– Vispār jau 25 gadi gan cilvēka, gan rokgrupas mūžā ir pietiekami ilgs laiks...
– Tas atkarīgs, no kādas perspektīvas šie gadi tiek skatīti. Ja raugās uz nodzīvoto laiku, tad šķiet, ka tas ir tikai viens elpas pūtiens, lai gan šajos gados ir pietiekami daudz kas noticis, piemēram, mainījušies mūzikas virzieni ne tikai "Dzelzs vilkam", bet visā pasaulē. Tāpat nomainījušās paaudzes, kas aktīvi klausās mūsu mūziku. Esam piedzīvojuši vismaz piecu paaudžu klausītāju maiņu. Bet interesanti, ka pēc desmit gadu vai pat ilgākas pauzes šie cilvēki atgriežas "Dzelzs vilka" koncertos. Viņi atnāk kopā ar bērniem un grib dzirdēt to pašu mūziku, ko tolaik, bet tad aptver, ka laiki ir mainījušies, un sadzīvo ar mums tādiem, kādi esam tagad.
– Vai tie, kuri nāca uz "Dzelzs vilka" pirmajiem koncertiem, lai klausītos alternatīvo roku, tagad dzied līdzi arī "Uijā, uijā, nikni vilki"?
– Folkroks gan mūzikā, gan tekstos ir salīdzinoši jauns virziens, kas sākās ap 2004. gadu. Bet šī mūzika ir nošķīrusies no "Dzelzs vilka" ‒ to izpilda "Jauno Jāņu orķestris". Tas ir mūsu ceļš kopā ar tautasdziesmu, ko uzsākām abi ar Kasparu Tobi.
Iet šajā virzienā rosināja mūsu mūzikas izdevēja Iveta Mielava, jo vēlējās, lai mēs kaut ko ierakstītu ar tautasdziesmu tekstiem. Daudz jauna radās, kad grupai pievienojās vijolniece Ieva Strode. Rezultātā iznāca pat vairāki albumi.
Bet, runājot par virziena maiņu... Laikā, kad pievērsāmies folkrokam, cilvēki nāca uz koncertiem un gribēja dzirdēt gan mūsu vecās, gan jaunās dziesmas, līdz nācās novilkt robežu: "Dzelzs vilks" spēlē rokmūziku, folkroku – "Jauno Jāņu orķestris".
Jau šajā gadsimtā “Dzelzs vilka” muzicēšanas krustcelēs radies “Jauno Jāņu orķestris”, kuru Juris Kaukulis sauc par savu ceļu kopā ar tautasdziesmu. Šī mūzika atšķiras no tās, ko tradicionāli spēlē “Dzelzs vilks”. Svaigas vēsmas – citu realitāti – sev līdzi atnesusi vijolniece Ieva Strode.
– Jubilejas reizēs pieņemts atcerēties vēsturi... Kā radās "Dzelzs vilks"?
‒ Ap to laiku, kad atgriezos mājās no dienesta Padomju armijā, sākās lielās pārmaiņas – barikādes un viss pārējais. Bet 1991. gadā mājās no armijas atgriezās arī tie puiši, ar kuriem kopā spēlēju pirms tam. Un nebija citu variantu – tam bija jānotiek, proti, bija atkal jāsāk spēlēt. Ar kādu nosaukumu, tam uzreiz nebija nozīmes. Taču es kā iniciators to izdomāju.
Tur apakšā nebija nekādas lielās matemātikas vai poētikas. Es vienkārši visus 1980. gadus biju dzīvojis ar britu rokgrupas "Iron Maiden" mūziku, kad centos uz ģitāras nospēlēt to pašu, ko viņi. Vēl man tuva bija grupas "Motorhead" dziesma "The Wolf" jeb "Vilks". Tas viss it kā sakusa kopā, un sanāca "Dzelzs vilks". Līdz tam brīdim neko nezināju par lietuviešu dzelzs vilku no leģendas par Viļņas rašanos. Tā jau notiek, ka tieši vai pastarpināti nonāc līdz kādiem jaunatklājumiem.
No "Dzelzs vilka" pirmā sastāva esmu palicis es viens. Visi pārējie ir dzīvi un veseli, mēs labi satiekam, bet viņi spēlē citās grupās. Mūzika ir tāda kā ceļš ar krustcelēm. Tie, kuri spēlē kopā vienā grupā, dažkārt aiziet katrs pa savu ceļu. Mūzika jau katru uzrunā savā veidā, un ne katram ļoti patīk tās dziesmas, kuras tu tajā brīdī dzirdi.
Lielajā koncertā februāra beigās gan uz skatuves būsim kopā gandrīz visi. Pastarpināti jau mēs tāpat esam kopā. Piemēram, "Jauno Jāņu orķestrī" ir vecās grupas solists Valērijs Cīrulis un citi arī.
‒ Kā sākās tavs ceļš uz mūziku un pirmo albumu "Mirušās kaijas", kas iznāca jau 1995. gadā?
– Bērnībā stājos Siguldas mūzikas skolā. Gribēju spēlēt akordeonu, bet visas vietas bija aizņemtas. Muižnieka kungs aicināja uz trompetes klasi, bet es domāju: "Nekad mūžā!" ‒ un mūzikas skolā negāju. Neesmu to darījis tikai savas ietiepības dēļ.
Taču mani aizrāva rokenrola ģitāru, basu un bungu skaņa. Aizgāju uz mūzikas pulciņu, kuru vadīja Atis Priedītis. Man bija ģitāra, bet ar tās spēlēšanu kaut kā īsti negāja, un es tur nodarbojos ar perkusijām. Taču tad pirmo reizi izdzirdēju "Iron Maiden" mūziku. Tas bija tāds piedzīvojums ‒ kā lācim medus. Man bija vienalga, vai kāds mani klausīsies vai neklausīsies, bet es gribēju radīt tādu pašu skaņu un dzīvot tādā. Un es tajā pulciņā nebiju viens savās domās, mēs bijām trīs tādi. Priedītis mums uzticējās un ļāva darīt, ko gribam, tas ir, spēlēt smago roku, kā jau nu mēs to pratām, lai gan neko daudz mēs nezinājām un nepratām.
Un tā nu mēs trijatā tur spēlējām, līdz mums uzradās tāds kā vadītājs, kurš parādīja, kā tas pareizi jādara un kā šis ceļš vienkāršāk ejams. Un tad es pilnīgi noteikti sapratu, ka tas ir virziens, pa kuru man dzīvē jāiet, lai varētu radīt to ģitāras mežonīgo skaņu, izjust basus un bungas, to mežonīgo ritmu, kas man atgādināja sirdspukstus vai mežonīgu buļļu skriešanu pa prēriju. Man likās, ka tajā mūzikā var atrast kaut ko tādu, kas mani paceltu virs zemes un nestu uz priekšu.
Tā nu mēs 1980. gados spēlējām, piedalījāmies tarifikācijas skatēs, kurās nedrīkstēja kāpt uz skatuves ar gariem matiem, bija jāvelk uzvalks un balts krekls. Tur vispār bija daudz kā smieklīga, bet mēs ieguvām tiesības spēlēt skolās un tehnikumos.
Tad sekoja mācības Kultūras darbinieku tehnikumā, kur valdīja radoša brīvība. Mana kursabiedrene bija, piemēram, Baiba Sipeniece. Tagad man ir diploms, kurā rakstīts ka esmu klubu darba organizators un lauku kapelu vadītājs. Un tā es arī visu mūžu daru to, kas rakstīts diplomā.
Pirms 25 gadiem Mālpilī dibinātā grupa “Dzelzs vilks” ir kļuvusi par vienu no spēcīgākajām rokgrupām Latvijā. Izdevusi 13 studijas albumus, saņēmusi sešas Mūzikas ierakstu Gada balvas un vairākas balvas nominācijas, radījusi dziesmas kino un teātrim, kā arī dejas izrādēm.
‒ Vai Latvijā var nopelnīt ar muzicēšanu?
‒ Tad jau jāprasa, vai ar žurnālistiku arī var nopelnīt. Visu pasaules naudu ne, bet tik daudz, lai varētu darīt to, kas patīk, var.
– Vai "Dzelzs vilks" spēlētu un par kādu naudu, ja uz savu inaugurācijas balli jūs būtu uzaicinājis, piemēram, ASV jaunais prezidents Donalds Tramps?
– Es nezinu, par kādu naudu, jo tur aicina tikai pasaules līmeņa amerikāņu mūziķus. Tur viņiem ir pašiem savs ķīselis. Taču, ja kāds mani aicinātu, bet ideoloģisku apsvērumu dēļ man tas nebūtu pieņemams, nebrauktu ne par kādu naudu.
– Pasākumos Daugavmalā tomēr spēlējat, lai arī zināms, kura partija valda Rīgā...
– Ir sabiedriski pasākumi, kuros ar savu mūziku var demonstrēt nostāju jebkurā jautājumā. Turklāt rokenrols vienmēr ir bijis brīvības simbols. Ja tu tiec uz tādas lielās skatuves, tas ir liels rupors. Un nav starpības, vai tu spēlē Jāņos vai kādā citā pasākumā. Patiesībā jau mēs nemaz nezinām, kam un kas te "pieder". Cita lieta, ja kāds piekrīt reklamēt kādu konkrētu politisko spēku. Tādos pasākumos kopā ar kādu partiju gan rokgrupas reti piedalās. Tas ir kā cirvis pierē un ar rokenrolu neiet kopā. Tas derēja tajā laikā, kad Latvija cīnījās par neatkarību.
– Tātad labāk dziedāt par mīlestību, bez politiskiem vai citādiem zemtekstiem?
‒ Ar dziesmu tekstiem ir tā, ka tie mainās līdzi laikam. Rakstot tekstus 20 gadu vecumā, es jutos citādi nekā tad, kad man bija 30, vai tad, kad man ir 40. Varbūt kādam tie šķiet vienādi, bet es redzu atšķirību. Piemēram, dziesmu "Balerīna" vai "Tev oranži mati" laikā man bija svarīgas cilvēku attiecību lietas. Kad rakstīju dziesmu "Dzīvnieks pilsētā", man bija tāds kā atklājums, ka var runāt arī par citām tēmām, ne tikai par attiecībām. Pārdomāju, kā jūtas dzīvnieks pilsētā, jo mežā dzīve tam būtu daudz brīvāka, toties ir vairāk apdraudējumu. Interesanti bija padomāt par cilvēku masām un vientulību.
Patiesībā es daru to, kas mani interesē. Turklāt manu dziesmu tekstos nav nekādu zemtekstu, katrs diezgan ātri var uzķert, par ko ir saruna.
– Decembrī Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā zālē tika izrādīta horeogrāfes Olgas Žitluhinas izrāde "Neatskaties" ar tavu mūziku. Ko nozīmē šī "neatskatīšanās"?
‒ Tā bija pirmā reize, kad pēc horeogrāfes uzaicinājuma viens pats radīju mūziku šādam iestudējumam. Līdz tam to darījām kopā ar Kasparu Tobi. Olgas Žitluhinas "Neatskaties" ‒ tā ir triloģija, kurā ar deju tiek stāstīti stāsti, kas cits citu papildina. Tāpēc tā ir "neatskatīšanās". Es pats, rakstot mūziku, tomēr ar acs kaktiņu nosacīti paskatos atpakaļ, jo tēma nepazūd, bet vienmēr atgriežas.
Man ir bijis tas gods sadarboties arī ar Latvijas Leļļu teātri, radot mūziku izrādei "Makss un Morics", un Jūrmalas teātri, kas iestudēja Raiņa lugu "Mušu ķēniņš".
Pagājušais gads pagāja kopā ar tautasdziesmām, komponējot mūziku Rozes Stiebras animācijas filmai "Saule brauca debesīs", bet līdz pirmizrādei vēl jāpagaida. Ļoti interesanta pieredze man bija arī Ulda Cipsta seriāls "Šķiršanas formula". Seriālam mūziku vēl nebiju rakstījis. Jāsaka paldies liktenim, ka dzīvē notiek kaut kas tik interesants.
Juris Kaukulis: Tā nu ir sanācis, ka esmu kļuvis par “Bilžu” veterānu. Esmu tur muzicējis kopā ar “Dzelzs vilku”, jaunajām grupām, saviem bērniem, un esam bijuši uz skatuves visa ģimene. Ja tā jāsaka, mūzika man parādīja ceļu uz mīlestību. Un mūziku mācās arī abi mani bērni. Sākām privāti, bet tagad viņi iet mūzikas skolā. Meita spēlē flautu, bet dēls vienu dienu paziņoja, ka spēlēs vijoli. “Nu tad spēlē,” mēs sacījām un sekojam līdzi tam, lai viņš to joprojām darītu. Tiesa, vairāk ar bērnu mācīšanu nodarbojas sieva Aija, jo man pašam nav tik liela dūša pārbaudīt, kā viņi, piemēram, apgūst solfedžo vingrinājumus.
– Uz ko vairāk paļaujies šādās reizēs – iedzimtu radošumu vai profesionālo trenētību?
– Droši vien, ka tagad esmu vairāk uztrenēts. Jo vairāk strādā, jo labāk saproti, kā darbosies tas, ko tu dari, kā cilvēki uztvers tavu tekstu, kā sapratīs mūziku. Profesionalitāte jau ir tas veids, kā uzrunāt cilvēku.
Protams, ir brīži, kad nesaproti, ko un kāpēc dari. Sēdi un domā, kas un kā, bet tad paņem ģitāru un atkal sāc darboties.
Ir pazīstamas arī radošās mokas ‒ kad jāizdara darbs, bet nekas nesanāk un tu esi gatavs iebliezt pats sev ar zābaku pa pieri vai darīt vēl nez ko. Bet tad sāc runāt ar sevi, ar instrumentiem, un atkal kaut kas sanāk. Turklāt katram instrumentam ir sava balss, tādēļ saruna iznāk citāda.
– Vai neskumdina tas, ka pamatā nākas uzstāties tikai vietējai auditorijai?
– Esam latviešu valodā dziedājuši, piemēram, Polijā. Diezgan labi gāja. Turklāt jau vairākus gadus braucam uz Lietuvu un tur dziedam lietuviski. Šovasar atkal brauksim uz Zarasiem. "Uijā, uijā, nikni vilki", "Pūti, pūti šurp, vējiņi" un citas dziedam lietuviešu valodā, bet vislabāk tur skan dziesma "Kur vakara zvaigzne lec".
Protams, mēs esam latviešu grupa, kas spēlēs latviešu auditorijai, bet mūs nāk klausīties arī krievi. Rokenrols ir mūzikas žanrs, kas visus vieno un uzrunā. Kad spēlējam himnu pirms Rīgas "Dinamo" spēles, dzied visi, jo, esmu pārliecināts, ka ir lietas, par kurām nestrīdas.
– Ko "Dzelzs vilks" dziedās vēl pēc 25 gadiem?
– Par to parunāsim tad, kad tas laiks pienāks, un droši vien nemaz tik ilgi nebūs jāgaida. Tie noteikti būs interesanti gadi, jo kaut kas jau ir izdarīts, bet enerģija un prieks uzrakstīt vēl kādu mūziku ir palicis. Protams, mūzikas rakstīšana teātra izrādēm, filmām un reklāmām paņem enerģiju, un kādā brīdi sāc justies kā mašīna. Taču tad piecelies, aizbrauc nospēlēt koncertu un kādu laiku neko neraksti. Un tad atkal viss sākas no jauna.