"Kodolam" ir tas gods tikties ar Martu un Vili viņu ģimenes mājā Ķīpsalā ar brīnišķīgu skatu uz Daugavu.
– Jūsu ģimene ir patriotisma un ģimeniskuma paraugs. Kas jūsos ieaudzināja šīs vērtības?
Vilis: Vispirms jau tas nāk no mājām, no vecākiem. Uz mani lielu iespaidu atstāja arī trīs gadi, kad mācījos Eslingenas latviešu pamatskolā Vācijā. Mūs mācīja Ulmaņlaiku skolotāji, kas bija ļoti patriotiski noskaņoti. Venecuēlā iestājos latviešu studentu korporācijā "Fraternitas Vanenica", un korporāciju vidē vienmēr valdījis patriotisms.
Arī ģimene manā apziņā vienmēr bijusi liela vērtība. Doma par šķiršanos mums nemaz neeksistē. Tas mums šķiet nepieņemami, un tā esam centušies mācīt arī savus bērnus. Paldies Dievam, visiem pieciem ir stabilas ģimenes. Visām četrām meitām katrai ir pa trim bērniem, vienīgi Vilim un Karolīnai ir tikai divi. Bet ar diviem bērniem ir par maz – to mēs vienmēr esam teikuši.
Marta: Ģimeniskums vienmēr bijis svarīgs arī manā dzimtā. Man pašai ir viens brālis un divas māsas. Tēvs bija cilvēks ar augstiem morāles principiem, nelokāms savā būtībā. Kad vēlējos precēties ar Ansi (tā es saucu savu vīru), tēvs teica: labi, bet ar nosacījumu, ka pabeigsi augstskolu. Man bija 18 gadu, un saskaņā ar Venecuēlas likumiem es skaitījos mazgadīga.
Mācību laikā piedzima Kristīne, Laura un Māra, bet tas man netraucēja pabeigt augstskolu. Pēc profesijas esmu zobārste. Tieši nedēļu pēc diploma iegūšanas piedzima Vilis. Nostrādāju četrus gadus savā privātpraksē. Man gāja labi, bija daudz apmierinātu pacientu. Taču kādā brīdī sapratu, ka vairs netieku galā. Nereti nācās strādāt līdz vēlam vakaram. Tad nolēmu pārtraukt darbu un pievērsties ģimenei.
– Vai pārtraukt darba gaitas bija emocionāli viegls lēmums?
Marta: Finansiāli situācija jau bija stabila, tādā ziņā nebija grūti. No vienas puses, negribējās pamest darbu, jo tur biju cienīta daktera kundze, bet mājās vairs nekas. Taču, kad lēmums tika pieņemts, pārdevu privātpraksi un vairs nešaubījos.
Vilis: Interesanti, ka ar katra bērna ienākšanu ģimenē mūsu finansiālā situācija uzlabojās. Kad piedzima Kristīne, bija ļoti kritisks brīdis. Taču turpmāk katrs bērns nāca ar savu svētību. Mums bērni dzimuši ar viena, divu, trīs un četru gadu starpību.
Vilis un Marta Vītoli 1961. un 2011. gadā.
– Vai jau pirms kāzām zinājāt, ka vēlēsieties daudz bērnu?
Vilis: Mēs ar Martu pazināmies ilgu laiku pirms kāzām. Teicu, ka precēšu viņu, ja mums būs septiņi bērni.
Marta: Turklāt tu teici – septiņi puikas!
Vilis: Kad mums jau bija pieci bērni, Marta teica, ka solījumu par septiņiem bērniem devusi, kad bijusi mazgadīga, līdz ar to tam neesot juridiska spēka. (Smejas)
– Kuri ir bijuši grūtākie brīži bērnu audzināšanā?
Marta: Ir bijušas ļoti bīstamas situācijas, kas, par laimi, nebeidzās traģiski. Kad Mārai bija trīs gadi, viņa nokrita no pusotra metra augstas sētas un spēcīgi sasita galvu. Viņas sejiņa bija kā liela lillā bumba. Paldies Dievam, šis negadījums neatstāja paliekošas sekas.
Otrs gadījums bija ar Vili. Viņam bija vēdera vīruss, kā rezultātā viņš strauji zaudēja šķidrumu. Tropos ar šādu kaiti bērni bieži nomirst, jo karstumā dehidratācija notiek ļoti strauji. Kad slimnīcā Vili pielika pie sistēmas, vēnas jau bija sažuvušas un nācās veikt kājas operāciju, lai sistēmu varētu pievienot un kompensēt šķidruma zudumu.
– Kāds ir jūsu ikdienas grafiks pašlaik?
Vilis: Teikšu vienkārši – brīva laika man nav. Katru dienu braucu uz biroju, palīdzu fondiem, kuros esam iesaistījušies. Tāpat laiku paņem holdinga kompānija, kur esam salikuši visu, kas mums pieder. Nav jau nekādas lielās bagātības. Cilvēki bieži domā, ka esam bagātāki, nekā patiesībā esam. Holdinga kompāniju izveidojām galvenokārt tādēļ, lai sakārtotu visu, kas attiecas uz mūsu mantojumu. Man šajā ziņā ir bēdīga pieredze. Mans tēvs aizgāja ļoti pēkšņi, un pēc tam es piecus gadus mocījos ar mantojuma lietām. Turklāt man nebija nekādu strīdu ar brāli.
Marta: Turklāt mums vēl joprojām ir īpašumi Venecuēlā.
Vilis: To, vai tie vēl ir vai jau ir pazaudēti, mēs nezinām, jo Venecuēlā valda pilnīgs haoss. Pagājušajā gadā Venecuēlā inflācija bija pāri par 700 procentiem – visaugstākā pasaulē. Gadā tur notiek aptuveni 30 tūkstoši slepkavību, trūkst pārtikas, medikamentu, bieži tiek pārtraukta elektrības un ūdens piegāde. Absolūts haoss.
Marta: Kāds mūsu radinieks ir ķirurgs traumatologs Venecuēlā. Viņš stāstīja, ka reiz operācijas laikā pārtrūkusi elektrības piegāde un viņš spīdinājis telefona lukturīti, lai varētu pabeigt operāciju. Venecuēlā tagad esot arī jauna metode, kā policisti izspiež naudu no iedzīvotājiem, – viņi apcietina bērnus un liek vecākiem maksāt izpirkuma maksu 1500 dolāru. Jāpiebilst, ka policisti bieži paši nāk no kriminālām aprindām, jo bija laiks, iesākoties Čavesa režīmam, kad policijā varēja iestāties jebkurš.
– Tad jau mums Latvijā klājas salīdzinoši labi...
Vilis: Cilvēki neapjēdz, kas šeit ir par miera un stabilitātes paradīzi! Arī mums radu un paziņu lokā ir čīkstētāji, kam viss ir slikti. Parasti sanāk ar viņiem strīdēties par šo jautājumu.
Vilis un Marta Vītoli Zelta kāzas svinēja kuplā bērnu un mazbērnu pulkā (fotogrāfijā visa ģimene nav pilnā sastāvā).
– Demogrāfiskie rādītāji Latvijā nav iepriecinoši. Kādu redzat risinājumu?
Vilis: Ja nemainīsies cilvēku domāšana, izejas nav. Ja latviešu tauta grib pastāvēt, ir jāsaprot, ka ar vienu vai diviem bērniem nepietiek, jo vienmēr būs cilvēki, kam bērnu nevar būt. Ja demogrāfiskie rādītāji neuzlabosies, ar mums ir beigas. Tik vienkārši tas ir. Turklāt tas nebūtu nekas pārsteidzošs, jo ļoti daudzas tautas ir iznīkušas. Zinātnieki ir izpētījuši, kādas dzīvnieku sugas ir bijušas pasaulē – sākot no vissīkākajām būtnēm un beidzot ar vislielākajām. Izrādās, no visām sugām, kas kādreiz pastāvējušas uz zemeslodes, aptuveni 99 procenti ir iznīkušas.
Ja nekas nemainīsies, agrāk vai vēlāk arī latvieši kā tauta pazudīs. "Nākotnes fonda" vadītājs Ilmārs Mežs ir vērsis uzmanību uz dramatisko situāciju demogrāfijas jomā. Diemžēl liela daļa politiķu nepazinās, cik svarīgs ir atbalsts ģimenēm. Tas ir jautājums par mūsu tautas pastāvēšanu. Līdz šim vienīgi Nacionālā apvienība ir konsekventi iestājusies par daudz lielāku atbalstu ģimenēm ar bērniem. Jābūt arī kādam pagodinājumam no valsts puses, ne tikai materiālam atbalstam, tām māmiņām, kuras uzņemas lielo darbu uzaudzināt lielu ģimeni.
– Noveco ne tikai Latvija, bet arī Eiropa. Kādu redzat Eiropas nākotni?
Vilis: Eiropu apdraud divas spēcīgas ideoloģijas – islāms un krievu imperiālisms. Jā, arī krievu imperiālisms ir ideoloģija, gandrīz reliģija, un nevajag sevi mānīt, ka tas tā nav. Taču krievu imperiālisms varētu izrādīties mazāk bīstams par islāmu, jo Krievija šodien ir ārkārtīgi vāja. Tā plātās, lielās, draud, bet patiesībā Krievija ir valsts ar lielām iekšējām problēmām un smieklīgi mazu iekšējo kopproduktu. Taču islāma draudi ir nopietni, ja Eiropa turpinās uzņemt musulmaņus tādā skaitā kā šobrīd.
Daļa eiropiešu dažos jautājumos ir zaudējuši veselo saprātu. Piemēram, Eiropas politiķi nekādi nespēj izdomāt risinājumu tā saukto "bēgļu" krīzei. Jāpiebilst, ka lielāko daļu šo cilvēku es neuzskatu vis par bēgļiem, bet labākas un, galvenais, vieglākas dzīves meklētājiem. Arī cilvēktiesību jomā daudz kas ir pārspīlēts. No cilvēktiesībām tās ir kļuvušas drīzāk par noziedznieku tiesībām. Vienmēr tiek runāts par cilvēka tiesībām, nekad par cilvēka pienākumiem. Paskatieties kaut vai, kā slepkava Breivīks uzvedas Norvēģijas cietumā, kādas viņam visādas tiesības!
Pilnu interviju lasiet 28.marta "Rīgas un Apriņķa Avīzes" pielikumā "Kodols"