Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

– Jūs lielākoties nespējat sazināties runājot, taču esat sarakstījis vairāk nekā 20 grāmatu. Kā to paveicāt?

– Galvenās komunikācijas metodes man ir burtu karte un dators. Burtu kartē burti ir izkārtoti QWERTY formātā – tāpat kā uz datora. Es parādu uz konkrētiem burtiem un cenšos tos izrunāt. Es protu rakstīt arī ar datoru, taču reizēm apstājos un nespēju turpināt vai arī spiežu vienu burtu daudzas reizes. Reizēm es rakstu vienu vārdu atkal un atkal.

Es nespēju sarunāties, taču tas nenozīmē, ka nedomāju. Vienkārši, kad cenšos runāt, vārdi, ko vēlējos pasacīt, it kā izzūd no prāta. Tā varētu būt līdzīga izjūta kā tad, kad kaut kas jums pēkšņi izkrīt no prāta. Tā taču katram ir gadījies. Pat ja cilvēks ar smagu autismu iemācās rakstīt ar datoru, tas nenozīmē, ka viņš vai viņa spēs aprakstīt visas savas domas un sajūtas. Domāju, ka man vienmēr būs problemātiski aprakstīt to, kas notiek manā sirdī un prātā.

– Kad jūs pirmo reizi sapratāt, ka jums ir autisms?

– Tas nebija viens konkrēts brīdis. Taču, augot lielākam, es dzirdēju, ko runā cilvēki man apkārt, un tas mani satrauca. Satraucos, ka nespēju paveikt to, ko citi paveic samērā viegli. Taču tolaik es vēl nesapratu, kas tieši ir pie vainas. Kad cilvēki skaidroja manu īpašo stāvokli, es ilgi nespēju pieņemt, ka tas patiešām attiecas uz mani. Iespējams, tāpēc, ka vēl biju bērns. Ja vērtē pēc mana izskata, es neesmu daudz mainījies, taču ar lepnumu varu teikt, ka esmu izaudzis par pietiekami laimīgu pieaugušo.

– Rakstāt par "ērkšķiem savā sirdī" – apjausmu par to, ko nekad nespēsiet paveikt. Kuri ērkšķi sāp visvairāk?

– Cilvēkiem ar invaliditāti bieži tiek teikts, ko viņiem vajadzētu darīt. Tie, kuri sniedz dažādus padomus, parasti dara to ar vislabākajiem nodomiem. Taču citreiz viņi to dara tāpēc, lai mazinātu neērtības izjūtu un grūtības paši sev.

– Esat teicis, ka briedums ir tuvošanās savam ideālajam "es". Kas ir jūsu ideālais "es"?

– Nodzīvot šo dzīvi, neesot atkarīgam no citiem. Ne tādā izpratnē, kā vientuļš putns šķērso debesis. Es runāju par to, ka cilvēki nepārtraukti salīdzina sevi ar citiem. Domāju, ka viņiem ir grūti atrast pareizo veidu, kā dzīvot, un salīdzināšana palīdz novērtēt savu situāciju. Cilvēks var kļūt patiesi brīvs tikai tad, ja tiek atbrīvots no noteikumiem, kādam jābūt cilvēkam.

– Par ko cilvēki pārspīlēti satraucas?

– Par attiecībām. Nevēloties tikt izslēgti no kādas grupas, vēloties būt labāki par citiem... Šāda domāšana padara attiecības drīzāk apgrūtinošas nekā nepieciešamas.

– Kurš ir jūsu mīļākais skaitlis?

– Nekad neesmu domājis par savu mīļāko skaitli, bet, ja jūs uzstājat, mana atbilde būs 3. Skaitlis 1 ir vissvarīgākais. Tas ir kā pierādījums tam, ka kaut kas eksistē. Savukārt 0 ir visaizraujošākais atklājums. Nekā koncepts ir pierādījums cilvēku civilizācijai. Pēc 1 kā nākamais svarīgākais seko 2.

Divnieks palīdz mums sadalīt lietas un salikt skaitļus secībā. Ar skaitļiem 0, 1 un 2 varētu būt gana. Kā skaitlis 3 ir brīnišķīgs. Tas tika radīts, lai gan nebija nepieciešams. Iespējams, tas iemieso sevī radošumu.

– Ko jūs ieteiktu vecākiem, kuru bērnam uzstādīta diagnoze – autisms?

– Es neuztveru savu autismu kā nelaimi. Tu vari būt iestrēdzis, tavas ciešanas var pieaugt, taču laiks rit uz priekšu. Tieši šobrīd tavam bērnam nepieciešams tavs smaids. Radiet daudz pozitīvu atmiņu kopā! Kad esam mīlēti, mums ir drosme stāties pretī depresijai un skumjām.