Rolands Zagorskis-Rolands ir siguldietis un Siguldas mūzikas skolas un sporta skolas bijušais audzēknis. Izcils latviešu aktieris, Latvijas Aktieru asociācijas valdes priekšsēdētājs un teātra un kluba "Hamlets" saimnieks. Blakus Jāņa baznīcai iekārtotajā teātrī notiek izrādes, performances, koncerti un darbojas jauniešu improvizācijas teātra studija.
– Kāpēc aizgājāt no Nacionālā teātra?
– Viss plūst un mainās. Sliktāk ir tad, ja mēs sēžam uz vietas, bet gars un dvēsele alkst pēc jaunām virsotnēm. Labi ir tur, kur mūsu nav, kad mēs tur nokļūstam, tur kļūst mazliet sliktāk, bet citur aizvien ir ļoti, ļoti labi, ar ko es jūs arī apsveicu! Joks.
Alpīnisti, kas, uzkāpuši augstā virsotnē, vēlas sasniegt visas pārējās. Var jau spriedelēt, kāpēc tas vajadzīgs – riskēt ar savu dzīvību, saviem tuviniekiem...
Pienāca laiks, kad biju "iestrēdzis", un tas sakrita ar brīdi, kad valstī notika lielas pārmaiņas: teātris lielā mērā stagnēja, un visi meklēja, gaidīja – kas nu būs? Toreiz Latvijas Nacionālajā teātrī biju jau nostrādājis 28 gadus. Ir tāds pieņēmums, ka atsevišķa teātra mūžs ir apmēram 30 gadi: pirmajos piecpadsmit teātris attīstās, sasniedz savu virsotni, nākamajos piecpadsmit šīs idejas "nomirst" un to vietā nāk jaunas.
– Kādu ceļu gājāt tālāk?
– Kad 1996. gadā aizgāju vai "mani aizgāja" no teātra, konkrētas vīzijas, ko darīt tālāk, vēl nebija, bija vien iekšējā sajūta – vēlos kaut ko citu. Gribēju saglabāt sevi aktiera profesijā – vienalga kāda veidolā. Sākumā Jāņa sētā 5 Rīgas dome ierādīja mazu istabiņu. Tad Mairita Solima, kas tur saimniekoja izdevniecībā "Elpa" un laikrakstā "Laiks", aizgāja uz vietu, ko šodien pazīstam kā viesnīcu "Gūtenbergs", un telpas laimīgu apstākļu sakritības dēļ saņēma Latvijas Aktieru asociācija.
– Jūsu audzēkņi, kuriem mācāt teātra mākslu un improvizāciju, jūs uzskata par talantīgu pedagogu. Ko pats domājat par šo darbu?
– Blēņas, man nav pedagoga dotumu, jo esmu nepacietīgs, neiecietīgs. Ļoti gaidu un pieprasu rezultātu, kas pavisam nav pedagoģiski. Protams, cenšos sevi ierobežot, un ar gadiem nāk labs padoms – "mieru, tikai mieru"...
Prieks un gandarījums, ka daudzi audzēkņi ir kļuvuši patstāvīgi un iegūtās iemaņas prasmīgi pielieto gan savās pamatprofesijās (juristi, ekonomisti, politiķi, sabiedrisko attiecību speciālisti u. tml.), gan paši izveidojuši savus teātrus (Rīgas Improvizācijas teātris, Karaliskais improvizācijas teātris, "Improvīns", "Spiediens" u. c.).
– Savulaik esat bijis Latvijas Nacionālā teātra partijas pirmorganizācijas sekretārs. Kā skaidrojat savu saistīšanos ar padomju institūcijām?
– Biju arī Drāmas teātra komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs. Kad bija jāizšķiras vai mani vadīs vai es vadīšu, izšķīros par otro. Lai nepapildinātu to kurnētāju un vaidētāju pulku, kas nolīduši kaktiņā padevīgi ieņem viņiem ierādīto vietu...
Teātra partijas pirmorganizācijas sekretārs biju tikai četrus mēnešus, bet šai laikā viens no pirmajiem likvidēju šo "šūniņu". Tas nebija joks, teātra Zelta zālē man pretim sēdēja tādi grandi kā A. Jaunušāns, V. Līne, Ģ. Jakovļevs, I. Burāns, M. Kublinskis un daudzi citi. "Biedri," es teicu, "mums jālikvidējas." Zālē klusums.
Tā ir ļoti interesanta tēma, par kuru divdesmit atjaunotnes gados mēs runājam pieklusināti. Es esmu gatavs runāt atklāti, līdz komatam un punktam!
– Vai jums ir arī savs stāsts par "Dziesmoto revolūciju"?
– Pasaules lielvaras jau sen bija izlēmušas, ko darīt ar Baltijas valstīm. Latvijas "otrā brīvlaišana" patiesībā jau iepriekš bija parakstīta Maltā uz kuģa. Protams, katrai valstij vajag savus varoņus... Taču atceros, kā biju Doma laukumā barikāžu pirmajā dienā un jauniešiem tur bija sarīkota diskotēka, vien otrajā dienā parādījās viņu "vecākie brāļi un māsas" – pieaugušie, bet trešajā jau Kostanda lauza "svēto Rīgas bruģi" pie toreizējās Augstākās Padomes ēkas un cēla tā sauktās "barikādes". Es arī esmu saņēmis Barikāžu aizstāvju medaļu. B. Šovs uz jautājumu: "Ko teiks vēsture?", atbild: "Vēsture, kā parasts, samelos!"
– Varbūt izjūtat sirdēstus par aizgājušo laiku?
– Tas ir materiāls apjomīgām diskusijām par Latvijas vēsturi. Teiksim, cik lielā mērā, piemēram, Ojārs Vācietis bija latviešu tautas patriots, izcils dzejnieks un kolaboracionists... Džemmas Skulmes vadītā Mākslinieku savienība bija veiksmes stāsts, arī laikraksts "Literatūra un Māksla"... Kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš – kultūras intelektuālis, kaut partijai piederīgs cilvēks. Jo nebija jau alternatīvas, un šo laiku nedrīkst analizēt: tu biji šis, vai tu biji tas. Tā ir pilnīga aprobežotība, ja tā sākam domāt. Un kas šodien ir Eiropas Savienība? Tāds pats murds kā Padomju Savienība. Vai gan to kāds tagad nesaprot? No viena murda esam otrā. Un tie, kas brauc uz Briseli un tur visādi lokās, vai tie nav kolaboracionisti?
– Ko gribējāt panākt, kad 10. Saeimas vēlēšanās no partijas "Daugava – Latvijai" saraksta aicinājāt mainīt Daugavas gultni?
– Tehnoloģijas ir mainījušās, un "rakt Daugavu" – tas ir arhaisms. Taču joprojām domāju, ka lielais ekonomiskais burbulis, kas vēl arvien uzpūšas un grasās pārsprāgt, šobrīd ir saistīts ar Ķīnu, Indiju, Krieviju, un viņiem vajag šurp ceļus. Pa dzelzceļu, autoceļiem vien tas nav izdarāms, bet pa ūdensceļiem, upi ir neskaitāmas reizes lētāk nekā pa dzelzceļu. Turklāt ceļš no Ķīnas līdz Kaspijas jūrai jau ir uztaisīts, arī Volgas–Daugavas ūdensceļa projekts gatavs (cars Nikolajs II gribēja būvēt šo ceļu militārām vajadzībām). Tātad projekts daudzējādi jau ir izstrādāts, vien jābūt kādai ieinteresētībai, un Ķīna, Krievija un Baltkrievija, domāju, ir ieinteresētas. Padomāsim par to...
– Es negribētu, lai tā notiktu.
– Padomāsim, vai Ķīna, Krievija un Baltkrievija nevarētu nopirkt mūsu Daugavas 300 kilometrus?
– Bet – vai mēs atdosim? Pagājušā gadsimta 80. gadu Daugavas akcijas argumenti nekur nav zuduši – Daugava latviešiem joprojām ir kaut kas vairāk nekā tikai upe.
– Ja valsts budžets ir septiņi miljardi gadā, vai valdība nepiekritīs, teiksim, pārdot, ja tiks piedāvāti 300 miljardi? Bet, ja mēs Daugavu "privatizēsim" katrs atsevišķi un visi kopā – Latvijas iedzīvotāji, tad par iespēju apsaimniekot Daugavu mums katram būs arī jāsamaksā, un tad mēs arī izlemsim, vai mums darīt to vai nedarīt. Lai mēs spētu "ielikt kāju durvīs", es rosināju, lai visi Latvijas iedzīvotāji, ne tikai kāda viena daļa, piedalītos akciju iegādē, tad mums katram būtu tiesības uz šo zemi. Tagad Daugava ir "mūsu", bet vajag, lai tā būtu "mana" un lai visi spētu vienoties par šo ideju. Aktierim jābūt kā bērnam – iztēlē un fantāzijā neierobežotam...
– Jo māksliniekus ņem politikā tādai dekoratīvai demokrātijai.
– Daugavas kā tādas jau nav. Aiz Pļaviņu HES, Rīgas HES ir peļķes, un tā vairs nav Daugava. Bet visi skandē: "Daugaviņa māmuliņa..." Nav Staburaga, nav Kokneša – nekā vairs nav! Un ko tad mēs sargājam? Tad vajag darīt tā, lai būtu, ko sargāt! Protams, idejai nāks līdzi "blakus parādības": imigranti, narkotikas, kontrabanda u. c., bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
– Kurus no darbiem uzskatāt par savu lielāko profesionālo veiksmi?
– Man tādu nav. Es strādāju ar apziņu, ka viss, ko es daru, ir ļoti labi. (Smejas.) Es daru līdz galam, tāds raksturs. Ja mājās sakrājušies netīrie trauki, nevaru pusi nomazgāt un pusi atstāt uz rītu. Ja laukos vecātēva mājās griežu krūmus, tad divas trīs dienas no vietas to vien daru – man viss ir jāsapucē. Varbūt pastāv apstākļu sakritība vai lielāka veiksme, bet es neizdalu nevienu darbu kā labāko.
– Kas pašlaik notiek latviešu kino?
– Latvijas kino ir cerībās, tas ir, gaidībās, kad piedzims atkal jauns "bērniņš", ko varēs nosaukt pilnā vārdā par "Latvijas kino". Šogad biju uzaicināts "Lielā Kristapa" ekspertu grupā un noskatījos gan pilnmetrāžas filmas, gan īsfilmas un animācijas. Situācija ir bēdīga ne tāpēc, ka nav naudas, bet gan tāpēc, ka ir iestājies diletantu laiks. Visu reducē uz naudu, bet jāsāk ir ar ideju, vīziju, apjēgu, ko es gribu pateikt un kāpēc.
– Vai esat domājis, kāpēc esat ieradies šajā pasaulē?
– Domājis esmu, atbildi neesmu radis. Viena no versijām – ir kāda programma, kas cilvēkam ir jāizpilda viņam atvēlētajā vietā un laikā. Kā smejies, "jāiestāda koks, jānosit čūska un jāizaudzina dēls". Šajās līdzībās tā arī pieņemu sevi, bet tas ir tikai viens no variantiem. Otrs – viss ir nejaušība, un nav likumsakarību, ir tikai lielais sprādziens, un mēs visi esam lielas mistērijas dalībnieki. Atbilžu ir daudz, taču nevienu konkrētu nevaru pateikt.
– Interneta portālos esat daudz ķengāts. Kompleksēti cilvēki un dūjas ķēzās, cik spēka, "vispasaules mēsli biezā kārtā pret lūpām". "Netalantīgu, nelaimīgu cilvēku ikdiena. Bezjēdzības triumfs, Dieva krēslas stunda." Ko jūs atbildētu saviem pēlējiem un tiesātājiem?
– Vecaistēvs kādreiz teica, ka vislielākais lāsts cilvēkam ir tas, ko teic savam naidniekam čigāns: "Kaut tu skaudīgs paliktu!" Ilgus gadus nesapratu, ko tas nozīmē. Tagad apjēdzu – skaudība ir pašiznīcināšanās, jo cilvēks, būdams skaudīgs, saplosa pats sevi. Man arī tā piemīt, bet es mierinu sevi ar domu, ka pastāv "baltā" un "melnā" skaudība. Jautājumā ietverta "melnā" skaudība. Man viņus žēl, bet es nevaru palīdzēt!