Tikai pāris dienās vēlāk viņš būtu 96 gadnieku pulkā. Uzaudzis neatkarīgajā Latvijā, pirmos trimdas gadus aizvadījis Vāczemē, ASV strādājis fabrikā, lai vakaros studētu augstskolā. Teiksit – kā daudzi . Un tomēr viņš bijis sava laika unikāls liecinieks.
Tas, ka dzimis Valsts kancelejas direktora Dāvida Rudzīša ģimenē, viņam pavēra durvis un sniedza privilēģijas. 1922.gada 16. februāra Daiņa kristībās kūmās stāvējis Kārlis Ulmanis. Ģimene dzīvoja Ārlietu ministrijas namā Kr. Valdemāra ielā 3, kur apgrozījās ministri, sūtņi, kur līdz 1939. gada septembrim bija Ministru prezidenta dzīvoklis.
Kopgaitas ar savu vienaudzi Gunāru Meierovicu Rudzīša kungs salīdzinājis ar Janča un Mārča draudzību romānā "Staburaga bērni". Skolas gaitu sākums V. Zālīša pamatskolā, ģimenes vasaras māja Inčukalnā, "kas atradās pie Vidzemes šosejas, tieši pie 40. kilometra staba". Pirmskara elitei piederīgs līdz kaula smadzenēm, par ko varam izlasīt arī viņa dzīves atskatu grāmatā "Ar jaunieša skatu"(1997). Tā tas bija.
Par Daini Rudzīti runā ne vien viņa raduraksti. Agrīnā saskarsme ar politiku, mātes vārdi par "konjunktūras cilvēkiem un īstiem draugiem" devuši īpašu redzīgumu visai viņa dzīvei. Ļaujot īsi un trāpīgi raksturot cilvēkus, kas tajos gados veidoja "Ulmaņa galmu" (Alfrēdu Bērziņu, Miķeli Valteru, Miervaldi Lūkinu u.c.). Portretējot Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas skolotājus (arī dzejnieku Vili Plūdoni) un skolasbiedrus, vēlāk krietnus vīrus. Dainis Rudzītis bija zinošs un taktisks cilvēks, rezervēts pret "kēķa visziņiem". Arī runājot par kontroversiālo Vilhelmu Munteru, kurš Kr. Valdemāra ielas namā bija sācis dzīvot, vēl būdams Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs.
Vēlāk kādu dienu pie pusdienu galda viņa tēvs bija teicis: "Šis cilvēks {kā ārlietu ministrs Munters dzīvoja Kr. Valdemāra ielā 11a} mūsu mājās kāju vairs nespers."
"Bet viņa kundze Natālija Kļagina, ap kuru vijās politiskas intrigas?" intervējot nama bijušo iemītnieku, vēros, protams, uz PSRS sūtniecības pusi. "Teiksim tā: mūsu aprindās viņai nebija simpātiju," D. Rudzītis tā kā noapaļoja. Nojautu, ka viņš, tā teikt, bija "pārkodis" arī spožo baltvācu izcelsmes karjeras diplomātu V. Munteru, kuru "nesaistīja ar latviešu tautu tādas saites kā brīvības cīnītājiem kara vai diplomātiskos laukos".
Savā jaunajā mītnes zemē D. Rudzītis dibinājis Latviešu apvienību Detroitā, bijis tās valdes priekšsēdis. Aukstā kara gados (1958—1960) plecu pie pleca ar A. Bērziņu strādājis Amerikas Latviešu apvienības (ALA) valdē. Aizgājējs no tiesas lepojās, ka panāktas labas attiecības ar visiem sava Mičigānas štata gubernatoriem, ka "latvieši bijuši vislabāk organizētā tautība Savienotajās Valstīs".
K. Ulmaņa krustdēls D. Rudzītis bija kā noturīgs skriemelis starp Ameriku un Latviju, starp mūsu pirmskara republiku un šodienas valstiskumu. Kā intelektuāli, tā organizatoriski. Liecinājumi tam simtos.
1939. gada novembrī, kad Dāvids Rudzītis jau bija miris (pēkšņā nāvē Roterdamā) un PSRS kara bāzes Latvijā, Anna Rudzīte uz Lāčplēša dienai veltīto balli Rīgas pilī ņēma līdzi savu jaunāko dēlu. "Man šķiet, ka toreiz es {no viesiem} biju visjaunākais", sprieda Rudzīša kungs.
Uz Valsts prezidentes pieņemšanu viņš ticis aicināts arī 2002. gada 18. novembrī. "Droši vien es biju vienīgais, kas palicis dzīvs no tā [1939. gada] sarīkojuma viesiem", viņš piebilda. K. Ulmaņa krustdēls bijis arī alojietis Kārlis Saliņš, kurš "krita varoņa nāvē pie Volchovas"("Ar jaunieša skatu"). "Gunārs un Dainis jau no bērna kājas bija draugos uz mūžu", stāsta Ingrīda Meierovica.
D. Rudzītis kā īstens zemsavietis, kā Ādolfa Klīves un citu LZS bijušo pilāru līdzgaitnieks uz Latviju brauca arī šīs partijas atjaunošanas sakarā. Aivars Berķis atceras, ka "Rudzītis kā delegāts piedalījies vairākos mūsu partijas kongresos". Pats viņš kādā reizē no Livonijas rakstīja: "Ar Alfrēdu Bērziņu pēdējo reizi atvadījāmies 1977. gada novembrī Detroitas lidostā."
Nevar neminēt aizgājēja nopelnus naudas vākšanas kampaņā, lai viņa krusttēvs atgrieztos Rīgā pieminekļa veidolā. Šo misiju ārzemēs uzņēmās trīs K. Ulmaņa krustdēli—Emīls Dēliņš (Austrālijā), Dainis Rudzītis (ASV) un Gunārs Meierovics. Tagad viņi visi aizsaulē, bet piemineklis stāv iepretim Ārlietu ministrijas namam, kam pašam sava vēsture.
"Paredzētajam lidojumam uz Rīgu ārsts uzlika "veto"," kādā vēstulē pasūdzējās Rudzīša kungs. Neviens nevar uzlikt veto nedz atmiņām, nedz pelnītam cildinājumam.