Un tur – visa viņa biogrāfija kā uz delnas. Sākot ar to, ka paralēli mācībām konservatorijā muzicējis džeza orķestrī "Armatūra". Beidzot konservatoriju, iestājies armijā un muzikālās aktivitātes turpinājis karavīru ansamblī "Zvaigznīte". Pirmie darbi komponēti 60. gados, kad muzicējis Rīgas estrādes orķestrī. 70. gadu sākumā sacerējis daļu no saviem populārākajiem skaņdarbiem. Tad sekojis darbs kolhoza "9. maijs" estrādes ansamblī "Ceļavējš", bet no 1978. līdz 1982. gadam vadījis kolhoza estrādes ansambli "Ādaži". Pēc tam kopā ar dzīvesbiedri Margitu strādājis ar bērnu vokālo grupu "Vējupīte". Tālāk – darbs Latvijas Radio un Latvijas Radio 2.
Dažādu profesionālās dzīves faktu virtuālajās enciklopēdijās vēl ir daudz, tur tos arī var atrast, taču, kā šodien saka pats komponists: "Man tagad galvenais ir 8. aprīlis, kad Ādažu Kultūras centrā rīkošu savu jubilejas koncertu."
Aktīvi gatavojaties savam 75 gadu jubilejas koncertam, kas 8. aprīlī būs Ādažu Kultūras centrā?
Jā, sākumā tā bija maza, mīļa iecerīte savējiem, kas beigu galā pārvērtās par lielu autorkoncertu. Jau no paša sākuma bija doma taisīt visu ar pašu ādažnieku spēkiem, plus mani viesi, ar ko esmu bijis kopā no ļoti seniem laikiem. Ceru, ka Margarita (Vilcāne – red.) paspēs atgriezties no Amerikas, kur viņa ciemojas pie dēla. Tāpat arī bez Viktora (Lapčenoka – red.) nekādi. Un vēl Normunds Rutulis. Tie būs pasākuma goda viesi.
No mūsējiem būs jauniešu koris "Mundus", vokālais ansamblis Ivara Krauča vadībā, piedalīsies arī nerātņi no bērnu popgrupas "Rakari", precīzāk, "rakarenes". 25 gadus Ādažos esmu strādājis ar bērniem ansamblī "Vējupīte". "Rakari" izpildīs dziesmas no "Vējupītes" repertuāra. Būs arī īpašs duets – kopā uzstāsies Ivars Kraucis un Inese Bumbiere. Un, protams, Ādažu vīru vokālais ansamblis, kas pats svin 5 gadu jubileju.
Koncerta otrajā daļā būs pārsteigums, bet par to gan nestāstīšu. Un koncerta noslēgumā – balle, ko spēlēs "Zeļļi". Režisors Valdis Lūriņš palīdzēs ar režiju, gaismas un skatuves iekārtojums būs Jurģa Ozola ziņā, video veidos Jānis Krivāns, par skaņu rūpēsies Edgars Gultnieks. Programmu vadīšu kopā ar savu ilggadējo radio kolēģi Daigu Mazvērsīti.
Esat uzaudzis Bolderājā, kā nonācāt Ādažos?
1978. gadā mani paaicināja vadīt kolhoza estrādes ansambli "Ādaži". Ansamblim vajadzēja vadītāju, un, ja te strādāšu, piedāvāja arī dzīvokli. Tā es šajā dzīvoklītī dzīvoju joprojām. Nu jau būs 39 gadi. Kad atnācām uz Ādažiem, meitiņa bija 3 mēneši. Arī viņa ar savu ģimeni dzīvo tepat, Ādažos.
Kā nolēmāt savu dzīvi saistīt ar mūziku?
Manas mammas radi bija ļoti muzikāli. Mums pat bija radu kapela. Kopā ģimenē bijām trīs brāļi. Vecākais brālis Imants, vidējais – Edgars un es – pastarītis. Imants ļoti labi akordeonu spēlēja, mēs ar Edgaru – trompeti. Viens mūsu onkulis spēlēja vijoli, otrs – bajānu un akordeonu. Mūsu brālēni arī spēlēja akordeonu. Man bija kādi 12 gadi, kad sāku spēlēt trompeti skolas pūtēju orķestrī. Visiem klases zēniem obligāti bija jāspēlē. Paši spēlējām arī savā izlaidumā.
Pateicoties skolas pūtējorķestra diriģentam, 8.klasē arī aizgāju uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu. Pratu pūst, nevis spēlēt trompeti, klavieres biju tikai redzējis, spēlējis – nekad. Kā es mocījos! Tik šausmīgi, kamēr sāku spēlēt! 15 gados sākt spēlēt klavieres – tas nav viegli.
Jūsu vecāki nebija saistīti ar mūziku?
Nē, vienkārši cilvēki, nākuši no laukiem. Viens no Džūkstes, otrs – no Kalnciema. Mamma aizgāja strādāt uz Slokas celulozes fabriku, pēc tam uz Bolderājas finiera rūpnīcu. Tēvs strādāja Bolderājas dzelzceļa kokzāģētavā. Viņi sapazinās kaut kādā ballē... Mums ar vidējo brāli bija 10 gadu starpība. Viņš aizgāja pagājušajā februārī. Gribējām kopā svinēt viņa 85 un manus 75. Ar vecāko brāli mums bija 14 gadu starpība. Atceros, kā vācu armijas karavīri vecāko brāli paņēma sev līdzi. Un manu tēvu nepaņēma tikai tāpēc, ka viņš strādāja dzelzceļa sistēmā. Tos, kuru darbs bija saistīts ar dzelzceļu, neaiztika. Tie bija vajadzīgi gan vāciešiem, gan krieviem. Man bija trīs gadi toreiz.
Atceraties, kas notika, kad Jums bija 3 gadi?
Jā, atceros, kā žandarmi ar suņiem atnāca pakaļ brālim. Nekur nevarēja sprukt. Atceros arī bombardēšanu, jo Bolderājā dzīvojām netālu no stacijas. Tā dega. Dārzā mums bija izrakts pagrabs. Slēpāmies tur. Visapkārt šāva, bombardēja. Dzelzceļa stacija un citi stratēģiski svarīgi objekti bija pirmie, ko vajadzēja iznīcināt. Bolderājā veda prom pat no katoļu baznīcas. Es pats dievmaizīti biju saņēmis luterāņu baznīcā Buļļupītes malā. Mani gan kristīja pie radiem laukos, slepeni. Tas viss notika Otrā pasaules kara laikā. Paldies Dievam, vecākais brālis atgriezās dzīvs, bet karš viņam to dzīvīti pabojāja, viņš ātri aizgāja – 51 gada vecumā.
Vai arī Jūs, līdzīgi kā daudzi mākslinieki, jaunībā izbaudījāt bohēmu?
Bohēma bija manā ziedu laikā, 70. gados. Tad iznāca divas "Melodijas" mazās skaņuplates: 1972. gadā ar Margaritas Vilcānes un Ojāra Grīnberga skandētajiem hitiem "Kaktuss", "Kādēļ vēlu nāci tu", "Atmiņu lietus" un "Zaļā kļava", divus gadus vēlāk Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka iedziedātās melodijas "Ūdensnesējs", "Saules kalēji", "Dzeguzīte", "Pie sveces". Tad bija tāds hipiju laiks. Man pat ir viena bilde no tiem laikiem, kur esmu kā hipijs – pagariem matiem, ādas jakā, ar cigareti rokā. To bildi tagad var redzēt www.youtube.com.
Tas bija kādus pāris gadus, bet vispār es biju baigi kautrīgais puika, ne es meitās gāju, ne dzēru. Kārtis nespēlēju. Pa pasauli gan kūlos apkārt mēnešiem. Iespējams, tādēļ arī izjuka mana pirmā ģimene. Studējot 3. kursā, ar "REO" braukāju apkārt pa visu pasauli. Bijām Kamčatkā, Sahalīnā, Rostokā, Polijā, Ungārijā, Aizkaukāzā, Magadanā, Vladivostokā u.c.
Vai trompeti vēl spēlējat?
Trompeti beidzu spēlēt 1982. gadā. Un pavisam. Vecajā kultūras namā vēl toreiz bija pūtēju orķestris, es ar viņiem nospēlēju pēdējo maija vai oktobra svētku parādi un noliku trompeti malā. Beigās pārdevu vienam audzēknim, un kopš tā laika vairs nespēlēju. Tad sākās radio periods.
Radio strādājāt par programmu vadītāju?
Kopš 1982. gada. Latvijas Radio pirmā programma tolaik bija vienīgā radio programma, kur varēja dzirdēt mūziku arī latviešu valodā. Nebija vēl ne "Latvijas Radio 2", ne "Klasikas", ne "Latvijas Radio 4". Pēc katras latviešu dziesmas atskaņojām pa kādai brālīgajai krievu dziesmai. Tā bija obligāta prasība. Ja atļāvāmies nospēlēt kādu no populārā čehu dziedātāja Karela Gota dziesmām, turpinājumā likām divas padomju dziesmas.
Un pēc neatkarības atgūšanas?
Tiklīdz ēterā sāka skanēt "Latvijas Radio 2", uzņēmos tur vadīt šlāgermūzikas aptaujas programmu "Rupjmaize". Tā pamazām "Latvijas Radio 2" pārgāja tikai uz latviešu valodā skanošām dziesmām. Tie bija spoži laiki, jo mūsu radio bija ļoti augsts klausāmības reitings – gandrīz 30%. Grūtības gan sagādāja pāreja no lenšu formāta uz jauno kompaktdisku formātu. Bija daudz ārzemju mūzikas kompaktdisku, bet no latviešu izpildītājiem bija varbūt tikai kādi trīs. Raimondam Paulam pat neviens disks vēl nebija. Visa mūzika bija ierakstīta tikai lentēs, un tā visa bija jāpārraksta kompaktdiskos.
"Latvijas Radio 2" vēl aizvien ir viens no augstākajiem reitingiem...
Nu jau mazāks, jo daudz jaunu radio programmu saradušās. Toreiz tas bija baigais belziens, jo beidzot spēlēja tos vecos šlāgerus, un visi varēja klausīties. Vecajai paaudzei bija svarīgi dzirdēt vecās dziesmas. Bet nu ir citi laiki, cits repertuārs. Nāk jaunā mūzika, jaunie solisti, mākslinieki ar jaunu stilu un piegājienu. Ir izaudzis jauns klausītājs, viņam vajag jaunu mūziku.
Kādas ir spilgtākās atmiņas no radio laika?
Atminos raidījumus "Studija" un "No manas fonotēkas". Tā bija izdevība interviju starpbrīžos atskaņot mūziku, ko intervējamie paši sagādāja. Reiz kāds akadēmiķis uz interviju atnāca ar saviem diskiem, tad nospēlējām gan "Pink Floyd", gan kādu "Bītlīti" (The Beatles). "Studijā" veidoju arī Līgo raidījumu. Sāku ar Jāzepa Vītola fragmentu, Raimonda Paula un Māra Čaklā "Tautas acīm", Andreja Lihtenberga dziesmām. Nākamajā dienā mani ņēma pie šlipstes, jo šķita aizdomīgi, pārāk latviski. Par daudz Līgo.
Pats tagad radio klausāties?
Ļoti maz. Septiņos no rīta paklausos, kā jubilārus sveic. Pirmdienas vakarā klausos Daigas Mazvērsītes "Zelta graudus". Tur iet vairāk tas retro! Maniem gadiem! Bet man jau visu laiku jāstrādā ar savu ansambli. Nav laika. Mums ir plašs repertuārs, aicina visur. Pirms pieciem gadiem, 16. februārī, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm atskanēja zvans ar aicinājumu vadīt vīru vokālo ansambli. Broņislavam šogad – 87, Osvaldam – 79, Elmāram – 77, man – 75, Gunāram – tikai 64. Smejamies, ka Gunārs ar saviem gadiem sabojā grupas vidējo vecumu.
Kā Jums tagad patīk pavadīt brīvo laiku?
Kādreiz es makšķerēju, tagad vairs ne. Pašlaik man vispār nav brīvā laika, jo visu laiku strādāju pie jubilejas koncerta. Vasarā arī nez vai mums ar kundzi būs brīvs laiks, jo mazmeita beigs bērnudārzu.
Kā patīk dzīve Ādažos?
Ādažos īpaši bērniem ļoti labi viss noorganizēts! Bērnudārzi, Mākslas un mūzikas skola, vairāki lielveikali, laba satiksme, pludmale... Pat "Lido" ir. Kultūras centrs, turklāt tas viss – tepat, centrā. Viss ir ļoti tuvu, ātri sasniedzams. Kur vēl labāka vieta varētu būt?
Kā vērtējat kultūras dzīvi Ādažos?
Tā ir ļoti bagāta. Notiek koncerti, izrādes, viesojas dažādi mākslinieki. Ir arī plašs izrāžu piedāvājums bērniem. Ādažu Mākslas un mūzikas skola, divi kori, daudz deju kolektīvu. Tas viss maksā naudu.
Kādi sapņi, ieceres, ko gribētu īstenot?
Kopā ar vīru ansambli vēlamies koncertēt, sagaidot Latvijas simtgadi. Mums ir plašs, patriotisks repertuārs. Sapnis – izdot savu dziesmu grāmatu, kurā būtu dziesmu melodijas, notis.
Esat optimists?
Tā runā, ka man esot laba humora izjūta. Mākot par visu pasmieties. Man liekas, ka kādreiz mana kundze tos manus smiekliņus nesaprot. Viņa ir nopietnāks cilvēks. Es jau esmu plānā galdiņa urbējs. Domāju, ka reizēm cilvēki, īpaši, ja labi nepazīst, mani var pārprast, kādēļ neizrādu tādas emocijas, kādas citi no manis konkrētā situācijā gribētu sagaidīt. Pats esmu domājis, kāpēc tā. Kāpēc neizrādu skumjās emocijas... Man liekas – tas tāpēc, ka visas jūtas ir manās dziesmās.