A. Ozoliņš ir pret obligāto militāro dienestu, jo uzskata, ka kaujas gatavību var panākt citādi – efektīvāk izmantojot Zemessardzes platformu un brīvprātīgo pilsoņu vēlmi stāties valsts sardzē.
– Esat beidzis Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju un absolvējis arī Rīgas Tehnisko universitāti – esat transporta un mašīnzinību inženierzinātnes bakalaurs. Kāpēc saistījāt savu dzīvi ar militāro karjeru, un kā šīs zināšanas palīdz profesionālajā darbā?
– Tehnika interesē un patīk gandrīz visiem puišiem, un par karavīru es gribēju kļūt jau bērnībā. Kāpēc abas jomas neapvienot? Esmu apmierināts ar savu izvēli. Militāra dzīve ir ļoti dinamiska. Disciplīna un kārtība man ir ieaudzināta kopš agras bērnības, tāpēc šīs lietas man patīk un arī dzīvē šķiet svarīgas. Zināšanas noderēja dienesta sākuma posmā, kad, būdams Apgādes un transporta rotas komandieris, izveidoju vienības auto dienestu un vēlāk, būdams citu vienību komandieris, šīs zināšanas pielietoju arī praksē, piemēram, veicot vienību kaujas gatavības pārbaudes un kontroles, sevišķi tehniskajā jomā.
– Latvijā ir vairāk nekā 9000 brīvprātīgo zemessargu un Zemessardzes veterānu. Kas visus vieno?
– Zemessardze ir tautas balss, un zemessargs ir tās sirdspuksts. Mēs esam maza, bet stipra tauta. Pašreizējā situācija pasaulē liek mums būt nepārtrauktā gatavībā, tāpēc esam motivēti vienotam mērķim – drošai Latvijai. Attīstības gaitā daudz kas ir mainījies – paaudzes, tehnika, ieroči, ekipējums. Vienīgais, kas nemainās, ir mūsu aicinājums būt par Latvijas patriotiem un uzdevums – aizsargāt mūsu valsti.
– Zemessardzē bez latviešiem ir arī citu tautību pārstāvji. Cik dzimtajās valodās runā zemessargi?
– Latvijas Republikā ir viena oficiālā valoda, un tā ir latviešu valoda. Zemessardzē ir dažādu tautību pārstāvji, bet valoda ir viena – latviešu.
– Kas ir visgrūtākais brīvprātīgā zemessarga ikdienā, atrodoties mācībās?
– Zemessardze ir Nacionālo bruņoto spēku daļa, kurā apvienoti gan profesionālā dienesta karavīri, gan arī zemessargi, kas pilda savus pienākumus no pamatdarba brīvajā laikā. Es esmu profesionālā dienesta karavīrs, tāpēc man militārā vide ir ikdiena. Savukārt zemessargam ikdiena ir atšķirīga un militārās aktivitātes ir brīvajā laikā. Izaicinājums ir pēc smagas darba nedēļas adaptēties un pārslēgties uz militārām aktivitātēm. Tā ir liela slodze un izaicinājums. Tāpēc es ļoti augstu vērtēju šo cilvēku ieguldījumu un atdevi.
– Kā Zemessardzei patlaban pietrūkst visvairāk – ieroču, tehnikas, personāla?
– Protams, kā jau visur, personālu vajag palielināt, it īpaši aizsardzības nozarē. Ir lietas, pie kā mums jāpiestrādā, pirms palielināt savu kapacitāti. Lai motivētu cilvēkus, ir jāspēj viņus arī apgādāt un nodrošināt atbilstošu apmācību, dienesta apstākļus un dienesta uzdevumu izpildes apmaksu. Ja aug mūsu prasības, ir jāiet līdzi arī sociālajām garantijām un aprūpei. Kā rūpēsimies par saviem zemessargiem, tādu atdevi arī saņemsim pretī. Liels darbs ir izdarīts plānošanas jomā, lai iegādes notiktu laicīgi, atbilstošā daudzumā un kvalitātē. Apgāde un pats iegādes process ir sarežģīts. Diemžēl nav iespējams aiziet uz veikalu, kad gribi, un nopirkt visu, ko vēlies. Zemessardze joprojām ir attīstības procesā, un vēl ir ļoti daudz, pie kā strādāt, bet esam jau uz nākamā pakāpiena – finanšu resursi ir piešķirti, atliek tos realizēt ar neatlaidīgu un pamatīgu darbu. Ambīcijas ir augstas, bet arī izaugsme ir strauja.
– Vai ir kāda situācija, notikums dienestā, kas palicis atmiņā cauri gadiem?
– Mans lielākais dzīves izaicinājums, kas spilgtāk palicis atmiņā kā manas karjeras atskaites punkts, bija 1995. gadā, kad, būdams 26 gadus vecs kapteinis, pieņēmu lēmumu kļūt par bataljona komandieri. Man tika dotas tikai 24 stundas pārdomām un lēmuma pieņemšanai. Reizēm šķiet, ka nepieciešams laiks pārdomām, bet laiks visu sarežģī, ir jāklausa savam instinktam un sirdsbalsij. Svarīgs ir tuvo cilvēku atbalsts un apņemšanās. Atzīstu, lēmums nāca smagi, un arī pats karjeras posms nebija viegls, bet neesmu nožēlojis nevienu mirkli. Dzīvē ir lietas, kas ir pašsaprotamas, un situācijas, kas ir jārisina. Tad ir jāsaņemas un jāsāk darīt, nevis jāvaimanā. Tad viss sāk atrisināties.
– Iepriekšējais Zemessardzes komandieris Leonīds Kalniņš tagad ir Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Kādu redzat savu tālāko karjeru?
– Šādas paralēles es negribu vilkt. Tālākā karjera, ko redzu, ir Zemessardzes komandiera amata uzdevumu veikšana. Šobrīd esmu izvirzījis augstus uzdevumus un tālejošus mērķus.
– Vai esat dienējis padomju armijā? Ja jā, kādu to atceraties?
– Jā, esmu dienējis. Gāja visādi. Pieredze, viedokļi, veidi, kā uzzināt un apgūt ko jaunu. Reizēm neziņa vai satraukums par to, kas tevi sagaida, ja tavs viedoklis atšķiras un nesakrīt ar citu viedokļiem. Dažu komandieru lēmumi un uzdevumi, kas nebija loģiski un saprotami, kā saka – dari to, nezin ko.
– Pēdējā laikā sabiedrībā izskan viedoklis par obligāto militāro dienestu. Igaunijā tas jau ir, Lietuvā to veido. Kāds ir jūsu viedoklis?
– Es domāju, ka mēs varam sasniegt kaujas gatavību citādi – efektīvāk izmantojot Zemessardzes platformu un brīvprātīgo pilsoņu vēlmi stāties valsts sardzē.
– Ar kuru lēmumu, ko esat pieņēmis, lepojaties?
– Pieņemto lēmumu dzīvē ir bijis daudz, un nevienu no tiem nenožēloju. Protams, ir veiksmīgāki lēmumi, ir mazāk veiksmīgi, bet katrā situācijā cilvēkam jāprot paņemt pašu labāko vai jāizdara secinājumi. Katrā savas karjeras posmā es esmu sasniedzis to, ko vēlējos. Ja runājam par izvirzītajiem mērķiem, kas ir sasniegti, tad viens no tādiem, par ko esmu gandarīts, ir jaunkareivju apmācības programmas ieviešana Alūksnē, kas joprojām darbojas, protams, jau uzlabotā versijā.
– Vai ir kādi notikumi, personības, kas jūs ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi?
– Mans lielākais iedvesmas avots un etalons ir bijis mans tēvs. Disciplīna un kārtība, ko viņš manī ieaudzinājis, ir rezultāts tam, kāds esmu šodien. Tēvs vienmēr man ir bijis līdzās svarīgu lēmumu pieņemšanā un atbalstījis mani, kā arī iedvesmojis daudzām lietām.
– Par ko bērnībā vēlējāties kļūt, par ko sapņojāt?
– Jau bērnībā sapņoju kļūt par karavīru un, sasniedzis pilngadību, sapni piepildīju. Ir pagājuši jau 25 gadi, un mana militārā karjera turpinās, jo karavīrs nav profesija, tas ir dzīvesveids.
– Ja vajadzētu apgūt jaunu profesiju, kura tā būtu?
– Skolotājs.
– Kam priekšroku dodat brīvajā laikā?
– Esot komandiera amatā, jēdziens "brīvais laiks" ir ļoti nosacīts, bet, kad man tāds ir, priekšroku dodu laikam, ko pavadu mājās ar ģimeni. Protams, ir arī savi hobiji, piemēram, medības, patīk arī pavadīt laiku brīvā dabā – pārgājieni, pastaigas. Sevi ir jāuztur arī labā fiziskā formā, tas ir katra karavīra pienākums.
– Kāds ir jūsu dzīves moto?
– Lai dzīvē gūtu panākumus, atceries: redzēt nozīmē zināt, gribēt nozīmē varēt, uzdrošināties nozīmē dabūt (franču rakstnieks Alfrēds de Misē).