Un es atceros. Man bija depresija, es nevarēju saprast, ko darīt... Un, kāpēc darīt ko citu, nevis to, ko protu un mīlu," savā mīlestībā lidošanai atzīstas Ādažu lidlauka direktors un vecākais pilots-instruktors Anatolijs Perekrjostovs, kuram ir vairāk nekā 30 gadu pieredze aviācijā.
Viņš ir ne tikai bijušais kara lidotājs, bet arī viens no reaktīvo lidmašīnu "Baltic Bees" pilotiem. "Baltic Bees" komanda ar saviem avio šoviem piedalās dažādos svētkos un lidmašīnu izrādēs visā pasaulē. Anatolijs ir arī pirmais, kurš lidojumā pārbauda ādažnieka Valentīna Vasjaka un viņa komandas Ādažos ražotās lidmašīnas.
Kā sākāt interesēties par aviāciju?
Bērnībā vēlējos būt jūrnieks, nevis lidotājs. Mans tēvs armijā dienēja Lietuvas bāzē pie Kauņas, ballistisko raķešu daļā. Par lidotāju kļuvu nejauši. Nosūtīju dokumentus augsta ranga kara skolai Omskā, kas izglītoja kara diplomātus. Lai tur iestātos, bija nepieciešama augsta vidējā atzīme – 4,75 balles 5 baļļu sistēmā. Mana vidējā atzīme bija 4. Saņēmu atteikumu.
Kara komisariāta priekšnieks dzīvoja vienā mājā ar mūsu ģimeni. Viņš jautāja, ja reiz esmu lietuvietis, varbūt gribu savu nākotni saistīt ar kara aviāciju Lietuvā. Toreiz atbildēju: "Reizēm ir bail staigāt pa zemes virsu, bet jūs gribat mani sūtīt gaisā?" Uz to viņš teica – aizbrauc, paskaties, varbūt iepatiksies! Un tā arī bija. Aizbraucu, paskatījos uz kara lidmašīnām... Milzīgi, graciozi un skaisti putni. No dzelzs.
Iepatikās...
Ļoti. Varbūt arī nebūtu iemīlējies lidošanā, ja vien pašā sākumā nebūtu ieraudzījis tieši iznīcinātājus. Instruktors jautāja: "Nu ko, gribi redzēt, ko spēj šis putns?" Tas tiešām bija iespaidīgi. Lai varētu būt kara pilots, jābūt apķērīgam, ar ātru reakciju un asu prātu, tāpēc man vajadzēja iziet profesionāli psiholoģisko testu – atlasi. Piemēram, bija jāmāk ātri rēķināt galvā. Vai arī – jānosaka laiks pēc pulksteņa, kas apgriezts otrādi. Bija tests ar 800 dažādiem jautājumiem, uz kuriem no vietas bija jāatbild 6-7 stundu laikā.
Tad, piemēram, bija jāveic viena konkrēta darbība, bet blakus – magnetofons, kurā ieraksta balss nemitīgi pavēlēja veikt pretējo darbību vajadzīgajai. Tādi, lūk, reakcijas un koncentrēšanās spēju testi, kuriem sekoja fiziskie pārbaudījumi, ja izturēji psiholoģisko daļu.
Bija jānoskrien kilometrs trīs minūtēs, jāpievelkas 12 reizes, jānopeld 100 metri. Kad tas izpildīts, varēja tikt pie teorētiskā eksāmena, kur bija augstākā matemātika, fizika, sacerējumi. Tā bija augstākā pilotu skola, kurā ieguvu augstāko izglītību. Tā kā bija pilotu trūkums, sākām lidot jau pirmajā mācību gadā.
Iestājos 1982. gada 31. augustā un pirmo reizi lidoju 1983. gada 3. martā. Katru dienu mācījāmies aviācijas teoriju vismaz 8 stundas. Un pēc tam studējām kara teoriju – divas stundas. Iedomājieties, vienā mācību lidojuma stundā tiek iztērēta pusotra tonna petrolejas! Piemēram, šobrīd petroleja bez akcīzes nodokļa maksā 1000 eiro par tonnu. Valsts ieguldīja manī aptuveni 250 stundu, tātad, tie ir 375 tūkstoši eiro (pārrēķinot mūsdienu naudā). Protams, vairs nevarēju tā vienkārši pagriezties un aiziet, ieguldītais bija jāatstrādā, jāpaaugstina kvalifikācija. 1986. gadā pabeidzu mācības un kļuvu par lidotāju-instruktoru PSRS armijā.
Ja teorija jāapgūst 10 stundas dienā, kad mācījāties lidot?
Pirmo pusgadu mācījāmies teoriju, tad astoņus mēnešus lidojām, tad ik gadu – trīs mēnešus mācījāmies un astoņus lidojām. Mans nolidotais stāžs bija 238 stundas. Teikšu, kā ir, tas ir ļoti maz. Bet bija tāda politika. Orientēta uz karu.
Ar ko tolaik atšķīrās krievu aviācijas sistēma no amerikāņu? Amerikāņu pilots varēja kļūt par instruktoru tikai pēc 15 gadu lidošanas pieredzes. Toreiz. Šo es zinu pavisam noteikti, jo tāds lidotājs kā Džons Votkins, eskadriļas kapteinis, pirmo reizi uz Ukrainu atlidoja 1992. gadā, kur mēs ar viņu satikāmies. Viņš atlidoja ar ASV gaisa spēku iznīcinātāju F-15. Tad jau PSRS bija sabrukusi, un mēs jau bijām sākuši sazināties ar NATO. Tā bija iespēja pirmo reizi redzēt ārzemju tehniku.
Tagad ir tehnoloģijas, ar kurām var testēt jaunās lidmašīnas, nemaz nepaceļot tās gaisā. Agrāk to darīja piloti-testētāji, un viņi mira, ja bija kādas kļūdas aprēķinā. Piemēram, amerikāņi nevarēja saprast, kāpēc viņu F-86 Sabre 67. gadā, sasniedzot ātrumu 970km/h, krita. Degviela bija, dzinēji bija darba kārtībā, bet krita. Šobrīd šos testus var veikt ar datoru, un pilots zina, kā lidmašīna uzvedīsies. Arī lidmašīnām, ko būvē pie mums, Ādažos, viss tiek aprēķināts datorizēti.
Kad pēc PSRS sabrukuma atgriezos Lietuvā, kādus trīs gadus nelidoju. Strādāju dažādus darbus – laboju arī vecās mašīnas autoservisā.
Kāpēc nedienējāt Lietuvas armijā?
Jo uzzināju, ka, iespējams, man nāktos dienēt sauszemes spēkos. Iedomājieties, pēc 15 gadu lidošanas! Toreiz gaisa spēki armijā nebija attīstīti. Tagad jā, jo ir NATO kara bāze, bet toreiz – nē. Sauszemes spēkos es negribēju dienēt, mani interesēja tikai lidošana. Un tad, strādājot autoservisā, reiz satiku kādu cilvēku, kurš saistīts ar aviāciju. Man piedāvāja darboties civilās aviācijas jomā. Kompānija vizināja tūristus no Īrijas, Francijas, Anglijas.
Tā kā trīs gadus nebiju lidojis, atkal bija jākārto eksāmeni lidošanā. Trīs mēnešus pagatavojos, lai eksāmenus nokārtotu ar pirmo reizi, un tas arī izdevās. Lidoju ar instruktoru kopā 40 minūtes. Viņš pārbaudīja manu reakcijas ātrumu, izraisīja dažas sarežģītas situācijas gaisā, kas man bija jālabo. Pēc 40 minūtēm viņš teica – ņem pasažierus un lido! Rezultāts bija likumsakarīgs, jo kara lidotājiem sagatavotības pakāpe ir daudzkārt augstāka nekā lidotājiem civilajā aviācijā.
Kā nonācāt Latvijā, Ādažos?
Man piedāvāja veidot savu lidošanas skolu. Ja Lietuvā man bija priekšnieks, tad Latvijā man piedāvāja skolu veidot pašam. Es jautāju – vai tas ir reāli? Cik daudz cilvēku mācīsies? Man atbildēja – stundas laikā mēs tev sagādāsim vismaz 30 cilvēku, kas pie tevis mācīsies. Noteicu – labi, atvediet vismaz 15! Un tiešām – atbrauca kādi 20. Pāris stundu laikā. Un katrs no viņiem apliecināja – jā, mācīsies lidot. Nokļuvu kā pasakā.
Lietuvā es jau sešus gadus biju strādājis civilajā aviācijā, tur bums ar vēlmi apgūt lidošanas prasmes bija jau pagājis, un nāca tikai tie, kuri patiešām ļoti grib lidot, bet Latvijā viss tikai sākās. 2005. gadā bija tikai viena lidošanas skola Spilvē. Es atbraucu uz Latviju 2005. gadā jūlijā, bet sieva – pēc pusgada. Es pat vairs nespēju izbraukāt uz Lietuvu brīvdienās, jo man bija 27 cilvēku grupa. Lidmašīna tika lidināta deviņas stundas dienā. Tiklīdz saule – augšā, tā sākām lidot. Un tā līdz vakaram.
Lidot grib dažādi cilvēki. Sākot no 18 līdz pat 67 gadiem. Var atnākt 18 gadīgs puika, un jau pēc astoņām stundām labi spēt lidot, var atnākt nobriedis, pieredzējis cilvēks, bet pat pēc 20 lidošanas stundām justies nedroši. Spēja iemācīties lidot ir ļoti individuāla. Brīžos, kad mācu citus, atceros sevi... Lai varētu lidot ar kara iznīcinātāju, bija jāiziet 11 stundu programma. Pa šīm stundām bija jāiemācās nolidot riņķi ar virsskaņas iznīcinātāju, kas lido 900km/h ātrumā. Mūsdienās parastajā, mazajā lidmašīnā pēc 15 stundām, kas nolidotas kopā ar instruktoru, laiž pie stūres...
Vienmēr esmu lepojies ar to, ka esmu lietuvietis. Mani draugi tagad saka, kāds tu vairs lietuvietis, tu taču esi latvietis. Tu jau šeit dzīvo 11 gadus, bērni iet latviešu skolā jau astoto gadu, sieva pabeidza latviešu valodas kursus. Kāds tu vairs lietuvietis?
Vai šī profesija ietekmējusi arī Jūsu raksturu?
Jā, jo profesija prasa būt stingram un izlēmīgam. Lidotājs ir pakļauts milzīgam stresam. Izšķiroša ir ātra reakcija un zināšanas. Jāspēj izanalizēt situācija un ātri jāpieņem lēmums, citādi būs katastrofa. Labākajā gadījumā aiziet bojā tikai pilots, cita lieta, ka pilots ir atbildīgs gan par tiem, kuri lido kopā ar viņu, gan par visiem tiem, kuri atrodas uz zemes. Šo apziņu, ka pilots par visu ir atbildīgs, es mācu arī saviem studentiem.
Ir kādi sapņi?
Lidot pēc iespējas ilgāk. Es domāju – vecuma ziņā.
Cik tālu no Ādažu lidlauka bez piezemēšanās nolidots?
Mūsu lidmašīnas ļauj nolidot līdz 1300 kilometriem bez piezemēšanās. Piemēram, 1200km līdz pat Čehijai vai Polijai.
Kādi skati lidojot šķiet visskaistākie?
Virs kalniem ir ļoti skaisti. Piemēram, nesen lidojām uz Irānu. Saūda Arābijā ir sarkani kalni, nevis pelēki vai melni, bet sarkani! Likās, ka lidoju virs Marsa, nevis zemes. Katru sezonu vismaz pusgadu ar "Baltic Bees" avio šoviem esam dažādās pasaules pilsētās. Esam bijuši Teherānā, Mariborā, dažādas Grieķijas pilsētās, Slovākijā, Čehijā, Austrijā un arī Rīgā un Tukumā.
Vairāk saista ierastā lidošana vai piedalīšanās avio šovos?
Man kā profesionālam lidotājam visas lidmašīnas šķiet labas. Visi lidojumi ir interesanti, neviens lidojums nelīdzinās iepriekšējam. Ir labi lidot ar ātrumu 100km/h un redzēt, kā ganās govis pļavā, bet, protams, lidot 900km/h 60 metru augstumā – tā ir cita lieta un adrenalīns! Veikt akrobātiskos trikus ar lidmašīnu – tas atkal ir cits stāsts.
Ļoti priecājos, ka man tik ļoti paveicās – pa četriem gadiem pilotu skolā mani sagatavoja tā, ka esmu gatavs visu veida lidojumiem! Savā laikā varēju gan bumbas mest, gan raķetes šaut. Šodien lidojot varu taisīt akrobātiskus trikus un dziedāt! "Baltic Bees" komandā man ir iesauka – Maestro, jo pasažieri bez iegūtā prieka par pašu lidojumu, var arī noklausīties dziesmas manā izpildījumā! Lidojot es vienmēr dziedu!
