"Pirmkārt, man patīk braukt ar velosipēdu, otrkārt – tā ir daudz ērtāk nekā ar auto, ja jāpārvietojas pa Rīgas centru," skaidro Uģis.
Zinot, ka reiz "VIP" spēlei pieteikušies dalībnieki, lai tikai satiktu Uģi, arī mēs vēlējāmies uzzināt, kas tad viņš īsti ir par cilvēku.
– Nācies dzirdēt daudzus sakām: "Kāpēc gan es jaunībā negāju mācīties par dārznieku!" – it īpaši ziedu laikā. Savukārt tava pirmā profesija ir dārznieks...
– Dārznieks jau ir katrā latviešu cilvēkā, tikai vienam tas "izsprāgst" laukā 16, citam 50, vēl citam – 70 gadu vecumā. Protams, ja ir runa par piemājas dārziņu, tad četrus gadus mācīties tehnikumā nevajag, pietiks palasīt rokasgrāmatas un kādam kaut ko pavaicāt. Patiesībā cilvēki brīnišķīgi tiek galā ar dažādām lietām.
Lai gan ar fiziku un matemātiku man skolā tik viegli negāja, ir atsevišķas dabaszinību jomas, piemēram, bioloģija, kur es visu saprotu pat šūnu līmenī. Protams, manā dzīvē liela nozīme bija vecākiem, kuri audzēja puķes, un es redzēju, ka zeme var dot gan labklājību, gan emocionālu piepildījumu.
Kad pēc 9. klases beigšanas 1991. gadā no Cēsīm devos uz Bulduru tehnikumu, tā bija prestiža mācību iestāde ar daudziem pretendentiem – šķiet, aptuveni pieciem – uz vienu vietu. Taču konkursu izturēju, un Bulduros pavadītie gadi bija vieni no skaistākajiem manā mūžā. Turklāt tie deva sapratni par lietu kārtību, kāda valda pasaulē.
– Kā nonāci televīzijā?
– Atzīšos, daudzkārt neapzināti esmu ļāvies dzīves plūdumam. Ja kaut kas dzīvē nesanāca tā, kā gribētos, tad arī nemocījos, bet pievērsos lietām, kas man padodas labāk.
Kad gatavojos beigt pamatskolu, vajadzēja apmeklēt Karjeras dienas skolā. To laikā kopā ar klasesbiedriem uzklausījām stāstus par dažādām profesijām. Vēl mums nācās aizpildīt daudz garu un nesaprotamu testu. Kad tas viss beidzās, viens gudrs puisis, kurš mūsu aizpildītos testus bija izpētījis, katram no mums pateica, ko dzīvē vajadzētu darīt. Man viņš teica, ka labāk būtu doties uz televīziju vai darboties medijos. Uztvēru to ar smaidu un nodomāju: ko gan es, Cēsu čalis, televīzijā varētu darīt... Turklāt mani nākotnes plāni bija citādi. Tagad, kad jau gadiem strādāju Latvijas Televīzijā, saprotu, ka cilvēks nonāk tur, kur viņam vajadzētu nonākt. Dažreiz gan tas izklausās kā pasakā.
– Kā tad īsi notiek mūsdienu pasakās?
– Kad pabeidzu tehnikumu, bija tāda kā pazaudēšanās sajūta, jo pasaule mainījās. Mēģināju kaut kur piesieties, darīt to, kas man it kā padevās. Dažādu sakritību dēļ pastrādāju laikrakstos "Vakara Ziņas" un "Diena". Tad sapratu, ka vajadzētu tomēr atgriezties pie dabaszinībām. Gribēju studēt medicīnu, pat iestājos tagadējā Stradiņa universitātē, bet sapratu, ka tas man būs par grūtu, jo apzinājos, ko varu un ko nevaru izdarīt, arī to, ka vai nu vari būt dakteris, vai nevari, bet pa vidu nekas nevar sanākt.
Taču man patīk sports, un es organiski saprotu kustību, tāpēc devos uz Latvijas Sporta akadēmiju. Kā jau visiem studentiem, man bija vajadzīgi kaut kādi papildu ienākumi. Iepazinos ar cilvēkiem, kuri sāka veidot žurnālu pusaudžiem "Sīrups". Šis žurnāls bija īsta "bumba" – kaut kas ļoti moderns –, un darbs tajā man netraucēja studēt.
Tad reiz aizbraucu uz Ērgļiem veidot reportāžu par Skolēnu ziemas olimpiādi. Tur iepazinos ar cilvēkiem, kuri, man pašam nezinot, bija mani izvēlējušies par raidījuma vadītāju. Toreizējais Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Vilnis Baltiņš bija izdomājis, ka televīzijā būs jauniešu sporta raidījums "Olimpiāde.lv", kuru vadīs Uģis Joksts. Vienu dienu man zvanīja Latvijas Televīzijas sporta ziņu nodaļas vadītājs Andris Ušackis un vaicāja: cikos mums rīt ir sapulce? Domāju, ka mani āzē. Bet tad noskaidroju, ka tā tomēr ir patiesība, un sapratu, ka tā atkal ir jauna iespēja.
Sākums gan bija ļoti grūts. Lai arī man bija pieredze darbā medijos, televīzija ir pavisam kas cits. Es gan sev sacīju: ja mēnesi nekas nesanāks, iešu darīt kaut ko citu. Tēvs man ir iemācījis: ja kaut ko dari, tad dari kārtīgi. Un es arī centos no visas sirds.
Laika gaitā vieni projekti ir beigušies, klāt nākuši jauni, bet tā arī kopš gadsimtu mijas esmu palicis televīzijā.
– Būtībā jau tā ir liela atbildība uzrunāt tūkstošiem cilvēku.
– Reizēm viesībās cilvēki, kad viņiem jau ir radusies drosme, man ar tādu kā rūgtumu saka: "Tev gan laba dzīve! Tu tur aizej, tevi saģērbj, uzkrāso, un tu visu izdari." Patiesībā neko nevar izdarīt tā, ka tikai atnāc, nospļaujies un saki: "Hei, te es esmu, un viss būs ļoti skaisti!"
Nav tā, ka sporta ziņas tikai lasu, es tās arī gatavoju no "A" līdz "Z", lai visi trīs ziņu izlaidumi tajā dienā izskatītos labi un cilvēki uzzinātu visu aktuālāko. Līdzīgi ir spēlē "VIP", kuras komandas darbu es apbrīnoju, taču arī man tur ir jāpaveic savi "melnie" darbi, lai skatītājs redzētu tikai skaisto finālu, bet nenojaustu, cik milzīgs darbs tur ieguldīts.
– Kāpēc par savu dzīvesvietu izvēlējies Ādažus?
– Neapšaubāmi tāpēc, ka meklēju labāku dzīvi.
Ilgu laiku nodzīvoju Rīgā, bet tad sapratu, ka gribu pārmaiņas. Nopirku zemes gabaliņu pie Ataru ezera, bet atskārtu, ka man ir nepieciešama infrastruktūra, ko piedāvā novada centrs, – lai mans dēls Gustavs Hugo, kurš šopavasar pabeidza 5. klasi, pats var aiziet uz skolu, mākslas skolu, sporta laukumu paspēlēt futbolu, meitai Stellai Madarai turpat tuvumā būtu bērnudārzs.
Man patīk dzīvot laukos, bet es skatos uz lietām pragmatiski un saprotu, ko nozīmētu bērnu vadāšana uz skolu un bērnudārzu. Protams, es varētu izbraukāt uz darbu arī no Līgatnes, ar kuru esmu saistīts, bet vēl neesmu gatavs pavadīt mašīnā trīs, četras stundas dienā. Tāpēc izvēlējos dzīvokli Ādažos, kur pietiek vietas visai ģimenei. Tā būs, kamēr bērni ies skolā un es viņiem būšu vajadzīgs, bet bērni jau arī ar prieku pieņem dzīvi Ādažos.
– Ja kādam darbs ir Rīgā, visbiežāk tādi Ādaži ir tikai vieta, kur pārgulēt...
– Nav šaubu, ka ir cilvēki, kuri uzcēluši māju Ādažos, laimīgi dzīvo savā pļavā un ne reizi nav bijuši novada kultūras centrā. Taču, ja esi izvēlējies sev dzīvesvietu, jābūt interesei par to, kas notiek tev visapkārt. Un tu jau arī pats kļūsti par savas materiālās un emocionālās vides veidotāju.
Cita lieta – gluži ārprātīga ir kļuvusi cīņa par deklarēšanos. Bet es vispirms dzīvoju Latvijā un nodokļus maksāju Latvijā. Tāpēc man nešķiet pareizi, ka bērns var iet skolā tikai tur, kur ir viņa deklarētā dzīvesvieta. Bērniem taču ir dažādas intereses un valstī ir dažādas skolas. Un vēl man šķiet dīvaini, ka Ādažos ir uz pusi vairāk iedzīvotāju nekā, piemēram, Cēsīs, kas ir pilsēta, bet Ādaži – ciems.
Vēl mani ar Ādažiem saista riteņbraukšana. Mums ir savs klubs "Ādaži Velo". Ja ir cilvēku kopa, kam interesē velobraukšana, gluži loģiski, ka jāapvienojas vienā komandā un jābrauc zem viena karoga, lai gan vieniem patīk startēt sacensībās, citiem – doties velopārgājienos. Tiesa, Latvijas olimpiādē es braucu zem Līgatnes karoga.
Piedalos arī Vienības braucienā. Manuprāt, tas vairāk ir tāds sociālas dabas pasākums. Es reti kad saku šādas frāzes, bet Vienības velobraucienā tiešām centrējas milzīga enerģija, no kuras arī es personīgi uzlādējos.
Savulaik Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim bija ļoti laba ideja: kad raža ir novākta, visi sanāk kopā un brauc ar divriteņiem, pa ceļam iepazīstot Latviju. Iespējams, Vienības braucienu vajadzētu rīkot katru gadu citā vietā, ne tikai Siguldā. Piemēram, Liepājā vai Daugavpilī. Protams, es saprotu, ka šis jautājums nav tik vienkārši risināms.
– Beigsim ar to pašu, ar ko sākām. Vai tik viegli var aizmirst, ka esi mācījies saprast augus un kokus?
– Domāju, ka cilvēkam, lai nezaudētu garīgo līdzsvaru, uzreiz jādara vairākas lietas – viena liela un dažas mazākas. Man ir paveicies, jo televīzijā es daru to, kas man patīk, un neesmu no tā noguris. Tāpēc es līdztekus nodarbojos ar dārzniecību – jau desmit gadus restaurēju vecus ābeļdārzus. Cilvēki manto mājas, kurās ir 1920.–1930. gados stādīti ābeļdārzi, kas kopš 1950. gadiem nav kopti. Tad mēs kopīgi tos atjaunojam, jo ābele taču latvietim ir gēnos un koks ir svarīgāks nekā āboli. Turklāt veci ābeļdārzi ir daudz skaistāki par industriālajiem ar mazām ābelēm, kas dod lielas ražas.
Un vēl – jebkurā vecumā cilvēkam vismaz reizi gadā vajag iesaistīties brīvprātīgajā darbā. Tad tu redzi, kā dzīvo citi cilvēki, un izdari kādu sabiedrībai derīgu darbu. Tas var būt arī labs katalizators, lai saprastu, ko tu dzīvē negribētu darīt. Latvijā, atšķirībā no ārzemēm, brīvprātīgo darbs vēl ir bērnu autiņos, taču privātā laika veltīšana kopējam labumam atšķaida ikdienas rutīnu, kas mani burtiski nogalina. Reizēm gan šķiet, ka visa kā varbūt ir par daudz, bet patiesībā viss, ko es daru, viens otru papildina.