"Ar ko es tagad dzīvoju? Esmu ticīgs cilvēks un ikdienā dievvārdos meklēju saskaņu ar saviem darbiem, jo pat cienījamā vecumā (nākamgad martā aktrisei apritēs 80 gadi – red.) man ir svarīgi izprast sevi šajā pasaulē. Rakstos esmu atradusi atziņu, ka kurnēšana, citu tiesāšana un ieļaunošanās no saviem vai citu grēkiem ved uz noslēgšanos sevī, ļauj bailēm un egoismam paralizēt cilvēku. Mēs kurnam un negribam pildīt Kunga gribu, un tas nozīmē, ka uzskatām sevi gudrākus par Dievu. Tā ir augstprātība, tāpēc nāk sātans un nozog vārdus no cilvēku sirdīm, lai viņi neticētu un netiktu izglābti," Olga Dreģe nolasa rindas no mēnešraksta "Mieram Tuvu", ko nēsā līdzi rokassomiņā.
Tiekamies kādā Pārdaugavas parkā aktrises mājas tuvumā drīz pēc tam, kad nospēlēta "Tobāgo!" pirmizrāde Valmierā. Parka liepās dūc bites, dīķī nesteidzīgi peld pīles kā apstiprinājums mūžīgajām lietām, par kurām mēdz runāt cilvēki.
Olga Dreģe dziesmuspēles “Tobāgo!” iestudējuma mēģinājuma laikā
– Vai drīkst sacīt, ka jūsu dzīves orientieri ir kristīgās vērtības?
– Jāatzīst, ka pašlaik baznīca ir viena no tām retajām vietām, kas mums ļauj uzturēt cilvēcību. Viendien skatos – televīzijā ļaudis visā nopietnībā spriež par sānsoļiem un apgalvo, ka tie bagātinot ikdienas pieredzi, ja vien tos mākot labi noslēpt no saviem tuvākajiem. Man šķiet, ka tie ir kaut kādi murgi, jo, tā runājot, ejam prom no cilvēcības, no Dieva gribas, kļūstam par baudu vergiem, nespējot savaldīt savu kaisli. Tas ir milzīgs grēks – šāda ieļaunošanās.
Tiesa, es pati esmu divreiz precējusies un divreiz šķīrusies, un man ir žēl, ka ar aizņemtību profesijā un savu raksturu nespēju pierādīt vīriem, cik es varu būt laba. Mūžs ir tik īss, ka līdz galam nevar iepazīt nevienu cilvēku, kur nu vēl likt vīrietim saprast vienu aktrisi! Mans pirmais vīrs, vēl jauns vīrietis būdams, ļoti uztraucās, kad es, spēlēdama Matildi kinofilmā "Purva bridējs" vai izrādē "Ričards III", kaislīgi bučojos ar saviem filmēšanas vai skatuves partneriem.
Esmu vienisprātis ar tām teātra kolēģēm, kuras teic, ka daudzas atbildes uz dzīves jautājumiem var atrast arī Rainī, tautas dižgarā, kura domas izdzīvojušas pāri laikiem. Bet atziņas ir dažādas. Piemēram, kad nesen mainīju pasi, man rakstvede prasīja, vai pasē rakstīt "latviete". Teicu – to lai raksta gan pasē, gan uz mana kapakmens. Bet man atbildēja, ka es jau nemaz tā nevarot teikt, ka esmu latviete, ja reiz manos rados ir poļi un baltkrievi. Esot jāpaiet piecām paaudzēm, lai cilvēks būtu tīrradnis savā gēnā un droši varētu apgalvot, ka ir latvietis. Tāpēc paliksim pie tā, ka šeit ir mana tēvzeme, esmu te dzimusi, bet ar to DNS kodu lai nu paliek, kā ir.
Dziesmuspēlē “Tobāgo!” Olga Dreģe tāpat kā pirms 15 gadiem spēlē šerpās kurzemnieces Grietas lomu, kas valda pār savu Vili (Jānis Paukštello).
– Toreiz, 2001. gadā, kad Dailes teātrī tika iestudēts "Tobāgo!" un uz skatuves dziedāts "te nekas nav lāgā", internetā klejoja lozungi: "Gribi būt bagāts, brauc uz Īriju!" Ko domājāt toreiz un tagad, kad pasaulē dzimst vairāk latviešu nekā Latvijā?
– Toreiz, kad dziesmuspēle tika iestudēta pirmo reizi, mēs bijām laimīgi, ka teātrī būs tāds mūzikls un atkal sastapsimies ar Māru Zālīti. Mēs toreiz bijām aizrāvušies ar komponista Ulda Marhileviča personību, viņa jaunību un acu skatienu gluži kā Jēzum. Viņā bija kaut kas tik radoši bagāts! Tāpēc ir labi, ka tagad par godu Marhileviča 60 un Zālītes 65 gadiem režisors Valdis Liepiņš atjaunoja izrādi "Tobāgo!".
Toreiz man pats svarīgākais bija īstenot lugas autores, komponista un režisora idejas, kas man personīgi nozīmēja iemiesoties šerpās kurzemnieces Grietas, stipras sievietes un pavarda pārvaldnieces, kas valda pār savu Vili, tēlā.
Protams, tagadējais "Tobāgo!" atšķiras no toreizējā, jo mums ir lielāka aktieriskā un cilvēciskā pieredze. Mēs esam trauslāki savā dzīvības uztverē. Šodien izrāde ir ļoti svētīga, lai kāds aizdomātos, kas pašlaik ar mums notiek. To pēc pirmizrādes, iestudējuma atjaunotājus apsveicot, uzsvēra arī Saeimas priekšsēdētāja un kultūras ministre.
– Kas notiks, kad visas desmit izrādes būs nospēlētas?
– Patiesībā, kad beigsies turneja pa Latviju, mums vajadzētu izrādi nospēlēt Dailes teātrī šajā variantā, izrādot cieņu teātrim, skatuvei, komponistam, dramaturģei un aktiera profesijai. Nevajadzētu ieļaunoties, ka tas tikai tāds vasaras darbs ar pieaicinātu Nacionālā teātra aktieru Mārča Maņjakova un Madaras Botmanes piedalīšanos. Turklāt man patīk arī tas, ko uz skatuves dara jaunie dejotāji, kas ir perfekti krogus ainā un kad spēlē Tobago iedzimtos.
Jau teicu, ka izrāde "Tobāgo!" šodien ir nozīmīga, jo liek aizdomāties gan par mūsu senču likteni, gan tiem raksturiem, ko spēlējam, gan mūsdienu globalizācijas neprātu.
Dziedātāja Olga Rajecka (no kreisās), aktrise Olga Dreģe un tautas deju ansambļa “Dzintariņš” vadītāja Olga Freiberga pirms pasākuma “Ielūdz Olgas!”
– Bet vai tas nebija sava veida "globalizācijas neprāts", kad kurzemnieki devās kolonizēt Tobago?
– Iespējams, bet es domāju ko citu. Reiz radio, runādams 95. dzimšanas dienā, režisors Rolands Kalniņš sacīja, ka viņam esot bail no jaunā laika, no robotizācijas. Tas esot labi, ka esot tādi roboti – lēts darbaspēks, kam nav jāmaksā, viņš sacīja, bet piebilda, ka tajā pašā laikā pazudīšot cilvēku darba iemaņas un radošās prasmes, laime par pašradītām lietām. Piemēram, es atceros, ko tikai savām rokām neprata izgatavot mans tēvs, vienkāršs no Latgales nācis vīrs, – darbarīkus, ragavu slieces, rotaļlietas bērniem. Viņš spēlēja klarneti, jo viņam bija absolūtā dzirde. Un tad es domāju, no kurienes manam tēvam bija šī staltā stāja, godaprāts pret darbu, ka tas jādara ar vieglumu, lai darbs nebūtu apgrūtinājums, bet nestu prieku.
Kad braucu trolejbusā, redzu, cik veikli kustas mazu bērnu īkšķīši, kad viņi kaut ko raksta savā telefonā. Bet ko vēl viņu rokas ir mācītas darīt? Man dažādas praktisko darbu iemaņas ir palīdzējušas izdzīvot jebkuros apstākļos. Tāpēc arī Grieta, ko spēlēju "Tobāgo!", ir balstīta uz manu personisko pieredzi un meistarību. Un vēl esmu priecīga par Valdi [Liepiņu], kurš ir atgriezies pie teātra pēc visiem tiem elles lokiem, kam viņš ir izgājis cauri, un viņam pietiek spēka būt atvērtam un godprātīgam.
– Saka jau, ka ikvienam ir jāiziet savs ceļš.
– Protams, katram ir savs liktenis un savs dzīves ceļš. To esmu sapratusi, tuvojoties 80 gadu robežai. Piemēram, domājot par savas dzimtas likteņiem, meklēju atbildi uz jautājumu, kas mums, zemnieku bērniem, pēc kara, kad viss bija izpostīts, deva spēku un interesi izvēlēties savu ceļu. Viens no maniem brāļiem neko citu nedomāja, kā tikai grieza enkurus un sacīja, ka būšot jūrnieks, un par tādu kļuva. Kur man radās sapnis būt aktrisei? Mamma gan reizēm sacīja, ka es esot dzimusi aktrise, jo karalaika postu spējusi atveidot etīdēs, kuras spēlējusi vakaros ģimenei.
Kā katoļiem mūsu ģimenē dzima tik bērnu, cik Dievs deva, un toreiz jau bija grēks kādu dzīvību nepieņemt. Tā mēs visi kopā esam iemācījušies izdzīvot, upurēties cita labā, otru pažēlot un uzklausīt.
Olga Dreģe saņem balvu nominācijā “Par mūža ieguldījumu” “Spēlmaņu nakts 2016” laureātu apbalvošanas ceremonijā Dailes teātrī.
– Ir intervijas, kurās esat pieminējusi savus teātra skolotājus.
– Esmu režisora Eduarda Smiļģa teātra 3. studijas audzēkne. Viņš pats mūs izvēlējās, un, lai gan mūs skoloja Felicita Ertnere, Pēteris Pētersons, Vents Vecumniece, Ērika Ferda un Alma Ābele, Smiļģis sekoja mūsu gaitām. Es pie viņa esmu nospēlējusi Anitru Ibsena "Pērā Gintā", saņēmusi atzinības par lomu "Ričardā III" un citām.
Nesen iegāju vecajā Dailes teātrī un jutos tur kā kapličā. Sapratu, ka tur nevajag atgriezties, labāk lai paliek tikai atmiņas. Un tad es domāju, kur tādā postažā, kāds teātris ir jau kādu laiku, režisoram Alvim Hermanim radušies pasaulslaveni darbi? Bet arī Smiļģim uz mazās skatuvītes bija tādi iestudējumi kā "Spēlēju, dancoju", kur Leldi spēlēja Vija Artmane un Totu – Haris Liepiņš. Mēs bijām uz skatuves kopā ar Smiļģa un Raiņa idejām.
Prātā nāk vārdi no šīs lugas: "Viena dzīve cilvēkam, dziesmai ira trejas dzīves: tā, kas bija, tā, kas ira, tā, kas būs mūžībā. Atbalss bija tava dziesma – tā, kas būs nākotnē." Tā ir ideja, ka dzīvē viss riņķo un nevajag domāt, ka tagad tas, kas ir, atnācis pēkšņi. Smiļģis, piemēram, sapņoja, ka aktieriem pie mutes būs mikrofoni kā mazas mušiņas, un, kad viņi runās, būs dzirdama katra skaņa.
– Jūs citējat Raini, bet, domājot par jums kā aktrisi, faktiski jau latviešu kino ikonu, cilvēki citē Dagnija Tūteri no kinofilmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", kura saka: "Man kā vēsturniecei..."
– Tā ir popularitāte, kas iemantota, spēlējot filmās, vēlāk – Lidiju televīzijas seriālā "UgunsGrēks" vai Hildu "Sirdsmīļajā Monikā", un tieši tāpēc daudzi grib ar mani kopā nofotografēties. Taču nekā tāda nebūtu, ja man nebūtu to pamatu, kurus pieminēju, ilgas, kuras esmu realizējusi caur savā mūžā sastaptajiem dižgariem – Smiļģa apsēstību ar idejām un Raiņa vērtībām.
Savu profesiju, ar gadiem dzīvojot, vērtēju arvien augstāk, jo tā motivē analizēt cilvēku rīcību. Ne velti mēs, aktieri, augam līdzi savām lielajām lomām. Protams, šodien laiks ir viegls un ātrs un visu gribas ātri iegūt – naudu, slavu, popularitāti. Un ir labi, ka starp mums ir cilvēki, kas šajā skrējienā ienes līdzsvaru. Tāds bija dzejnieks Imants Ziedonis un vēl daži citi, arī jaunie dzejnieki, kurus labprāt palasu. Lugā "Pērs Gints" izskan šāda doma: cik gudra daba, tu dari tā, bet daba apgriežas otrādi un tev nav nekā.
Kad dažas dienas pirms viņas aiziešanas mūžībā satikos ar savu skolotāju un vēlāk arī skatuves partneri Ventu Vecumnieci, kura sagaidīja savas dzīves 90. pavasari, viņa teica: "Es saprotu, ka dzīvība un dzīve nav atkarīga tikai no tevis paša. Vienā mirklī kaut kas notiek, un viss ir citādi."
Pilnu interviju ar Olgu Dreģi lasiet 1. augusta laikrakstā "Kodols".
