‒ Vai mērķis kļūt par premjerministri joprojām ir tavā "dienas kārtībā"?
‒ Mērķis un virziens joprojām ir tas pats, tikai esmu izmetusi līkumu, kas mani ir pilnveidojis kā personību. Esmu ieguvusi jaunu lomu – esmu kļuvusi par mammu. Tas mani tikai pilnveido un dod jaunas kvalitātes. Šobrīd pēc neliela pārtraukuma, kad biju mazliet samazinājusi ātrumu, esmu atpakaļ uz ceļa, lai turpinātu doties tajā virzienā, par kuru runāju pirms vairākiem gadiem.
2011. gadā TV spēlē “Es varu būt premjerministrs”.
‒ Kā tev veicas ar virziena turēšanu? Siguldieši tevi zina kā jauniešu projektu iniciatori...
‒ Esmu apprecējusies un kļuvusi par māmiņu divām meitiņām, turpinu darbu valsts pārvaldē. Ja 2011. gadā biju spēles "Es varu būt premjerministrs" dalībniece, tad 2012. gadā jau iesaistījos tās organizēšanā un, lai piesaistītu Siguldas jauniešu uzmanību, atvedu spēles dalībniekus uz vasaras nometni Siguldā. Pēc tam uzņēmos vadību ASV vēstniecības Latvijā Jaunatnes konsultatīvajā padomē, ar kuras palīdzību aktualizējām jauniešu bezdarba problēmu Latvijā.
Jau strādājot Rīgā, sapratu, ka nepieciešams kaut ko darīt tieši Siguldā. Vēlējos izprast tieši vietējiem jauniešiem aktuālas lietas, tāpēc 2013. gadā sāku domāt par Siguldas Jauniešu domes izveidi. Uz brīdi gan savu ātrumu nācās samazināt, jo sāka veidoties manis pašas personīgā ģimene.
Manuprāt, jauniešu līdzdalība dažādās sabiedriskās aktivitātēs, tostarp tādās, kas vērstas uz novada attīstību, līdz šim nav atradusi veiksmīgāko ceļu. Lai gan ir bijuši vairāki mēģinājumi, mums nav izdevies izveidot Jauniešu domi. Esmu novērojusi, ka, tiklīdz pazūd jauniešu līderis, viņu aktivitātes apstājas. Tāpēc, lai tomēr iesaistītu jauniešus novada dzīvē, es uzrakstīju projektu "Domā domas domē", kura mērķis ir apzināt, kāda būs tā jauniešu aktivitāšu platforma, kas būs interesanta un ilgnoturīga Siguldas novadā. Varbūt tā nebūs tieši Jauniešu dome, varbūt tā būs Jaunatnes komisija vai kāda biedrība.
Esmu secinājusi, ka nav nozīmes uzspiest Jauniešu domes izveidi, ja tas nenotiek ar pašu jauniešu iniciatīvu un kādam citam pastāvīgi jārūpējas par tās uzturēšanu. Šajā jautājumā man vēl nav skaidras atbildes, bet ir vīzija, tāpēc ceru, ka kopā ar Siguldas jauniešiem atradīsim risinājumu. Mūsu kopējais mērķis ir līdzdalība dažādu pašvaldības lēmumu pieņemšanā jeb, kā mēs savā starpā neformāli sakām, ietekmēt Siguldu.
Manuprāt, šobrīd jaunieši pārāk daudz paļaujas uz to, ka kāds cits viņu vietā izdomās, ko viņiem vajag, bet jāļauj viņiem izpausties un nonākt līdz vajadzībai, ko viņi vēlas īstenot. Un ir labi, ka pašvaldība nebaidās no spēcīgiem, aktīviem un inovatīviem jauniešiem, kuri var nākt ar vistrakākajām idejām un savibrēt domes ikdienu, savukārt jaunieši nebaidās uzrunāt deputātus.
Paralēli vietējo jauniešu iesaistīšanai novada dzīvē esmu domājusi arī par to, kā uzrunāt tos siguldiešus, kuri beiguši Siguldas skolas un devušies lielajā dzīvē tepat Latvijā vai ārvalstīs, un varētu dalīties ar savu pieredzi vai pat dot ieguldījumu novada attīstībā. Vēlos radīt viņos vēlmi dot kaut ko vietai, kur aizritējusi viņu bērnība un iegūta izglītība, kas devusi pamatu un veidojusi viņus par tiem, kas viņi tagad ir. Iespējams, šobrīd viņi, skatoties no malas, varētu iesaistīties kādās darba grupās vai citādi sniegt atgriezenisko saiti par norisēm Siguldas novadā. Varbūt tas varētu būt "Siguldiešu klubs" vai kāda cita iesaistes forma.
Maģistra diploma saņemšana Edinburgā, Skotijā. Katrīna kopā ar vecākiem Vilni un Ligitu
‒ Lai gan bieži vien tiek uzskatīts, ka māmiņai ar diviem bērniem nav laika nekam citam kā tikai bērnu audzināšanai, tava aktivitāte liecina par pretējo.
‒ Jā, es nekad neesmu bijusi ārpus aprites. Mammas loma tikai ir mazinājusi jaunības maksimālismu un iedevusi dzīves rūdījumu. Bērnu piedzimšana ir pavērusi citas iespējas, jo tā ir pilnīgi cita loma, nāk klāt cits cilvēku kontingents, aktualizējas citi jautājumi, un varu atkal realizēt sevi ar pietiekami lielu ātrumu, tikai šoreiz kā mamma. Tāpēc pagājušajā gadā piedalījos pašvaldības konkursā "Māmiņa. Siguldiete. Uzņēmēja" un saņēmu līdzfinansējumu, lai kopā ar kolēģi atvērtu bērnu centru "Kā mājās". Projekta sagatavošanas laikā es varēju sevi īstenot jaunajā lomā un ar tādu ātrumu, kādā man patīk strādāt. Turklāt laikā, kad rakstīju projekta pieteikumu un iekārtoju telpas, jaunākā meitiņa vēl bija man puncī.
Varu teikt godīgi, ka mana jaunā loma nav viegla un, lai visu paspētu ‒ gan vadīt uzņēmumu, gan turpināt savu iniciatīvu ar jauniešiem ‒, man ir nepieciešams ģimenes atbalsts. Man prieks, ja esmu iedvesmas avots arī citām mammām un viņas redz, ka kaut vai ar ģimenes atbalstu, tomēr viņu aktīva darbošanās ir iespējama. Protams, katrai sievietei mammas lomas īstenošana izdodas atšķirīgi – vienai tas nāk pavisam organiski, citai jāiziet vairākām fāzēm, un viņa nespēj pievērsties kādam projektam un pakļaut sevi papildu izaicinājumam. Viņa vēlas visu uzmanību veltīt savam bērnam, un tas ir tikai pareizi.
Ņemot vērā to, ka aktīvi esmu darbojusies arī pirms tam, es nespēju "noraut rokasbremzi", bet gan tikai samazināju ātrumu. Šobrīd jau esmu atsākusi kustību, un var teikt, ka nu jau braucu ar otro ātrumu. Kad mazākā meitiņa ies bērnudārzā, ielikšu trešajā ātrumā. (Smejas)
Man prieks, ka mūsu pašvaldība dod iespēju sarosīties jaunajām māmiņām, būt aktīvām un uzņēmīgām, ļauties izaicinājumam. Mūsu bērnu centrs veiksmīgi darbojas. Tajā nodrošinām izglītojošas nodarbības topošajiem un esošajiem vecākiem, radošās darbnīcas, nodarbības un pasākumus bērniem. Cenšamies iesaistīties arī pašvaldības kultūras dzīvē. Piesaistām gan vietējos, gan Latvijas mēroga speciālistus, jo Siguldas mammas ļoti novērtē un pieprasa kvalitāti. Piemēram, pie mums konsultē fizioterapeite Klaudija Hēla, kura darbojas "Māmiņu klubā" Rīgā. Tāpat esmu sapratusi, ka arvien vairāk jāpiesaista vietējie speciālisti, kuri ikdienā strādā ar jaunajām māmiņām: fizioterapeites, vecmātes, ārsti un citi.
‒ Par siguldiešiem mēdz teikt, ka viņiem ir izteikts lokālpatriotisms. Kā tu to skaidro?
‒ Sigulda ir attaisnojusi saukli "Sigulda aizrauj!", jo tā tas, manuprāt, arī ir. Šis sauklis ir ļoti trāpīgs. Sigulda mani ir iedvesmojusi gan darbiem, gan dzīvei.
Ja runājam par vietējo patriotismu, tam obligāti nav jāizpaužas kādās intensīvās un redzamās aktivitātēs. Manuprāt, visizteiktākais patriotisms ir tas, ka Siguldā ir ģimenes, kurās ir pieci, seši bērni. Tas nozīmē, ka šeit vecāki nebaidās veidot lielu un stipru ģimeni. Tā zināmā mērā ir drosme, un, ja vecākiem tāda ir, tad tas, manuprāt, apliecina mīlestību pret Siguldu. Viņi ir gatavi laist pasaulē bērnus, kuri ies Siguldas bērnudārzos, skolās, pulciņos. Tas ir tikpat liels patriotisms cik kāda cita sabiedriskā darbība. Ar to gribu teikt, ka patriotismam nav jābūt skaļam. Tas, ka ģimene jūtas droši, ka viņu bērniem būs vieta bērnudārzā, skolā, ka pašvaldība atbalstīs gan ar bērna piedzimšanas pabalstu, gan citādi, dod drošības sajūtu un veido lokālpatriotismu.
Bērnu centra “Kā mājās” atklāšanā kopā ar vīru Aigaru un draudzeni Elizabeti.
‒ Vai savu turpmāko dzīvi saisti ar Siguldu?
‒ Es labprāt strādātu Siguldā un dotu savu artavu dzimtajai pusei, bet tajā pašā laikā neesmu novirzījusies no sava ceļa un labprāt pieņemtu izaicinājumu studēt ārpus Latvijas robežām, lai iegūtu doktora grādu vai pieņemtu jaunu izaicinājumu karjerā.
‒ Kā tad paliek ar premjerministra amatu?
‒ No plāna par premjerministra amatu neesmu atkāpusies, kursu turu, tikai piestāju pie vienas salas, pie otras (smejas), smeļos pieredzi. Saprotu, ka premjerministra darbs ir ļoti atbildīgs, un esmu apzinājusies tās kvalitātes, kas man vēl jāuzlabo, lai spētu uzņemties atbildību divu miljonu cilvēku priekšā.
