Kopš Ādažu bibliotēka no Ādažu vidusskolas nonākusi jaunās telpās Gaujas ielā, tās apmeklētāju skaits ievērojami pieaudzis, reizēm sasniedzot līdz pat 100 lasītājiem dienā. "Kad lasītājs taujā pēc kādas grāmatas, uzreiz zinu, kur tā ir un kā izskatās. Nav ilgi jāmeklē," atzīst Ādažu bibliotēkas vadītāja, aiz kuras ārējās vienkāršības slēpjas intelekta milzis ar fascinējošām zināšanām literatūrā, ģeogrāfijā, vēsturē un arī sportā.
"Reizēm bibliotēkā ir pat 100 apmeklētāju dienā, bet vidēji tie ir līdz 70 lasītājiem dienā. Kad Ādažu bibliotēka atradās skolā, nāca daudz mazāk cilvēku, jo, visticamāk, uztvēra to kā skolas, nevis novada bibliotēku," pieredzē dalās bibliotēkas vadītāja. Jautāta, kā izvēlas, kādas jaunās grāmatas bibliotēka iegādāsies, viņa atbild, ka ņem vērā gan lasītāju vēlmes un ieteikums, gan likumā noteikto par dažādu nozaru literatūras papildināšanu.
Porziņģis un citi
Bibliotēkas vadītāja ievērojusi, ka lasītājiem patīk grāmatas par ievērojamiem cilvēkiem: "Grāmata par Porziņģi, protams, bija un ir topā. Tāpat vairāk interesējas par tiem, kuri svin kādu apaļu jubileju. Par Raimondu Paulu, Jāni Streiču."
Kas notiek, ja daudzi grib lasīt vienu grāmatu? "Sistēmā redzu, ka, piemēram, šobrīd uz vienu pasūtījumu rindā ir vairāki cilvēki. Ja kādas grāmatas mūsu sistēmā nav, sadarbojamies ar citām bibliotēkām, lai grāmata pie lasītāja tomēr nonāktu. Mūsu fondā ir ap 12 700 grāmatu. No akreditācijas komisijas guvām atzinumu, ka mūsu bibliotēkā ir ļoti labs grāmatu fonds," stāsta Mirdza Dzirniece.
0,43 eiro par grāmatu gadā
Bibliotēkas vadītāja stāsta, ka pēc Ministru kabineta noteikumiem katram iedzīvotājam pienākas viena grāmata par 0,43 eiro gadā. Tas nozīmē, ka vietējai bibliotēkai grāmatu iegādei pienākas šī summa (0,43 eiro) reizināta ar iedzīvotāju skaitu konkrētā vietā. Par šo naudu tad arī bibliotēka var pirkt grāmatas fonda papildināšanai un atjaunošanai. Protams, ir grāmatas, kas viena var maksāt arī 30 eiro.
Starp sportu un literatūru
Mirdza Dzirniece 18 gadus strādājusi par sporta skolotāju un vadījusi Sporta katedru Ādažu vidusskolā. Vienlaicīgi saņēmusi piedāvājumu strādāt arī bibliotēkā. Arī viņai pašai mājās ir liela bibliotēka.
"Jau agrā bērnībā izlasīju Kārļa Skalbes "Kopotos rakstus". Mājās bija daudz izdevumu no 20. gadsmita 30. gadiem. Iemācījos lasīt arī vecajā drukā. Atceros sevi 4. klasē. Skolotājai bija grāmata vecajā drukā, viņa gribēja mūs ar to pārsteigt. Es uzreiz pacēlu roku, sakot, ka protu to lasīt un gāju priekšā!" atceras Mirdza. Jau mājās viņa vecajā drukā lasījusi tautasdziesmas.
Sabiedrībā pastāv stereotips par sportistiem kā cilvēkiem, kuri drīzāk nelasa grāmatas. Kā tas gadījies, ka sports un literatūra – abas šīs jomas – ir vienlīdz mīļas? "Vidē, kurā izaugu, visi daudz lasīja. Manas mammas audžuvecākiem, ar kuriem es izaugu, bija liela bibliotēka. Lasīju Ernestu Hemingveju, Robertu Luisu Stīvensonu, zināju, ka ir divi Tolstoji – Ļevs Tolstojs un Aleksejs Tolstojs."
Sporta vingrošana, vieglatlētika
Kā nonācāt līdz sportam? "Mans audžubrālis nodarbojās ar moderno pieccīņu. Skolā bija ļoti labs sporta skolotājs, kurš prata aizraut. Es skrēju, spēlēju bumbu, nodarbojos ar sporta vingrošanu, vieglatlētiku. Kad novērtēja manas spējas un uzaicināja komandā, lai sacenstos ar kādu citu skolu, bija milzīgs prieks. Vēlāk jau mācījos Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolā, pēc tam – Sporta pedagoģijas akadēmijā. Sporta skolā specializējos vidējo distanču skriešanā," stāsta Mirdza.
Kādēļ izvēlējāties doties uz Sporta akadēmiju, nevis, piemēram, studēt literatūru, filoloģiju? "Laikam jau savu treneru iespaidā. Pēc viņu ieteikumiem iesniedzu pieteikumu Sporta akadēmijā. Mani interesēja arī ģeogrāfija. Uz filologiem gan es negribēju iet, nevēlējos kļūt par latviešu valodas vai literatūras skolotāju, kurai vakaros jālabo sacerējumi un citi rakstu darbi. Tas ir ļoti grūts darbs."
Mīlestības romāni? Nē.
Kāds žanrs pašai vistuvākais? "Stāsti un romāni. Arī detektīvi. Konana Doila darbus esmu izlasījusi krievu valodā. Piedzīvojumu, ceļojumu un vēstures romāni. Tādi mīlestības romāni – nē. Žorža Sanda "Konsuela", varu lasīt jebkuru Mopasāna darbu. Man patīk Hemingvejs, Selindžers, Fidžeralds, Londons. Esmu izlasījusi lielāko daļu no Dimā darbiem. Saista arī folklora, brīnumpasakas. Bērni un mazbērni reizēm pasmejas par to, ka man patīk pasakas, bet, ja kaut kas dzīvē noiet greizi, palasiet pasakas vai paskatieties pasaku filmas."
Pasakas – balzams dvēselei
Kā pašai liekas, kādēļ pasakas tik ļoti saista? "Varbūt tādēļ, ka bērnība nebija tik rožaina. Pēckara bērniem nebija viegli. Mans tēvs nemaz mani nav redzējis. Viņu iesauca padomju armijā. Kad mana mamma zaudēja savu brālīti un mammu, viņu pieņēma audžu ģimenē. Bija jāslēpjas, jo 1949. gadā sekoja otrā izsūtīšana. Mums izsūtīšana gāja secen, bet radus izsūtīja. Interesanta pieredze dzīvot tik dažādos laikos – pēc Otrā pasaules kara, t.s. padomju laikā un tagad. Ja kāds saka, ka grib atpakaļ padomju laiku, es tam nevaru piekrist."
|
Optimiste
Mirdza Dzirniece stāsta, ka pēdējā laikā negriboties neko ļoti nopietnu un "smagu" lasīt. Kāpēc? "Varbūt dēļ tā, kas notiek pasaulē. Piekrītu klausītājam, kurš radio nupat teica – nav taču nevienas pozitīvas ziņas, izņemot – par Porziņģi. Man labāk patiktu, ja ziņas sāktu ar kaut ko labu, nevis sliktu, bet latviešiem – čīkstētājiem – tas, protams, nepatiktu. Es esmu optimiste. Citādi vienmēr viss – slikti. Spīd saule – par karstu, uzsnieg sniegs – ak, grūti, sniegs jātīra. Latvijā nav tādu dabas katastrofu, kā citur pasaulē, mums ir paveicies!"