Ernas dzīvesstāsts lasāms grāmatā "Erna's Life" ("Ernas dzīve" – latv.). Tā atklāj viņas pārdzīvojumiem pilnās bēgļu gaitas, kurās nācās doties kopā ar četrām mazām meitām. Ernas tēvs Jānis Mūrmanis no Līgatnes bija turīgs cilvēks, uzņēmējs, mecenāts un sabiedriski aktīvs cilvēks, kurš nekad neatteica palīdzību. Viņam piederēja būvniecības uzņēmums, un šodien kokapstrādes uzņēmumu "3MG" Līgatnē vada Jāņa mazmazdēls Nauris Mūrmanis.
– Grāmata "Erna's Life" ir teju neticams izdzīvošanas stāsts...
– Grāmata patiesībā bija domāta manai vecākajai meitai Astrīdai, kura arī šodien ir šeit ar mani. Lai ģimene to zinātu... Taču beigās piekritu, ka arī citi var to lasīt.
– Kādēļ jums bija svarīgi savu jubileju nosvinēt Latvijā?
– Tā bija manas meitas Astrīdas ideja, un šeit nu es esmu.
– Vai jums kādreiz ir bijusi doma atgriezties uz dzīvi Latvijā?
– Nē. Tam vairs nebūtu nekādas nozīmes. Dzīvoju šeit bērnībā, jaunībā, bet tā dzīve ir pilnībā izpostīta, krievi visu iznīcināja. Šobrīd ar Latviju mani saista vienīgi tas, ka te dzīvo mans brālis, kuram ir 91 gads. Viņš dzīvo netālu no Siguldas. Brālis no Siguldas īpašuma tika izvests uz Sibīriju kopā ar manu māti un vectēvu. Latvijā brālis un māte atgriezās 1968. gadā, vectēvs mira Sibīrijā. Manu tēvu pabrīdināja pirms izsūtīšanas, viņš vairākus gadus dzīvoja mežos, kamēr vācieši ienāca. Es tajā laikā dzīvoju atsevišķi no ģimenes Cēsīs. Kad otro reizi tuvojās krievu karaspēks, devāmies bēgļu gaitās. Kad pametu Latviju, man bija trīs mazas meitas un biju gaidībās ar ceturto.
– Ar ko jums saistās Latvija?
– Saites ar dzimteni, ko nevar izdzēst. Dzimtene ir dzimtene. Bērnība, jaunība, skolas atmiņas – tās nevar izdzēst. Lai kur es ietu, atmiņas ir ar mani. Skolasbiedri, jaunības draugi – diemžēl viņu vairs nav. Bet kopumā par Latviju nevaru sacīt neviena slikta vārda. Tas, ko jūs šeit Latvijā darāt, – es to nemaz vārdos nevaru izteikt. Jums nav par ko sūdzēties. Kopš 70. gadiem braucu uz Latviju katru vasaru, un man vienmēr ir bijis pozitīvs iespaids par Latviju un latviešiem. Nekad neesmu domājusi, ka latvieši kaut ko dara nepareizi, neesmu meklējusi nekādas kļūdas. Galu galā kļūdas varam atrast katru dienu un visur, bet vai tas ir vajadzīgs? Latvija ir skaista zeme, braucu apkārt, skatos, un skaistums pilnīgi sasāpina manu sirdi. Ja nebūtu krievu okupācijas, es nekad nebūtu pametusi Latviju.
– Kāda ir jūsu attieksme pret krieviem šodien?
– Ignorēju viņus. Neviens nevar iedomāties, kādu iznīcību viņi radīja, cik dzīves izpostīja. Arī mūsdienu Krievijā liela daļa tautas dzīvo sliktos apstākļos, lielā nabadzībā. Mana meita Astrīda atceras kara laiku, tādēļ viņa daudz naudas ziedo Sarkanajam Krustam, lai palīdzētu cilvēkiem pasaulē, kas nonākuši līdzīgās grūtībās.
– Vai esat apmeklējusi Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkus?
– Nē, bet vienu gadu, kad atbraucu uz Latviju, brālis aizveda mani uz Dziesmu svētkiem Cēsīs. Diemžēl daudz ko no Latvijas kultūras esmu palaidusi garām, jo mans otrais vīrs bija amerikānis un mēs runājām tikai angliski, dzīvojām pēc vietējām paražām. Latviski runāju vienīgi tad, kad atbraucu uz Latviju. 1951. gadā uz Ameriku no Vācijas atbrauca mans tēvs un atlikušo mūžu nodzīvoja tur. Arī viņš teica, lai nemoku bērnus, nemācu valodu, ko viņi nekad nelietos. Latviski ģimenē nerunājām, taču stāstīju viņiem par Latviju. Piemēram, par to, kāda mums bija izglītības sistēma. Attieksme pret skolēniem bija daudz stingrāka nekā Amerikā.
Lai gan mana tēva vārds ir Jānis, Amerikā Jāņus nesvinējām, nekādas latviešu tradīcijas nepiekopām. Reizēm ieslēdzu televizoru, parādīju ģimenei, kas ir Dziesmu svētki, taču citādi nekādas latviešu tradīcijas viņiem neuzspiedu. Viss latviskais bija zudis. Krievi manu dzīvi izpostīja un atņēma arī latviešu valodu.
– Jums dzīvē noderējusi gan angļu, gan vācu valoda, ko skolā nemaz tik ļoti mācīties negribējās...
– Jā, valodu zināšanas kara laikā ļoti noderēja, es pat teiktu, izglāba mūsu dzīvības. 1945. gadā ierados Vācijā un nodzīvoju tur četrus gadus. Astrīdai tad bija četri gadi. Tas bija kara laiks, ko neviens nekad mūžā negribētu piedzīvot. Mūsdienu paaudze pat nevar iedomāties, kā tas bija. Nemitīgi gaisa uzlidojumi, bumbas krīt uz galvas, slēpšanās bumbu patvertnēs, kur vienreiz tikām iesprostoti uz vairāk nekā diennakti. Nevarējām zināt, kur būsim rīt, ko nesīs jauna diena.
Pēc septiņiem gadiem Vācijā ar mums sazinājās kāds ģimenes loceklis, kurš dzīvoja Amerikā, un piedāvāja apmaksāt ceļu uz turieni. Mana ģimene bija izjukusi, vīram mēs ar meitām vairs nebijām svarīgas. Taču uz ASV mums nācās doties kopā, lai mums apmaksātu ceļu. Tā 1949. gadā mēs ar četriem bērniem nokļuvām ASV.
Neilgi pēc ierašanās ASV. Astrīda, Rudīte, Zaiga un Ināra.
– Cik viegli vai grūti bija iedzīvoties Amerikā?
– Diezgan drīz pēc ierašanās dabūju labu darbu. Ar to nebija problēmu, jo man bija laba izglītība. Biju pabeigusi biznesa skolu Rīgā un ilgu laiku strādāju sava tēva uzņēmumā. Amerikā strādāju inženierijas nodaļā uzņēmumā, kur ražoja ledusskapjus un dzesēšanas sistēmas. Nostrādāju 30 gadus un tad devos pensijā. Audzināju bērnus, apprecējos ar amerikāni. Arī viņš bija inženieris. Patiesībā pārgāju īstā amerikāņu dzīvē. Mums bija skaista māja, visi bērni ieguva labu izglītību.
– Bēgļu gaitās jums bieži paveicās: valodu zināšanas izglāba bērnu dzīvību, tika sabombardēts un nogrima otrs bēgļu kuģis, nevis tas, uz kura atradāties jūs... Vai arī turpmāk dzīvē veiksme jūs pavadīja?
– Varētu teikt, ka tā bija normāla dzīve – no rīta gāju uz darbu, bērni uz skolu, darīju mājas darbus. Nekad neesmu sūdzējusies, tikai gājusi un darījusi. Latvieši ir strādīga tauta. Arī kara laikā latvieši nekad nesūdzējās, vienmēr atrada, ko darīt. Mans tēvs vienmēr teica: "You have to work to eat!" (Lai paēstu, jāstrādā – aut.)
– Vai jūsu tēvs ticēja, ka Latvija kaut kad atgūs neatkarību?
– Nē. Taču viņš vismaz paguva uzzināt, ka mans brālis un mamma ir atgriezušies Latvijā no Sibīrijas. Tēvs aizliedza man ar viņiem kontaktēties, sūtīt vēstules, jo tādējādi mēs varējām viņiem kaitēt. Tēvs bija ļoti iebaidīts, viņš arī Amerikā nevienam neko nestāstīja par savu pagātni. Tēvs mira 1962. gadā, viņš ir apglabāts Amerikā.
– No grāmatā lasītā noprotams, ka tēvs jums bija liela autoritāte. Vai bija viegli vienmēr paklausīt tēvam?
– Pieņēmu to kā normu. Tā ir latviešu tradīcija. Vecāki ir jāklausa, nevar runāt pretī. Vecāki noteica bērnu nākotni. Bija jādara tas, ko vecāki liek. Vēlējos kļūt par klavieru skolotāju, taču aizgāju studēt biznesu, jo tēvam vajadzēja palīdzību uzņēmumā. Uz darbu braucu ar motociklu. Reiz, tēvam nezinot, piedalījos motociklu sacensībās. Tēvs to uzzināja un motociklu atņēma uz neatgriešanos. Un nebija vērts strīdēties pretim.
– Vai arī jūsu bērniem vecāki ir autoritātes?
– Mani bērni jau ir izauguši. Jauno paaudžu ģimenēs nejaucos, viņiem ir sava dzīve, man sava. Es nedzīvoju pie meitas, man ir pašai savs dzīvoklis, esmu patstāvīga – kā saka, pati uz savām kājām. Līdz ar to grūti vērtēt, cik lielas autoritātes vecāki ir saviem bērniem mūsu dzimtā.
Nosvinēt Ernas apaļo jubileju Latvijā bija meitas Astrīdas ideja. Kad Erna kara laikā pameta Latviju, Astrīda bija tikai četrus gadus veca. Attēlā Astrīda un Erna radinieku mājās Rīgā dienu pirms atgriešanās ASV.
– Kas šobrīd notiek ar jūsu dzimtas īpašumiem Latvijā?
– Visus atgūtos īpašumus pārrakstīju brālim, jo man tie vairs nebija vajadzīgi. Brāļa dēls Nauris vada kokapstrādes uzņēmumu Līgatnē. Nesen biju pie viņiem ciemos, apskatīju ražotni. Sanāk, ka ceturtā paaudze turpina vectēva iesākto. Mūsu dzimtai pieder īpašums arī Siguldā, Stacijas ielā 14. Tāpat daudz kur Latvijā joprojām atrodas tēva uzņēmuma būvētās skolas un slimnīcas.
– Kara laikā maize bija zelta vērtībā. Vai piekrītat, ka mūsdienās cilvēki ir tik ļoti pieraduši pie komforta, ka nespēj to novērtēt?
– Patiesībā domāju, ka Amerika nemaz nezina, kas ir karš. Viņiem nav tādas pieredzes kā mums. Manuprāt, tas, kurš nav piedzīvojis karu, nevar saprast, kā tas bija. Es ceru, ka Latvija vēl ilgi iztiks bez kara, jo īsti jau nav par ko karot. Taču Krievijas acīs Latvija vienmēr ir bijusi bagāta zeme. Un Krievija vienmēr būs mums kaimiņos.
– Vai ticat Dievam?
– Jā, esmu luterāņu draudzē Mičiganā. Dzīvojam nelielā pilsētiņā, un kopš ierašanās Amerikā savu dzīvesvietu neesmu mainījusi. Citās sabiedriskās organizācijās vai politiskās partijās nekad neesmu vēlējusies darboties. Mana sabiedrība ir mana ģimene. Politika ir joma, kas mani absolūti neinteresē. Atšķirībā no mana tēva, kurš bija sabiedriski aktīvs Latvijas patriots, Kārļa Ulmaņa domubiedrs. Esmu dzimusi Igaunijā, kur tajā laikā mans tēvs strādāja. Viņš bija būvinženieris. Kad atgriezāmies no Igaunijas, bija 1921. gads, mums bija savs dzīvoklis, tēvs uzsāka savu biznesu. Viņam labi gāja, un viņš bija arī ļoti dāsns un izpalīdzīgs cilvēks. Vienmēr rūpējās par saviem darbiniekiem un viņu ģimenēm, nopirka viņu bērniem skolas lietas, ja nepieciešams. Par izsūtīšanu uz Sibīriju tēvu pabrīdināja viens no bijušajiem darbiniekiem.
– Kā vērtējat Donaldu Trampu kā prezidentu?
– Jāļauj viņam strādāt. Lai gan daudzi to neatzīst, domāju, ka viņš ir gudrs cilvēks un var darīt labu valstij. Starp citu, nesen saņēmu vēstuli – apsveikumu no Trampa savā 100. dzimšanas dienā. Tramps ir viesojies uzņēmumā, kas pieder manam znotam. Tas ir uzņēmums, kur ražo tvaika mašīnas. Man ir bildes ar Trampu no tās reizes. Cilvēkiem ir jādod Trampam iespēja. Viņš var būt labs prezidents.
Erna saņēma apsveikumu jubilejā arī no ASV prezidenta Donalda Trampa.
– Ko uzskatāt par labāko, ko savā dzīvē esat paveikusi?
– Izaudzināt un izskolot četras meitas – tas ir labākais, ko dzīvē esmu paveikusi. Bet vispār dzīve ir pagājusi ļoti ātri, tas gan.
– Droši vien daudzi jautās, kāds tad ir garas dzīves noslēpums?
– Grūti jāstrādā, daudz jāraud. (Smejas.) Es vienkārši darīju to, kas man bija jādara.
– Kad bērni izauga, tad taču bija laiks arī atpūtai?
– Kad bērni izauga, bija jāsāk auklēt mazbērnus. Šuvu kleitiņas, adīju jaciņas. Līdz ar to visu dzīvi man ir bijis, ko darīt. Nevarēju sēdēt, rokas klēpī salikusi.
– Kara apstākļos pratāt parūpēties par četrām meitām. Mūsdienās reti kurš vēlas četrus bērnus. Kādēļ tā?
– Nezinu. Manā ģimenē tāda nelaime nav. (Smejas.) Man ir 22 mazmazbērni. Vienreiz gadā visi sanākam kopā, uzturam kontaktus. Varētu teikt, ka karš manu dzimtas koku pārstādīja Amerikā. Visi mani mazmazbērni dzīvo Amerikā. Latvijā ir tikai mans brālis un viņa ģimene, kā arī mana brālēna bērni un mazbērni. Vismaz kāds, pie kura atbraukt ciemos uz Latviju, man ir. Un es turēšu sakarus ar Latviju, cik vien ilgi varēšu. Latvija vienmēr būs manā sirdī.