Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šogad viņa ar komandu braukā pa Latvijas vēstniecībām ārvalstīs, kur iepazīstina ar Latvijas garšu, smaržu un produktiem, bet maijā Botāniskajā dārzā rīkos otro "Kafejnīcu ar noteikumiem". Viņas rīkotajiem pasākumiem nekad nav reklāmas, bet biļetes uz tiem tiek izpirktas dažu stundu laikā.

Viņa ir trīs meitu mamma un spilgta personība.

Saruna ar pasākumu aģentūras "Skudras Metropole" un televīzijas raidījumu vadītāju Gundegu Skudriņu.

Televīzija ir magnēts

‒ Plašāka publika, iespējams, tevi pazīst tikai kā televīzijas raidījumu vadītāju. Vai tev nepietika ar darbu televīzijā, un kā tu to paspēj apvienot ar pasākumu organizēšanu?

‒ Pirmos soļus televīzijā spēru pirms daudziem gadiem – kā LNT rīta raidījumu reportiere, vēlāk TV3 "Stils Bez Tabu" veidotāja. Tagad brīvdienu rītos ceļos sešos, lai no Kārļiem brauktu uz Rīgu ‒ uz "LNT Brokastu" tiešraidi. Kā to paspēt? Ar darīšanas metodi! (Smejas)

Kāpēc man nepietika ar televīziju? Būtībā mani ceļi visu laiku ir vijušies paralēli televīzijai. Vispirms biju tautas nama vadītāja, kura nonāca televīzijā. Apmēram desmit gadus strādājot televīzijā, sapratu, ka esmu sasniegusi zināmus griestus, ieguvusi stabilitāti, un sāku stagnēt. Man likās, ka visu, ko no sevis varēju, jau biju tur ieguldījusi. Paralēli darbam televīzijā uzsāku savu uzņēmējdarbību. Acīmredzot man bija pārāk daudz enerģijas un gribējās interesantāku dzīvi. Visus šos gadus neesmu nogājusi ne no televīzijas, ne kultūras taciņas. Katrā no tām ir mainīga aktivitāte, kas man pat ir izdevīga, jo tas ļauj ar abām kājām stāvēt uz zemes. Ja brīžiem viens darbiņš dod maizīti, tad otrs – sviestiņu. Un otrādi.

‒ Kas ir tas magnēts, kas piesaista televīzijai, ja esi gatava brīvdienās celties tik agri?

‒ Pirmām kārtām televīzija pati par sevi ir magnēts. Cilvēki, kas tur nonāk, netiek no tās vaļā. Ja arī aiziet prom, tad atgriežas. Jo tur ir kaut kāds magic – visu laiku ir elastīga, radoša darbošanās, viss mainās un pulsē. Man tas tiešām patīk! Ja man uz darbu būtu jāiet sakostiem zobiem, es to nedarītu.

"PSP" formula

 

‒ Kas ir tas, kas cilvēku dzen uz priekšu – darboties, atklāt arvien jaunus veidus, kur pielikt spēkus?

‒ Man tā noteikti ir no dabas dota enerģija. Man ļoti svarīgs ir pilnveidošanās process un darbs, kas dod progresu. Esmu sapratusi, ka, jo tu vairāk dari, jo lielākas iespējas paveras un ceļš aizved vēl tālāk. Tas ir kā mazam bērnam brīnums – acis ieplešas, kad redzu, ko tikai visu var, ja dodies uz priekšu. Tagad saprotu savu vīru (uzņēmējs Gundars Skudriņš – red.), kurš nemitīgi atrod jaunus horizontus, jo visu laiku ir darbībā. Sēžot četrās sienās, kaut labi darot savu darbu, tu nezini, ka aiz tām sienām ir arvien jauni plašumi. Protams, tam, pirmkārt, ir nepieciešama drosme un uzdrošināšanās.

Otrkārt, es lietoju un arī citiem atklāju savu formulu ‒ "PSP" jeb pacel savu pēcpusi! Jo brīdī, kad es pieceļos, es jau kaut ko daru. Kamēr esi ērtā dīvānā, vari ģenerēt idejas, bet stagnēt. Man šī formula palīdz nospiest rokturi un atvērt arvien jaunas durvis. To iesaku arī savās lekcijās par to, kur gūt iedvesmu. Pēc tam saņemu vēstules, ka tieši šie trīs burti ir palīdzējuši piecelties, saņemties drosmi, iestāties augstskolā, mainīt darbu vai pat dzīvi.

Ja esi savā īstajā vietā, iespējas pašas atnāks.

‒ Vai šī vides maiņa ir iespējama visās profesijās?

‒ Domāju, ka jā. Galvenais, lai esi savā darbā laimīgs un dari to, kas tev patīk. Šobrīd pie manis praksē nāk jaunieši, kuri neapzinās, kādu profesiju izvēlējušies. Redzu, ka viņi nemīl savu darbu, līdz ar to ir slinki, kūtri, nelaimīgi. Viņi ir izsapņojuši, ka darbs kultūras lauciņā ir skaists un viegls, bet realitāte ir cita. Es viņus iedrošinu, ka ir labi, ja 20 gados saproti, ka izvēlējies ne to profesiju.

Industrija ļoti mainījusies

‒ "Skudras Metropoles" pasākumi ir atpazīstami ar to, ka atšķiras no ierastajiem standarta pasākumiem. Kas tad mūsdienās ir standarta, kas ‒ nestandarta pasākumi?

‒ Es neuzdrīkstētos tos definēt, jo pēdējo piecu gadu laikā šī joma Latvijā ir ārkārtīgi attīstījusies un mainījusies – vērsusies plašumā, dziļumā un tālumā. Ja kādreiz bija viena shēma, pēc kuras visi strādāja, tagad "jaunās asinis" ienes citu pasaules redzējumu, ir vairāk drosmes un vairāk "dullo Dauku". Pasākumi ir arvien interesantāki, ar drosmīgiem risinājumiem – tas attiecas gan uz festivāliem, gan maziem notikumiem, gan pilsētu svētkiem. Līdz ar to pasākumi ieguvuši nestandarta formas, un ir grūti nodalīt, kas tad ir standarta, kas – nestandarta.

‒ Piemēram?

‒ Pat standarta konferenci var pārvērst par īpašu notikumu ar atšķirīgu noformējumu, kaut vai ar kafijas pauzes stilu. Mēs saviem klientiem vienmēr cenšamies parādīt, ka var arī citādi, interesantāk. Un viņi to pieņem, jo redz, ka mūsu mērķis ir izpildīt klienta vēlmes. Lai gan daudzi varbūt domā, ka esam traki, nav tā, ka mēs tikai paši gribam lidot kosmosā – mēs klientam piedāvājam lidot kopā ar mums. Un nav arī tā, ka vienmēr esam ar putniem galvā – spējam arī stāvēt uz zemes. (Smejas) Lai gan industrijas kolēģi atzīst, ka esam savas jomas celmlauži.

Ēdamas lampas un zvaigznes

 

‒ Kādi ir dīvainākie svētki, ko nācies rīkot, vai ekstrēmākās klienta prasības?

‒ Nu gan grūtu jautājumu uzdevi! Ar savu komandu esam par šo jautājumu domājuši arī agrāk, bet nevaram atrast atbildi. Jo būtībā klienti mums neprasa ekstrēmus pasākumus. Mēs esam tie, kas piedāvā idejas. Klientiem parasti ir līdzīgas vēlmes: gribu kaut ko nebijušu, kā nevienam, "krutu", un lai tas viss ir pa lēto. Bet reizēm viņi nesaprot, ka tas "pa lēto" ir nekas. Domāju, neviens nav muļķis un saprot, ko nozīmē baltmaizes kukulis, kas tapis konveijerā, un ko nozīmē mājās raudzēts, saimnieces rokām apmīļots, smaržīgs, silts kukulītis. Tas nav salīdzināms ar konveijera kukulīti.

Tas pats ir ar pasākumu organizēšanu. Mēs katrā ieliekam savu sirdi, radām pilnīgi jaunas dekorācijas, kuru izveidei katra nagla maksā naudu. Nemaz nerunājot par loģistiku, cilvēkresursiem, dokumentu kalniem. Tāpēc nav iespējams iegūt labu pasākumu bez ieguldījumiem. Jāsaka gan, ka reizēm cilvēki Latvijā ir tik atsaucīgi, ka mēdz kaut ko darīt arī par brīvu. Bet, ja klienti, it sevišķi turīgie, vēlas braukt ar karieti bez maksas, tad gan man ir dusmas.

Kā teicu, mums nav bijušas ekstrēmas prasības, drīzāk gan vēlme pēc nestandarta risinājumiem. 2017. gadu skaidri varu iezīmēt kā drosmīgu risinājumu gadu. Man jau ir bijuši divi klienti, kuru vēlmes un atvērtība mani ir pārsteigušas. Viņi ir uzticējušies maniem piedāvājumiem, un mēs esam bijuši uz viena viļņa. Tomēr domāju, ka viņi ir gatavi iet arvien tālāk, jo, kā jau minēju, industrija ļoti mainās un klienti kļūst arvien drosmīgāki, reizēm pat gatavi iet ārpus rāmjiem. Man ir ļoti liels prieks par šādām izmaiņām, un es jūtos arī ļoti pagodināta, ka viņi meklē mani, lai realizētu savus sapņus.

Tad viņi saka: vēlos ko atšķirīgu. Un mēs piedāvājam. Piemērs, kā, saglabājot saturu, mainām tā formu, ir spēlējošās degošās klavieres. Ko tas nozīmē? Tas ir tā, ka, kamēr mūziķis spēlē skaņdarbu, klavieres deg ar īstu uguns liesmu. Vai, piemēram, spēlējošās klavierēs pavārs ar slāpekli pagatavo saldējumu. Vai vakara kulminācijā tradicionālās kūkas vietā telpā no zvaigžņotām debesīm pēkšņi sāk krist zvaigznes.

Par šo ideju un tās īstenošanu man ir liels lepnums, jo to realizējām uzņēmumam, kurā strādā 80 % skarbu biznesa vīru. Kā zināms, vīriešus nevar aizkustināt ne kūciņas, ne cakas, ne saldumu saloniņi. Toties toreiz pasākuma koncepcijai ar kosmosa tematiku pielāgotās krītošās saldās zvaigznes nostrādāja tik emocionāli, ka manai komandai un daļai pasākuma dalībnieku acīs bija asaras. Šie vīri mums vēlāk atrakstīja skaistas vēstules ar pateicības vārdiem. Tad sapratu – lūk, tas ir sasniegums!

Nē, tomēr bija viena ekstrēma klienta ideja – uzņēmums, kas strādā ar urbjiem, zāģiem un citiem smagiem instrumentiem, vēlējās, lai mēs tos izmantojam ēdiena pasniegšanas procesā. Tad nu mūsu pavāri ar šiem darba instrumentiem viesu acu priekšā radīja saldo ēdienu un kokteiļus.

Vēl spilgts piemērs ir mūsu dizainera un pavāra radītās ēdamās lampas. Esam raduši, ka lampas domātas apgaismojumam. Bet, kad "Dizaina manifestācijas" projektā mums palūdza izveidot dizaina maltīti, mēs radījām konceptu par dizaina un maltītes saderību, savienojot gastronomiju ar dizaina priekšmetiem un iekļaujot komunikācijas procesu. Piemēram, vakariņu laikā vienam otru barojot vai visiem reizē ēdot ar gigantisku dakšu, vai spēlējot dambreti, kur iegūtos kauliņus var apēst, vai, piemēram, viesi nevar iekļūt telpā ar galdu, ja visi 20 reizē nav nospieduši 20 durvju rokturus. Tā mēs likām uzsvaru uz darbu komandā, bez kā mūsdienās nevar iztikt. Nu, lūk, šajā dizaina maltītē mēs radījām ēdamas lampas, kas vakara gaitā kalpo kā apgaismojums, bet brīdī, kad jāpasniedz saldais ēdiens, tās nolaižas katram priekšā un ir uzkožamas desertā.

‒ Kuram ienāk prātā radīt ēdamas lampas vai zvaigznes kā desertu?

‒ (Smejas) Ik pa brīdim kādam no komandas ienāk prātā kāda traka ideja. Reizēm man, reizēm dizaineram Mārcim (scenogrāfs-dizainers Mārcis Ziemiņš ‒ red.), reizēm vēl kādam. Tad mēs viens uz otru skatāmies un sakām: tu muļķis esi? Tas nav reāli, aizmirsti!

Tā notika arī ar ēdamajām lampām. Kad sapulcē satikāmies ‒ es, dizainers, pavārs un mana palīdze Nora ‒, ģenerējot idejas, sapratu, ka ideja ir absurda, un paziņoju, ka lampu nebūs.

Bet! ‒ katram savas jomas profesionālim šādā brīdī vajadzētu acīs iedegties uguntiņai... Paiet nedēļa, un man zvana dizainers ar pavāru un saka: lampas būs! Lūk, to es saucu par profesionalitāti! Viņiem bija iedegušās acis, un viņi tik ilgi sevi urdīja, kamēr izdomāja risinājumu. Viņos bija azarts un vēlme pierādīt pašiem sev un man, ka visu var izdarīt, ja ļoti grib.

Gandarījums, ja sasniegtas sirdis

 

‒ Kad ir sajūta, ka darbs ir izdevies labi?

‒ Tad, kad cilvēks cilvēku sajūt, kad, komandā strādājot, viens nolasa domas, bet otrs jau dara... Kad tiek darīts vairāk, nekā prasa pienākums, kad pašiem milzu prieks par paveikto, kad viesi smaida, aplaudē un nāk apskauties, kad darba devējs gandarīts par paveikto, kad, pārstāvot savu valsti, pašai kamols kaklā sakāpj no saviļņojuma, kad redzi, ka pasaulei vari dāvāt prieku un iedvesmu... Bet pats galvenais – kad klients sasniedz mērķi.

‒ Kādi parasti ir klientu mērķi?

‒ Kad sāku darbu ar klientu, mans pirmais jautājums ir par viņa mērķi. Citādi es nemaz neuzņemos darbu. Mērķi mēdz būt dažādi: vēlme padižoties konkurentu acīs, iepriecināt darbiniekus, iepazīstināt ar konkrētu produktu, atstāt iespaidu uz investoriem, padarīt pasākumu visiem zināmu vai tieši otrādi – lai par to neviens neuzzina. Tāpat arī, rīkojot kāzas, man ir svarīgi zināt, ko jaunais pāris vēlas: iepriecināt vecākus un radus, atstāt iespaidu uz draugiem, padižoties sociālajos tīklos vai iepriecināt sevi. Un, zini, klienti parasti ļoti atklāti definē savu mērķi. Mūsu komanda ir gatava piepildīt jebkuru mērķi, ja vien tas ir skaidri zināms.

‒ Bet kas jums pašiem dod vislielāko gandarījumu?

‒ Ja pasākums ir aizgājis no sirds uz sirdi. Kad ir aizķerts ne tikai prāts, bet arī sirds. Un to ļoti labi var just. Mēs nemaz citādāk neprotam strādāt. Mums svarīgākais ir, ka, ieguldot savu sirdi, pretim saņemam pasākuma apmeklētāju sirds siltumu. Domāju, ka šis ir tas faktors, kā dēļ mums pasākumi izdodas un par tiem iegūstam nozares profesionāļu novērtējumu. Mums nav svarīgāku vai mazāk svarīgu pasākumu. Mēs katru izlolojam kā bērnu, ieguldām visu sevi. Un, ja pretējā puse arī ir ieguldījusi visu sevi, tad ir tā "vau!" sajūta.

Latvieši ir lieli estēti

‒ Vai latviešiem ir specifiska izpratne par svētkiem?

‒ Jo vairāk ceļoju un apmeklēju pasākumus ārzemēs, jo vairāk varu novērtēt, ka latvieši ir introverti, viņus ir grūti iekustināt un viņos ir vairāk jāiegulda. Taču viņos ieguldītais ir ar dziļākām saknēm. Ja uz mūsu performancēm atnāk ārzemnieki, mūsu komandai ir viegli strādāt – viss iet tā viegli, uz urrā. Taču, kad viņi aiziet, liekas, ka viņi to uzreiz arī aizmirst. Toties latvieši ir smagnēji, bet, kad viņi pēc tam atsūta vēstules un komentārus, mēs kļūstam mēmi no tā, ko katrs ir sajutis un saskatījis.

Es lepojos, ka latviešiem ir ļoti augsts estētikas līmenis. Tas mums ir iedzimts gēnu līmenī. Mums taču jebkura saimniece mājās klāj baltu galdautu un ieliek puķīti vāzē. Tāpēc, kad redzu, kas gastronomijas performanču lauciņā notiek pasaulē, man mati ceļas stāvus, pirmkārt, no tās bezgaumības scenogrāfiskajos risinājumos un estētiskajā vidē.

Otrkārt, es nesaprotu, par ko viņi maksā vairākus simtus eiro par pasākumu, kurā saņem papīra glāzi un netīru galdautu. Es nesaku, ka tur viss ir slikti, ir arī labas idejas. Bet mēs izceļamies ar rūpēm par tīrām glāzēm, dakšām, labu galdautu un kvalitatīviem materiāliem. Tāpēc man ir lepnums, ka it visās nozarēs mums latiņa ir uzstādīta ļoti augstu. Mēs zinām, kas ir kvalitāte, estētika, laba scenogrāfija. To varu droši teikt, jo man ir bijusi iespēja salīdzināt neskaitāmas performances ārvalstīs.

Jāmeklē jaunas svētku formas

‒ Ko tu sagaidi no Latvijas simtgades?

‒ Esmu abām rokām un kājām par svētku svinēšanu. Ja mēs tikai strādātu, mēs nespētu iztaisnot savu kūkumu. Tāpēc Dievs radīja svētkus, lai cilvēks saprastu, ka ir jāuzvelk balts krekls un jāierauga pasaule citās krāsās.

Ar simtgades svinībām mēs radīsim ne tikai svētkus, bet apzināsimies, ka mūsu valstij, mūsu mājām ir 100 gadu. Tās nebūs tikai dziesmas un dejas. Ir svarīgi, ka, pirmkārt, veidosim apzinātību un mijiedarbību ar savām mājām, valsti. Otrkārt, ceru, ka visi svētku veidotāji domās gan par saturu, gan formu. Jo vērtības ir jānodod no paaudzes paaudzē, bet jāņem vērā, ka nevaram vairs runāt tikai par tām vērtībām un tradīcijām, kas bija pirms 100 gadiem. Mums ir jāiet līdzi laikam un jāuzrunā auditorija tai saprotamā valodā. To redzu arī savos pasākumos – es nevaru piedāvāt to pašu, ko pirms desmit un pat pieciem gadiem, man ir jāmeklē jaunas formas, kā aizkustināt mūsdienu cilvēkus.

Es sagaidu jaunus impulsus un mūsdienīgas formas, lai nodotu tradicionālās vērtības. Gaidu, ka svētkus svinēs kā dzimšanas dienu – ar prieku, nevis gaušanos par smago pagātni. Ka vēsture tiks pasniegta caur prieku, nevis ciešanām.

‒ Kā tu pati iesaistīsies Latvijas simtgades svinībās?

‒ Šonedēļ izdomāju konceptu, kā mana komanda varētu radīt kaut ko foršu un paliekošu Latvijai. Detaļas lai paliek noslēpums, bet skaidrs ir tas, ka mēs dosim savai valstij, savām mājām ko paliekošu, turklāt tas nenotiks Rīgā, bet reģionos.

Radošums kā eksporta produkts

 

 

‒ Tava komanda šobrīd braukā pa Latvijas vēstniecībām ārvalstīs, lai parādītu Rīgas‒Gaujas (Rīga, Sigulda, Cēsis un Valmiera) reģionu kā Eiropas gastronomijas reģionu – jums uzticēta Latvijas kampaņa. Vai to var saukt par mūsu produkcijas eksportu?

‒ Mūsu gastronomiskās performances tika pamanītas, un mūs uzrunāja "Live Riga". Kopā ar pavāriem izstrādājām konceptu – vakariņas vēstniecībās, kuru mērķis ir parādīt Latvijas garšu un smaržu. To mēs parādām caur Gauju, pļavu un mežu, kas ir mūsu vērtības. Mēs rādām, kā šīs vērtības var transformēties šķīvī un cik mūsu produkti ir ekoloģiski. Tam visam klāt ir inovācijas, pavāru veikums, aktieru performance, stāsts. Mūsu mērķis ir aizķert ārvalstu cilvēku sajūtas, lai viņi brauc uz Latviju un brīnās, cik mums te viss ir skaisti, labi un gardi.

Tāpēc šos izbraukumus var saukt par mūsu produkcijas eksportu, jo esmu pārliecināta, ka varam pārdot radošumu. Protams, tā kā izmantojam tikai Latvijas produktus – gan ēdienus, gan pašu gatavotus galdus un citas lietas ‒, tas ir arī produkcijas eksports.

Darīt, ne gausties

‒ Daudzi runā, ka uzņēmējdarbība Latvijā ir ļoti apgrūtināta gan nelielā tirgus, gan birokrātijas un politikas dēļ. Vai to izjūti? Kādus risinājumus, kā tam tikt pāri, vari ieteikt citiem?

‒ Varu runāt tikai par radošajām industrijām. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu nesakārtotā likumdošana, birokrātija un likumdevēja absolūtā neiedziļināšanās nozares specifikā rada arvien jaunus šķēršļus. Manuprāt, ir jānodala nozares, nevar visiem piemērot vienu likumu. Radošā nozare ir specifiska. Māksliniekiem, kuri jau tā knapi kaut ko saņem, pašiem vēl jānomaksā nodokļi nodokļu galā, līdz beigās nepaliek nekas. Bet viņiem arī ir jāēd un jābaro ģimene! Kā tam tikt pāri? Ar darīšanas metodi! Nekas cits jau neatliek, gaušanās nepalīdzēs. Ir jāiet un jādara!

Mums Latvijā īpaši svarīgi ir būt universāliem – ir jāprot vairākas lietas vienlaicīgi. Tas, ka gozējos uz sarkanā paklāja, nenozīmē, ka neprotu uzslaucīt grīdu pēc pasākuma vai saskrūvēt galdu performancei vēstniecībā, jo nevaram atļauties paņemt līdzi "skrūvētājus". Par laimi, manā komandā visi ir tādi, kas var rāpot pa grīdu, skrūvēt, slaucīt un pēc brīža pārvilkt baltu kreklu un jau spēlēt klavieres. Diemžēl jāatzīst, ka mūsdienu jaunatne nav universāla, viņi nav gatavi darīt vairāk par to, ko prasa amata apraksts. Bet pasākumi izdodas tikai tad, ja dari vairāk.

Noteikums – dāvāt prieku

‒ Kā cilvēki Latvijā uzņem tavus pasākumus "ar noteikumiem"?

‒ Esam secinājuši, ka cilvēki labprāt iesaistās spēlē. Kāpēc ar noteikumiem? Jo mūsu mērķis ir iepriecināt. Ja mēs tā nedarītu, cilvēki apsēstos un vienkārši ēstu. Ja mēs esam atraduši laiku un resursus, lai sarīkotu cilvēkiem piedzīvojumu, viņi to respektē un labprāt iesaistās. Nosakot noteikumus, mēs vēlamies, lai apmeklētāji izbauda dzērienu un ēdienu tieši tā, kā esam to iecerējuši. Rezultātā, piemēram, decembrī kafejnīcu ar noteikumiem apmeklēja aptuveni 1500 cilvēku, un visi apgalvoja, ka bija laimīgi.

Viens no noteikumiem bija, ka jāierodas ar dāvaniņu, ko atdot svešiniekam pie blakus galdiņa. Pēc tam saņēmu prieka pilnas vēstules, ka cilvēki bija turpinājuši priecēt citus – kaimiņiem sacepuši kēksiņus, apdāvinājuši kolēģus. Mūsu acu priekšā kāds puisis bildināja meiteni. Tas spārno darīt šo darbu tālāk. Esmu saņēmusi neskaitāmas pateicības vēstulītes, glezniņas, ievārījumus. Reiz atnāca sieviete ar ziedu pušķi, lai pateiktu paldies, jo vīrs nebija viņu vedis uz kafejnīcu desmit gadus. Tagad esot tik priecīgs, ka gatavs ar sievu iet arī uz citiem pasākumiem. Tādos brīžos ir milzīga gandarījuma sajūta un vēlme nest prieku tālāk. Tāpēc šī projekta otrā daļa maijā būs Botāniskajā dārzā.

Starp Eiropas labākajiem

‒ Noslēgumā beidzot pastāsti par mūsu sarunas galveno mērķi – jūsu darba novērtējumu Eiropā!

‒ Tāpat kā mūziķiem ir savas "Grammy" balvas, filmu industrijai – "Oskari", Kannu festivāls utt., arī pasākumu nozarē ir savs lielais Eiropas pasākumu producentu konkurss "EuBEA" (European Best Event Awards – Eiropas labāko pasākumu balva), kas katru gadu atzīmē labākos kultūras un pasākumu industrijā. Pavisam necerot uz panākumiem, savu gastronomisko performanci "Gadalaiki", kas norisinājās 2015. un 2016. gadā, iesniedzām kultūras pasākumu kategorijā. Kad uzzinājām, ka apmēram 300 Eiropas pasākumu konkurencē esam iekļuvuši starp septiņiem labākajiem, no laimes nezinājām, ko iesākt, – trīcēja rokas un kājas.

Būtiski atzīmēt, ka pārējo sešu labāko kultūras pasākumu budžets bija no trim līdz sešiem miljoniem eiro pret mūsu 40 tūkstošiem. Lai gan nespējām izpildīt visus konkursa kritērijus (piemēram, miljons "patīk" sociālajos tīklos), tikām uzaicināti uz konkursa finālu. Jāsaka, ka žūrija mums vienīgajiem aplaudēja, un pirmais jautājums bija: kur var nopirkt biļetes uz šo pasākumu? Tas bija milzīgs pagodinājums! Kā vēlāk atzina žūrija, viņi gribējuši paskatīties acīs tādiem trakiem cilvēkiem, kas strādā ar tādu entuziasmu.

Viņi arī atzina, ka mūsdienās, kad pasākumu industriju pārņem jaunās tehnoloģijas ar lāzeršoviem un citām tehnoloģijām, par laimi, ir vēl tādi pasākumi kā mūsējais, kur strādājam no sirds un sirdi.

Dzīvot, ne eksistēt

‒ Kur tu smelies idejas, iedvesmu?

‒ Šo jautājumu saņemu kādas 300 reizes gadā. (Smejas) Atbilde ir pavisam vienkārša: to smeļos dzīvē, priekā. Bet prieku man sagādā ģimene, draugi, notikumi, Latvijas daba. Un galvenais ir turēt acis vaļā. To esmu mācījusies no sava vīra, kurš visu redzēto un sajusto uzsūc kā sūklītis. Es arī skatos apkārt – redzu pļavu, ceļu, cilvēkus un gūstu iedvesmu. Un es dzīvoju. Bet dzīvot nozīmē nevis tikai eksistēt, bet redzēt, dzirdēt, sajust, baudīt, izvērtēt...

Es piederu pie tādiem cilvēkiem kā Raimonds Pauls, kurš nevis gaida, kad atnāks iedvesma, bet nosēžas un dara. Es piespiežu sevi domāt, darīt. Tātad ar darīšanas metodi!