, jo visiem izdabāt nav iespējams. Tiesa, bieži ir tā, ka steigas dēļ puikām nereti pietiek ar pliku maizi – ieskrien virtuvē, paķer maizes riku un jož tālāk. Ja iznāk kārtīgāk pastrādāt, tad gan viņiem ir pavisam cita apetīte. Ja kāds grib kaut ko apēst pirms gulētiešanas, tad katrs pat sev uzcep pa olai.
Protams, ir gadījies, ka puika aiziet uz skolu un bikses ir apvilkušās otrādi, ar rāvējslēdzēju uz mugurpusi, bet tā jau ir viegli labojama kļūda," Rita ļauj ielūkoties Lūšu ģimenes ikdienā, gan piebilstot, ka zēni jau no mazām dienām prot stūrēt traktoru, trenējas brīvajā cīņā, bet Raivo iet mūzikas skolā un spēlē trompeti. Vēl puikas skolā ir iesaistījušies mazpulkos un šogad dēstīja desmit kilogramus sīpolu. "Tagad jāgaida, kas būs izaudzis," stāsta Rita.
Puikām labi padodas amatnieku darbi. Rodrigo skolā uzmeistarojis mašīnu, bet aizkadrā palika vecākā brāļa Oto novirpotie 30 kāzām domātie svečturi.
Iznāk laiks padziedāt Daugmales folkloras kopā
Uz kārtējo jautājumu, kam dzīvē vēl paliek laika bez darba un bērniem, Rita nenoliedz, ka vasarā, protams, laika ir mazāk. Tā atliek tikai "obligātajiem pasākumiem", piemēram, kapusvētkiem. "Ziemā gan brīvāku brīžu ir vairāk. Tad aizbraucam uz kādu teātri vai koncertu. Aizeju padziedāt vietējā Daugmales folkloras kopā, kurai nosaukumu tā arī vēl nav izdevies atrast," teic Rita.
Taču, runājot par laika ritēšanu, viņa atceras kādu gadījumu, kad ar zēniem un Daugmales pamatskolas skolotāju Zinaīdu Matisoni braukuši uz mazpulku pasākumu Priekuļos, kur piedalījušies graudu audzēšanas projektu prezentācijā. "Viscaur bija ceļu remonti, un skaidrs, ka laikā nepaspēsim, bet viss beidzās labi. Un tad skolotāja Matisone teica: "Man vajadzēja nodzīvot tik garu mūžu, lai beidzot saprastu, ka neko jau tā īsti patiesībā šajā dzīvē nokavēt nevar,"" atceras Rita.
Un vēl viņa piebilst, ka tikmēr, kamēr nebija bērnu, nav bijis problēmu visur ierasties 10 pat 15 minūtes ātrāk, bet tagad tas reti izdodas, jo kāds vienmēr nav laikā paspējis apģērbties, kāds grib pārģērbties, bet kādam nav apautas kājas.
"Kad nepieciešams "atslēgties" no apkārtējās vides, izvēlos "adatu terapiju" – tas nozīmē, ka paņemu adīkli, sēžu, adu un uz brīdi pat nedzirdu, kas notiek man apkārt. Puikām vairāk interesē, ko es daru ar šujmašīnu, bet redzu, ka viņiem "jau tagad padodas vīriešu darbi", Rita lepojas ar saviem vīriešiem.