Viņa palīdz vietējiem ādažniekiem rūpēs par četrkājaino mīluļu veselību pēc darba laika un brīvdienās," – tā par Intu Kokinu, veterinārās klīnikas "Purni" veterinārārsti, rakstīja viņas atbalstītāji, izvirzot Ādažu novada domes apbalvojumam "Gada ādažnieks". Ar stingrību, noteiktību un izdarīgumu darbā, ar humora izjūtu un patiesu spēju līdzi just dzīvē Inta savu pacientu saimniekos rada drošības sajūtu.
Veterinārārsta darbs psiholoģiski nav viegls – dzīvības un nāves robeža ir trausla. Un ik dienas nākas par to pārliecināties. Īpašas pārdomas par ārsta spēju robežām Intai raisījis kāds gadījums, kad pēc sarežģītas operācijas izdevās izglābt kādas sunītes dzīvību, bet jau pēc četrām dienām viņa pēkšņi nomira ar infarktu, sabijusies no salūta Līgo vakarā kaimiņmāju tuvumā. Tad jādomā, cik tālu sniedzas ārsta iespējas ietekmēt likteni. Esot gadījies arī tā, ka Inta naktīs nevar gulēt, domājot par savu pacientu veselību. Ja piektdienās dzīvnieki tiek operēti, tad brīvdienās tie jāliek pie sistēmas.
Pacientu saimnieki zvana arī vēlos vakaros, bet pēc darba Inta dodas mājas vizītēs. Dažkārt cilvēki mēdz būt uzstājīgi, sakot, ka tieši Intai jāierodas pie viņu mājas mīluļa, lai gan ārstējamā dzīvnieka ģimenei ir auto un ir visas iespējas aizbraukt uz tuvāko klīniku Juglā. Inta atzīst, ka dažreiz esot grūti saprast, kādēļ cilvēki ir ar mieru vairākas reizes gadā tikko dzimušus kaķēnus noslīcināt tualetes podā, tā vietā, lai reizi mūžā sterilizētu savu kaķeni. Dzīvnieku saimnieku rīcība mēdzot būt neizprotama.
"Bieži savā starpā smejam, ka darbs būtu krietni vieglāks, ja pacienti pie mums nāktu vieni, ar anamnēzi un kredītkarti pie siksniņas! Mūsu darbā ir jāstrādā ne tikai ar mūsu pacientu – dzīvnieku, bet arī ar viņa saimnieku – cilvēku!" stāsta Inta.
Braukāt ar "bobiku" un audzēt sarkanās bietes
Inta dzīvniekus iemīļojusi jau bērnībā, dzīvojot laukos Jelgavas novadā. Kā jau lauku saimniecībā, bijis gan daudz suņu un kaķu, gan citu zvēru. Inta jau no mazotnes zinājusi, ka grib būt veterinārārste, tikai sākotnēji viņas sapnis bijis būt par lauksaimniecības dzīvnieku dakteri, dzīvot laukos, braukāt ar "bobiku" un audzēt sarkanās bietes. Studiju laikā situācija lauksaimniecībā Latvijā mainījusies, tāpat arī Intas intereses, un tā viņa nonākusi mazo dzīvnieku praksē.
– Vai kādreiz esi nožēlojusi savu profesionālo izvēli?
– Nē, nekad. Bieži esmu domājusi, ko gan citu es gribētu dzīvē darīt, ja nebūtu veterinārārste, bet saprotu, ka nav nekā tāda pasaulē, kas man sagādātu tādu gandarījumu kā veterinārija, kaut arī mūsu darbs ir ārkārtīgi grūts – ne velti no visu profesiju pārstāvjiem tieši starp veterinārārstiem ir augstākais pašnāvību skaits. Nav tādu materiālo vērtību, kas spētu atsvērt laiku, ko, steigdamies palīgā citiem, mēs atņemam savai ģimenei, vien cerība uz ģimenes sapratni, un, paldies Dievam, savā ģimenē es tādu saņemu.
Vismaz divus mājdzīvniekus!
Intai dzīvnieki ir mīļi jau kopš bērnības. Kopā ar pelēko minci.
– Kādām īpašībām jāpiemīt veterinārārstam?
– Jābūt aukstasinīgam. Tas nozīmē, ka nedrīkst ļauties emocijām. Ir jābūt stratēģim – kā kara laukā, kur ienaidnieka pusē ir slimība, un tev ir jāizštuko efektīvākais veids, kā to sakaut. Nepieciešama arī ātra reakcija, spēja mobilizēties, labas psihologa iemaņas. Savus pārdzīvojumus mēs nesam uz mājām, bet klīnikā nerādām.
– Vai, bieži saskaroties ar dzīvnieku aiziešanu, ar to var aprast?
– Esmu pieradusi. Uztveru to kā loģisku dzīves cikla nobeigumu. Kā es saku – mums visiem pienāks pēdējā pietura. Citādi ir, ja mirst jauni dzīvnieki. Pie tā vēl jāpierod. Bet tāda tendence diemžēl pastāv. Arī dzīvnieki, tāpat kā cilvēki, no paaudzes uz paaudzi kļūst slimīgāki, nīkulīgāki, katram otrajam uz kaut ko ir alerģija. Ārkārtīgi daudziem – un nu jau arī pavisam jauniem dzīvniekiem – ir onkoloģiskas saslimšanas. Tas viss saistīts ar to, ko ēdam, dzeram, elpojam, cik stresainu dzīvi dzīvojam (tas īpaši attiecas uz dzīvniekiem). Arī dzīvnieki bieži jūtas vientuļi, un arī viņi cieš no depresijas, tāpēc cilvēkiem iesaku: ja ir tāda iespēja, turiet vismaz divus mājdzīvniekus!
– Vai un kādi mīluļi ir jūsu ģimenē?
– Mēs esam "kaķenieki". Mums ir divi lieli runči – Buncis un Beisiks: viens ir no patversmes, otru izbarojām ar pudelīti. Ar viņiem dzīvoklī ir pilnīgi pietiekami. Man bail pat iedomāties, kas būtu, ja mēs dzīvotu privātmājā, droši vien zooloģiskā dārza filiāle! Zosis būtu noteikti!
Laimīte, Cepums, Ipolits un citi
Bērnībā kopā ar suni Džeku.
– Vai darbā bijuši kādi kuriozi?
– Reiz no kāda suņa saimnieka saņēmu aizrādījumu, sak, kāpēc es zāles pret sāpēm špricēju suņa labajā kājā, nevis kreisajā, kura sāp! Tātad sanāk – ja sāp auss, tad jāšpricē ausī, ja galva, tad galvā... Pēkšņās dzimuma maiņas arī ir ikdiena, kad cilvēki 10 gadus no runča gaida kaķēnus.
Dažkārt kuriozi ir vārdi, kuros dzīvnieki nosaukti. Piemēram, Kadagā dzīvo kāmis vārdā Islāms, ir runčuks, vārdā Sprindžuks (mūsu priekšniekam acīmredzot ir ļoti spēcīgs fanu klubs), sesks Pikselis, runcis Breivīks. Tramps Ādažos jau sen ir bijis aktuāls. Zinu labradoru gados, kam ir tāds vārds. Pati vienam no saviem audžukaķiem esmu devusi vārdu Ipolits, jo pēc sejas – izspļauts Ipolits! Cik zinu, šo vārdu viņš saglabāja arī jaunajās mājās. Ir arī mīlīgi vārdi: Laimīte, Cepums, Pumpurs. Bet vislabāk atmiņā, protams, paliek gadījumi, kad izdodas glābt bezcerīgus pacientus, kuriem no medicīniskā viedokļa cerību izdzīvot nav. Tad tā ir ārkārtīga liela gandarījuma sajūta, un veterinārija svin uzvaru.
Sēņošana, piparkūku cepšana un cope
– Kādi vaļasprieki palīdz aizmirst darbu?
– Maniem hobijiem vairāk ir sezonāls raksturs: rudenī tā noteikti ir sēņošana, ziemā – piparkūku cepšana, adventes vainagu veidošana un cita radoša izpaušanās. Vēl man ļoti patīk makšķerēt – gan uz ledus, gan bez tā. Ar to mani "saslimdināja" mans dzīvesbiedrs. Savulaik, braucot copēt, mēs pat saderējām, kurš izvilks pirmo zivi. Es vienmēr vinnēju, tādēļ dzīvesbiedra entuziasms mani ņemt līdz uz copi ātri vien noplaka.
– Vai apbalvojums "Gada ādažnieks" bija pārsteigums?
– Jā, ārkārtīgi liels un patīkams pārsteigums. 2016. gads bija smags un nesa man ļoti lielu personīgu zaudējumu, tāpēc gada nogalē šī ziņa par saņemto atzinību bija kā tāds eliksīrs dvēselei. Esmu ļoti pateicīga līdzcilvēkiem par mana darba novērtējumu!