Rihards Snikus raugās tālāk
Rihards Snikus ir jauns cilvēks no Baldones, kurš jau kopš mazotnes cieš no bērnu cerebrālās triekas. "Ja neko nedarīšu, manā vietā neviens cits to nedarīs," tā Rihards žurnālistiem sacījis pēc savām pirmajām vasaras paralimpiskajām spēlēm Londonā 2012. gadā, kur viņš ierindojās augstajā ceturtajā vietā. Nu jau aiz muguras ir arī Rio paralimpiskās spēles.
Kad "Rīgas Apriņķa Avīze" iegriezās Baldones jātnieku klubā "Telfas", Riharda trenere Olga Šellere pastāsta, ka Rihards turpina nopietni trenēties, jo sacensības notiek arī olimpisko spēļu starplaikā. Jau augustā plānots doties uz Eiropas čempionātu paralimpiskajā iejādē Zviedrijā.
Rihards un Kings
Rihardam Latvijas šķirnes zirgu Kingu treniņiem un sacensībām atvēlējusi tā īpašniece Irina Andrusa, un visa zirga dzīve jau trešo gadu ir pielāgota tieši Rihardam.
Bērnība pārciestā slimība liedz Rihardam runāt teikumos, bet viņš lieliski tiek galā rakstiski – ar tālruņa palīdzību. Tā noskaidrojas, ka sākumā gan Rihardam ir bijis jāpierod pie Kinga, gan zirgam pie jātnieka. Taču, kā piebilst trenere Olga, pa šiem gadiem kumeļš esot krietni pilnveidojies. Cita starpā, Rio paralimpiskajās spēlēs Kings bijis visjaunākais zirgs, kurš startējis sacensībās. "Tagad, deviņu gadu vecumā, Kingam sākas brieduma gadi, kad zirgs, var teikt, nopietni uztver dzīvi, un ir skaidrs, ka vismaz līdz 18 gadu vecumam varēs startēt sacensībās," uzsver O. Šellere.
Ikdienā Riharda zirgs dzīvo Tīraines staļļos, bet reizēm tiek vests uz Baldoni. Kā jebkuram atlētam, arī zirgam dzīves un treniņu apstākļi ir jādažādo, tāpēc Kings ir pieradināts braukt treilerī un ir lidojis arī ar lidmašīnu – gan uz paralimpiskajām spēlēm Riodežaneiro, gan sacensībām Katarā.
Paralimpietis Snikus sāka ar reitterapiju
O. Šellere atceras, ka sākumā Rihards četrus gadus nācis uz reitterapiju, bet tad jau pamazām sācis jāt un mācīties vadīt zirgu. Un nu jau desmit gadus viņš trenējas divas trīs reizes nedēļā, bet pirms sacensībām – pat vēl biežāk. Protams, ar jāšanas treniņiem vien nepietiek, tāpēc puisis apmeklē sporta zāli, lai stiprinātu muskulatūru, brauc ar divriteni, kas savukārt palīdz gan vieglāk pārvietoties, gan trenēt līdzsvara sajūtu.
Pirmais zirgs, ar kuru Rihards devās uz Dāniju – savām pirmajām sacensībām ārzemēs –, bija ķēve Telfa, kas piederēja Olgai pašai. Viņa teic, ka Telfai par godu nosaukts arī Olgas jātnieku klubs. "Viņa bija īsta dāma ar raksturu un vēl 26 gadu vecumā startēja sacensībās," teic Olga, piebilstot, ka kluba stallī tagad dzīvo Telfas bērni un mazbērni, saglabājot ķēves dzimtas līniju.
Olga Šellere: Mēs esam daļa Baldones gan tāpēc, ka trenējam paralimpieti Rihardu, gan tāpēc, ka šeit trenējas Anna un citi sportisti. Cilvēki pie mums var atbraukt uz izjādēm. Zirgu pajūgā gan nevienu nevizinām – visu jau nevar.
"Telfu" jātnieki trenējas konkūrā
Olga Šellere pastāsta, ka Baldonē ir trīs zirgu staļļi un katram ir sava niša. "Pie mums uz treniņiem nāk gan bērni no piecu sešu gadu vecuma, gan pieaugušie no Baldones, Rīgas, Ķekavas, Jūrmalas, bet uz reitterapijas nodarbībām – arī attālākām vietām. "Telfu" stallī pašlaik ir 26 zirgi. Tā kā uzņēmums sadarbojas ar zirgu audzētājiem Kurmenē un Preiļu pusē, kuri vēlas, lai viņu jaunzirgi tiktu sagatavoti tālākai dzīvei vai pārdošanai, vasarā zirgu ir vairāk.
Taču šeit, "Telfās", trenējas ne tikai paralimpietis Rihards Snikus. Vairāki sportisti trenējas populārākajā jāšanas sporta veidā Latvijā – konkūrā jeb šķēršļu pārvarēšanā ar zirgu. Piemēram, Anna Šellere pašlaik piedalās sacensībās jauno jātnieku līdz 21 gada vecumam konkurencē. Pērn sezonas noslēgumā kopvērtējumā Anna savā grupā bija trešā labākā Latvijā. Viņa strādā klubā un ik dienu darbojas ar pieciem, pat sešiem zirgiem." Pati Anna uzskata, ka tā ir ļoti liela pieredze un to var iegūt, tikai strādājot ar visdažādākajiem zirgiem.
Reitterapija vispirms rada pozitīvas emocijas
"Reitterapijā pats svarīgākais ir trīsdimensiju kustības," teic Olga Šellere, "tas, kā kopā kustas cilvēks un zirgs."
"Pozitīvi ir arī tas, ka cilvēks no ratiņkrēsla pēkšņi paceļas pāri citiem cilvēkiem, var kustēties kopā ar citu lielu un siltu dzīvu būtni – zirgu. Tas sniedz ļoti gaišas emocijas. Protams, svarīgi ir arī tas, ka pieaugušais vai bērns, kurš ikdienā ieslēgts mājas četrās sienās, var izrauties no tām un redzēt kaut ko citu, jo stallī kopā ar zirgiem ir arī citi dzīvnieki – suņi, kaķi, truši," bilst Olga. Taču ne jau visi var atbraukt uz "Telfām", tādēļ divas reizes nedēļā trenere dodas uz reitterapijas nodarbībām arī vietējā sociālās aprūpes centrā.
Vēl trenere skaidro, ka "Telfās" zirgi, kas piedalās reitterapijā, nekad netiek nodarbināti vairāk par diviem treniņiem dienā. "Saprotiet paši, kāds dienas beigās būs zirgs, uz kura dažu stundu laikā jājuši, piemēram, četri dažādi jātnieki. Tādās reizēs zirgs vai nu noskaņojas negatīvi, vai kļūst vienaldzīgs, bet ne gatavs ieinteresēti strādāt. Tas ir tāpat kā ar darbā izdegušiem cilvēkiem."
Piederīgi Baldonei
Olga Šellere pastāsta, ka Baldonē dzīvo jau 25 gadus. "Pilsēta ir mierīga, ar labu infrastruktūru un izglītības iespējām bērniem. Te ir dzimusi un uzaugusi arī mana meita. Turklāt lielākajai daļai iedzīvotāju, esmu pārliecināta, patīk mūsu zirgu klātbūtne.
Baldone ir kolosāla vieta sporta dzīvei, un to nodrošina Rīgas tuvums. Paši rīkojam vienas vai divas sacensības gadā, kuras atbalsta arī novada dome, bet līdz citām sacensību vietām, piemēram, Inčukalnā vai Kleistos, nav jābrauc tālāk par 50 kilometriem. Kamēr citi sacensību dienā ceļas jau piecos no rīta, lai tur nokļūtu, piemēram, no Liepājas, mēs varam atļauties gulēt līdz septiņiem," smej Olga.
