Interesanti, ka fotogrāfiju, kurās redzams Jānis pats, ir visai maz.
‒ Vai jums nepatīk fotografēties?
‒ Nevarētu teikt, ka nepatīk, bet man ir maz bilžu. Esmu piekasīgs, prasīgs.
‒ Nav gana laba fotogrāfa, kurš jūs varētu nofotografēt?
– Teiksim tā – laikam esmu par sevi citādās domās, nekā ieraugu sevi fotogrāfijās. Pēc sajūtas esmu kā sešpadsmitgadīgs puika, bet kas tie par sirmiem matiem bildē? (Smejas) Tā ir normāla cilvēku reakcija, ieraugot sevi bildē, teikt: nē, tā taču es neizskatos! Taču apkārtējie redz mūs tādus, kādi izskatāmies, nevis kādi jūtamies.
‒ Vai jebkuru cilvēku var nobildēt gan skaistu, gan neglītu?
– Protams, manā rīcībā ir dažādi rīki, ar ko sasniegt maksimāli labu rezultātu: optiskās iespējas, gaismas, emocionālā lādiņa provocēšana. Ir nācies bildēt cilvēkus ar fiziskiem defektiem, pēc dažādām traumām. Taču es neesmu Dievs Tas Kungs, kas pieskarsies cilvēkam un padarīs viņu pēc kaut kādiem kritērijiem skaistu. Turklāt – kas ir skaistums? Izpratne par skaistumu atšķiras dažādām tautām, vecumiem, sievietēm un vīriešiem. Cilvēkus nedrīkst šķirot: tie ir smukie, tie – nesmukie. Turklāt vienam smukais šķitīs nesmuks un otrādi. Pēc Eiropas standartiem mēs par skaistumu varbūt nemaz nedrīkstam runāt, jo tad sanāk kādu diskriminēt.
Reālā vietā un laikā īpašā tehnoloģijā veidota fotogrāfija no Jāņa Deinata jaunākā projekta “Pasaules mala”.‒ Ir atšķirība – bildēt sievietes vai vīriešus?
– Es sevišķi nešķiroju. Man patīk sievietes kā sievietes, bet fotografēšanā, tāpat kā jebkurā darbā, svarīgs ir mērķis – kāpēc vispār kaut kas tiek darīts. Visi iesaistītie apvieno savas vajadzības visiem derīgā lietā. Svarīgākais ir saprast, kas vajadzīgs. Ja nezinu mērķi, es arī apmulstu un nodomāju: labāk būtu bildējis vīrieti nekā sievieti, kura nezina, ko grib.
‒ Vai sievietes bieži nezina, ko vēlas?
– Zina, bet nemāk formulēt. Un paldies Dievam! Reizēm man saka: dari, kā gribi. Bet tas ir bīstami, jo es patiešām varu sākt darīt, kā gribu.
Cilvēki miljoniem gadu nav fotografējušies un lieliski bez tā ir iztikuši. Cilvēka dzīvi mainīja elektrības parādīšanās. Tvaika mašīnas un citas tehnoloģijas izmainīja cilvēka dabisko dzīves ritmu. Līdz tam cilvēki dzīvoja tagadnē. Taču mūsdienās mūsu domas un darbības bieži notiek kādā izdomātā vietā, paralēlā dzīvē, piemēram, internetā. Turklāt vienmēr gribam dabūt to, kā mums nav. Tikko kāds mērķis ir sasniegts, rodas nākamais.
‒ Arī fotogrāfija ir paralēlā dzīve?
– Jā, fotogrāfija nav realitāte. Principā tas ir šarlatānisms.
‒ Esat teicis, ka var bildēt divējādi: kā mākslinieks – kad un ko vēlas bez garantēta rezultāta – un kā amatnieks – konkrēta pasūtījuma ietvaros ar garantētu rezultātu. Vai abos gadījumos iespējams gūt vienlīdz lielu gandarījumu?
‒ Protams, vienmēr bildēju tā, lai pats esmu apmierināts ar rezultātu. Runājot par māksliniekiem un mākslu – es aizstāvu viedokli, ka mākslas nav. Es jau sen tā domāju un kaut kad izlasīju, ka šādu uzskatu pārstāv arī cienījamais kinokritiķis Mihails Jampoļskis. Tie, kuri nodarbojas ar tā saukto mākslu, ļoti aizstāv šo vārdu. Taču tas ir ļoti vispārējs nosaukums. Kādreiz bija skaidrs – amatnieks radīja kaut ko daiļu, un to sauca par mākslu. Bet tagad mākslinieks var būt jebkurš. Turklāt laikmetīgās mākslas uzdevums vairs nav radīt daiļumu. Manuprāt, tā sauktā māksla ir sevi izsmēlusi. Kas ir radošuma pamatā? Atteikties no vecā un doties uz priekšu. Viss beigu beigās cirkulē uz riņķi. Es runāju kā vienkāršs latviešu cilvēks, bet, ja runāsiet ar kādu mākslas speciālistu, sāksies leksika, kuru jūs nesapratīsiet.
‒ Vai sevi uzskatāt par mākslinieku?
– Nē. Tas mani atbrīvo. Bieži esmu saskarsmē ar tiem, kuri nodarbojas ar to, ko sauc par moderno, laikmetīgo mākslu. Tas ir avangards, kas pārkāpj robežas, dodas uz priekšu. Savulaik pārejas posmi bija lēnāki, gadsimtu garumā. Tagad viss notiek daudz zibenīgāk. Es nepiederu pie mūsdienu mākslas avangarda. Negribu teikt, ka neesmu radošs, man ir personīgie projekti, ar kuriem nodarbojos, bet tie nevelk līdz tam līmenim, kas notiek pašā radošā darba attīstības spicē.
‒ Kas ir tie projekti, kuri jūs interesē?
– Tad mums būtu jāskatās bildes. Vieglāk parādīt, nekā izstāstīt. Nu jau kādu laiku strādāju pie projekta ar nosaukumu "Pasaules mala". Parasti projekti lēnām no viena pāriet nākamajā. Kādu laiku pēc izstādes domās jau esmu pie nākamā projekta. Foto projektus varētu salīdzināt ar dzejoļu krājumu, kur dzejoļi veido vienotu noskaņu. Man tā ir ar bildēm.
Darba process Siguldā pie Gaujas.‒ Vai kāds jums ir pasūtījis kompromitējošas fotogrāfijas par citu personu?
‒ Viens piedāvājums savulaik bija, bet neesmu to darījis. Runājot par paparaci, Latvija nav tik liela un bagāta valsts, lai pie mums būtu jēga ar to nodarboties. Pat ja kāds fotogrāfs nopelnītu ar kompromitējošu fotogrāfiju, viņam būtu no šīs valsts jāpazūd. Šeit viņš vairs nevarētu strādāt. Es šādā virzienā pat neesmu domājis. Turklāt – ko gan tādu pie mums varētu nofotografēt?
‒ Reizēm cilvēki ieliek sociālajos tīklos bildi un pieraksta: "Šo es nofotografēju Deinata stilā." Kas tad ir Deinata stils?
– Man ir tā sauktais iekšējais raideris – prasību kopums, saskaņā ar kuru varu pateikt, vai bilde ir sanākusi. Vārdos to nevaru noformulēt. Vārdi lai paliek rakstniekiem. Es taisu bildes. Paskatoties uz bildi, uzreiz varu pateikt, vai tā ir izdevusies vai nav. Man patīk fotografēt kā uz naža asmens – proti, ir visas iespējas, ka bilde var nesanākt. Paļauties tikai uz tehnoloģijām un automātisko režīmu man nav interesanti.
‒ Jūsu mājaslapā internetā redzami jūsu darbi, starp tiem arī simtgadīgas kundzes portrets. Kā ar viņu iepazināties?
– Man vajadzēja nobildēt viņu žurnālam "Ievas veselība". Radinieki piedalījās, palīdzēja. Kad ierosināju iziet nobildēties ārā, viņa atbildēja: kamēr neuzpīpēs, ārā neies. Viņas prāta skaidrība bija apbrīnojama. Novēroju, ka viņai patiesībā bija viegls "pofigs" uz visu. Varbūt tas arī ir gara mūža noslēpums – ņemt visu viegli.
‒ Vai pašam tas izdodas?
– Pret visu, protams, nevar būt vienaldzīgs. Ir lietas, kas mani interesē. Taču cenšos nesatraukties par to, ko nevaru ietekmēt. Visu pasauli tāpat neizglābšu. Ja koncentrējos uz kaut ko vienu, pārējais ir mazsvarīgs. Arī fotogrāfijā ir vajadzīgs fokuss. Turklāt labi ir tas, ka esmu pats savam darbam pasūtītājs, līdz ar to man nav obligāti rīt uz pēcpusdienu jānodod sev projekts. Protams, nevar slinkot, man ir iekšējā pātadziņa – jāiet strādāt! –, taču šī brīvības sajūta ir svarīga un ļauj lieki nesatraukties.
Pilnu intervijas tekstu lasiet 9. maija laikrakstā "Kodols".
Fotogrāfs Jānis Deinats saņem “Autortiesību bezgalības balvu 2014” balvu pasniegšanas ceremonijā Dailes teātrī.