‒ Es gribētu sākt ar jautājumu par to, cik sistemātiski notiek Latgales vēstures un kultūras izpēte Latvijā. Paskaidrošu. Es neesmu speciālists, es vienkārši interesējos par humanitārajām zinātnēm un rezultātā nejauši "uzskrienu" tam, ka Filozofijas un socioloģijas institūta izdoto "Reliģiski – filozofisko rakstu" pēdējais numurs veltīts jezuītu kultūrvēsturiskajam mantojumam Latvijā, tad labi ļaudis vērš manu uzmanību uz to, ka Daugavpils Universitātes Humanitārā fakultāte ik gadu publicē pētījumu krājumu "Vēsture: avoti un cilvēki". Kaut kas parādās tur, kaut kas – tur.
‒ Cik visai niecīgā humanitāro zinātņu rocība Latvijā atļauj, tik arī ir. Pēdējās desmitgadēs parādījušies samērā daudz enciklopēdiska un populārzinātniska rakstura izdevumu, piemēram, Ilonas Salcevičas sastādītais divsējumnieks "Latgales kultūras darbinieki", ko, ja nemaldos, 2008. gadā izdeva apgāds "Jumava". Enciklopēdisks bija deviņdesmito gadu beigās izdotais vēsturnieka Heinriha Stroda pētījums "Latvijas Katoļu baznīcas vēsture, 1075–1995", kas aptvēra Latvijas un, protams, arī Latgales katoļu baznīcas pagrieziena punktus.
Vairākas enciklopēdijas izdevuši Daugavpils un Rēzeknes augstskolu mācībspēki. Viena – tāda parocīga, labi pārskatāma un izmantojama visiem, kaut paredzēta skolēniem, – iznāca nu jau pirms gadiem pieciem gadiem un saucās "Ausmas zeme". Tajā atrodamas ziņas par katra Latgales novada kultūras iestādījumiem, rakstniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem.
Izcilu darbu, sakārtojot vīratēva, Latgales kultūras darbinieka Stepona Seiļa 1924.–1979. gadu dienasgrāmatas, paveica dabaszinātniece un bijusī Saeimas deputāte Anna Seile. Daugavpils Universitāte pagājušogad riskēja, par saviem līdzekļiem izdodot Seiļa dienasgrāmatu. Seiļs bija savācis, man liekas, bagātāko latgaliešu izdevumu krājumu, kas vien iespējams. Uzturēja saraksti ar trimdas literātiem. Nu, un tas dabiski nevarēja palikt čekas nepamanīts – viņu pašu gan neapcietināja, bet grāmatas atsavināja.
Es nosaucu tikai populārākos izdevumus, kas pirmie ienāca prātā. Vēl jau ir samērā daudz tieši zinātnisku rakstu krājumu, kas iznāk Daugavpilī, Rēzeknē, Rīgā. Varbūt tiem nav pārāk daudz lasītāju, bet svarīgākais, ka šie pētījumi ir. Daugavpils Universitātes paspārnē pēdējos gados iznākuši rakstu krājumi "Kultūras studijas" – par Latgales pierobežu, tāpat "Vēsture: avoti un cilvēki". Tas, ka nav īsta pārskata par izdoto, ir tiesa.
‒ Ja pareizi saprotu, Latgales latviešu kongress, kura simtgade šogad tiek svinēta, notika kontekstā, kad bija ļaudis Latgalē (zināmākais no tiem – Francis Kemps), kuri piesardzīgi skatījās uz apvienošanos ar "pārējo Latviju", brīdinot par "asimilācijas" briesmām. Ir pagājis laiks, un es lasīju Latgales Kultūras centra pērn izdoto publikāciju krājumu "Latgales latviešu kongress", un arī šodienas autoru tekstos manāms viegls aizvainojums par "pārējās Latvijas" attieksmi pret Latgali. Man tas neliekas sevišķi auglīgi, arī tad, ja pārmetumiem ir pamats.
‒ Pāridarījumu pieminēšana, sevis un citu šaustīšana nav tā auglīgākā nodarbošanās nevienos laikos. Bet nevar, varbūt precīzāk – nevajadzētu, gluži visus pāridarījumus arī aizmirst, lai zinātu, kur otrreiz neiekrist. Ar pirkstu otram acīs par pāridarījumiem bakstīt? Diez vai. Var dabūt atpakaļ ar vēl lielāku pirkstu! Un būs abi bez acs. Auglīgāk ir ko pozitīvu darīt. Šoreiz kā tādu pozitīvo piemēru gribu pieminēt Saeimas deputātu Jāni Urbanoviču, kuram laikam jau aprīlī iznāks grāmata "Kā dibināja Latviju" – par Latgales 1917. gada kongresa norisi un priekšvēsturi. Grāmatā būs daudz ilustrāciju, dažas pavisam neredzētas. Drusciņ baidījos, ka viņš būs izcēlis tieši pāridarījumu sarakstu Latgalei vai Franča Kempa līniju. Nē, līdzsvarots skatījums uz kongresu, un paldies Dievam!
Ir jau tā, ka mūsdienās Latgales vēsture, kultūra kopējā Latvijas ainā ieņem pārāk nenozīmīgu vietu – gan skolās, gan citur. Tā var sūdzēties līdz bezgalībai, bet Inga Ābele pirms trim gadiem izdeva savu romānu "Klūgu mūks" par Franci Trasunu – vīru, kuram lielā mērā pateicoties, šodien Latgale ir Latvijas sastāvdaļa.
Dzīvē viņš no dažādām pusēm tika smagi šaustīts. Ābele būtu varējusi uzrakstīt bēdu stāstu par nesaprasto un nievāto Trasunu un Latgali. Un diez vai kāds to īpaši lasītu, jo katram pašam pietiek sava raudamā. Tā vietā, lai romāna noslēgumā izplūstu asarās par Trasuna bēdīgo mūža galu, Inga Ābele raksta par Māras koka vītola pazemes vasām, kurām jāsakrāj dzīvības spēks. Apliecinoši! Un zinu daudzus, kuri, romānu izlasījuši, teica, ka pirmoreiz tā pa īstam ieinteresējušies par Latgales vēsturi un pirmoreiz uzzinājuši par tādu vīru kā Francis Trasuns, kura gudrība, diplomātija un spēja redzēt uz priekšu Latvijai ļāva iegūt trešo zvaigzni – Latgali – savā sastāvā.
No vēsturniekiem esmu dzirdējusi, ka Ābeles grāmatā neesot ņemts vērā tāds vai citāds notikums, arī ar kādu faktu misējies. Nu un? Tā ir daiļliteratūra, un, ja kas nav tā, rakstiet paši labāk par Ābeli! Kāpēc to nedarāt? Kļūdas pamanīt ir daudz vieglāk, jo īpaši citu kļūdas, nekā atrotīt piedurknes un pašam uzrakstīt.
Francis Trasuns skatījās uz lietām plašāk, Francis Kemps šaurāk. Abiem bija sava daļa taisnības. Tikai – kur Latgale būtu šodien, ja 1917. gadā Latgales latviešu kongresā būtu nobalsots par brīvu Latgali brīvā Krievijā vai par neatkarīgu Latgali? Esmu bijusi vairākās ekspedīcijās Krievijā, tajā skaitā pie 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latgaliešu kolonistu pēctečiem Sibīrijā. Viņi ir pārtautoti un pārtautojušies, viņu vairs nav. Ar nelieliem laimīgiem un spītīgiem izņēmumiem.
Pilnu interviju lasiet 21. marta "Rīga un Apriņķa Avīzes" pielikumā "Kodols".