– Kā tapa jūsu pirmais karogs?
– Tā kā mātei un visām manām tantēm patika rokdarbi un tēvam padevās koka darbi, pašsaprotami, ka pēc pamatskolas aizbraucu uz Rīgu un iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā. 1970. gadā to pabeidzu kā tekstilmāksliniece izšuvēja. Pie skolas bija nodibināta mākslas darbnīca, kuru vadīja Milda Lapsa. Tā bija mana pirmā darbavieta.
Sākumā ļoti daudz bija jāstrādā ar tautastērpiem. Tos vajadzēja lielajiem koriem un tautas deju kolektīviem. Bet tad, tuvojoties Dziesmu svētku simtgadei, saņēmu uzdevumu strādāt pie Līgo karoga kopijas. Oriģināls, kas par godu pirmajiem Dziesmu svētkiem tika šūts pirms 100 gadiem, lai arī saplīsis, bija saglabājies. Milda Lapsa juta, ka es to varēšu izdarīt.
Dziesmu svētku karogu šuvu apmēram pusgadu. Vispirms caur pauspapīru uztaisīju zīmējumu, un izšūšanas laikā karogs visu liku man bija blakus, lai redzētu pareizos krāsu toņus. Pašai arī vajadzēja krāsot diegus karoga izšūšanai.
Ir tāds ticējums, ka karogs jāiesvēta. Vai tāpēc tas labāk kalpo, nezinu. Taču reizēm karogs ir ļoti stipri cietis un nav atjaunojams. Tad no vecā karoga ņem gabaliņu auduma un iestrādā jaunajā. Tad līdzi nākot vecā karoga svētība.
Mans Līgo karogs atšķirībā no jaunāko laiku karogiem nav iesvētīts. Kā bija gatavs, tā to paņēma, lai nestu Dziesmu svētku simtgades gājienā, un nes vēl joprojām. Turklāt katriem Dziesmu svētkiem ir arī savs tematiskais karogs. Tagad gan dzird, ka uz Latvijas simto gadadienu Līgo karogu atkal vajadzēs atjaunot.
– Cik ilgs laiks vajadzīgs viena karoga uzšūšanai?
– Tā kā tas ir roku darbs, gadā uzšuju kādus trīs karogus. Lai izšūtu vienu karogu, ir vajadzīgi divi, reizēm pat trīs mēneši. Vispirms ņemu karoga zīmējumu, palielinu mērogā 1:1, pārnesu uz pauspapīra, tad to kopēju uz auduma un sāku izšūt. Dažkārt strādāju pat 14 stundas dienā. Tas nav tik vienkārši ‒ pamēģiniet nosēdēt tik ilgi! Ir vajadzīga milzīga pacietība.
Piemēram, trīs strēlnieku pulku karogi, kurus šuvu, kad tuvojās latviešu strēlnieku simtgade, bija divus metrus gari un pusotra metra plati. Pie manis uz Saulkrastiem atbrauca Askolds Saulītis, kurš taisa filmu par latviešu strēlniekiem, kas sauksies "Astoņas zvaigznes", un pusi dienas filmēja, kā es šuju strēlnieku karogus.
Drānu karogu šūšanai ved no Čehijas un Polijas. Arī diegus atved no ārzemēm. Man ir vajadzīgi īpaši mīksti zelta diegi. Vienā spolītē ir 60 centimetru diega. Ir karogi, kam vajag pat 40 spolīšu.
– Kas visbiežāk ir nākuši pie jums ar vēlmi tikt pie sava karoga?
– Daudz karogu esmu šuvusi armijai un Zemessardzei. Kad viņi iet parādē, redzu savus karogus, kurus nes vīri no Cēsīm, Alūksnes, Ādažiem.
Esmu šuvusi arī karogu, kas pašlaik stāv aiz muguras Ministru prezidentam Mārim Kučinskim viņa darba kabinetā. To pasūtīja Ministru prezidenta Māra Gaiļa laikā. Tas bija pirmais karogs, uz kura tika izšūts Latvijas Republikas ģerbonis. Oriģināls nebija saglabājies, bet mākslinieks Gunārs Lūsis izveidoja zīmējumu. Ilgi meklējām īstās krāsas, līdz beidzot atradām. Vēl izšuvu karogu Saeimai un vimpeļus Ministru prezidentam un Saeimas Prezidija priekšsēdētājam.
Par nopelniem latviskuma stiprināšanā Ausmai Apšai piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme.
– Ko darāt tad, kad nešujat karogus? Jūs esot izšuvusi bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas tautastērpa blūzi...
– Jā, tā ir. Es sadarbojos ar tautastērpu centru "Senā klēts". Tur ir ļoti daudz pasūtījuma darbu, un es izšuju kreklus, sievu cepures, vainadziņus, priekšautus Latgales tautastērpiem. Zemgales vīriešu tērpam izšuju jostas – sleņģenes – gan ar rozīšu rakstiem, gan pērlītēm.
Pēc horoskopa esmu Lauva, laikam tāpēc man patīk krāšņie Kurzemes tautastērpi.
– Vai tautastērpos un karogos izšujat arī kādas īpašas zīmes vai simbolus?
– Patiesībā jau katrs tautastērpā vai karogā iešuj, ko grib. Šie raksti pārsvarā ir mūsu senču pieņemtās zīmes. Vai tās palīdz dzīvot – nezinu. Senlatviešiem varbūt palīdzēja, bet mēs jau nezinām, kāda tā palīdzība bija.
Taču es apbrīnoju senos latviešus, kuri skalu gaismā radīja tik skaistus rokdarbus. Protams, viņiem bija vairāk laika, nebija televizoru, neskanēja radio. Man savukārt, kad strādāju, vienmēr fonā kaut kas skan. Citreiz gan, kad aizraujos ar darbu, nedzirdu neko.
– Vai plānojat kaut ko īpašu uzšūt uz Latvijas simtgadi?
– Runājot par Latvijas simtgadi, jubileja ir jubileja, tāpat kā cilvēka dzimšanas dienas, kas atnāk un aiziet, bet karogi un tautastērpi bija pirms tam un paliks vēl ilgi pēc simtgades svinībām. Tāpēc es par to daudz nedomāju.
– Cik ilgi kalpo ar rokām šūts karogs?
‒ Karogs, ja ir labi šūts, kalpo ilgi, jo tā šūšanai izmanto dabīgus materiālus, piemēram, viskozes zīdu. Tiesa, zilais un gaišzilais zīds saulē un vējā mēdz izbalot. Vecie karogi plīst tāpēc, ka ir šūti ar franču zīda mulinē diegiem. Ja karogs glabājoties dabū mitrumu, tad diegi iet pušu. Kad koris "Dziedonis" atrada savu veco karogu un gribēja to atjaunot, viņi atnāca pie manis. Karogu mazgāt nevarēja, bet, kad to sāku tīrīt, diegi plīsa. Kaut ko jau izdevās saglābt, bet vienkārši tas nebija.
Atjaunojot Rīgas Latviešu biedrības nama karogu ar lielu ozolu uz tā, atklāju, ka savulaik meistari to bija izšuvuši, zīmējuma apakšā klājot papīru. Tā var darīt, bet tad vajadzīgs īpašs papīrs, kuru adatas nesaplēš.
– Vai ir kāds karogs, ar ko īpaši lepojaties?
– Katrs darbs ir kaut kas īpašs, jo īpaši tādi lielie karogi kā Līgo karogs. Taču reiz šuvu karogu mednieku klubam. Viņi gribēja tādu ar ūdeņiem, mežiem un zvēriem. Paši neticējām, ka tā var izšūt karogu, jo bija sanākusi īsta glezna.
– Esat domājusi par to, kurš turpinās jūsu iesākto darbu?
– Ikdienā pie karogu šūšanas man palīdz meita. Bet ir sajūta, ka jaunie vairs negrib šūt, jo tas prasa lielu pacietību. Tas nav tā, ka iemācies dažus dūrienus, piemēram, cauro vīli, un tad viegli varēs pelnīt maizi. Savulaik esmu dabūjusi izārdīt gandrīz pusi izšūtas sedziņas, jo biju to darījusi nepareizi. Tagad droši vien tā nebūtu, derētu arī sašūtais, jo viss jādara ātri. Mēs šodien visi kaut kur skrienam, tikai nezinām, uz kurieni.
No otras puses, vadot Skultē rokdarbnieču pulciņu, uz kuru nāk arī jaunas meitenes, redzu, ka viņām ir pacietība un vēlme kaut ko iemācīties. Tas liek domāt, ka interese par rokdarbiem atkal atdzimst.
