‒ Nav tādas paaudzes, kas tevi nepazītu. Paši mazākie tevi zina kā Kaķīti Laķīti no "Brīnumskapja" un kā nerātno zvirbuli no "Putnu operas", vidējā paaudze ‒ kā smuko Ingu no "Jumpravas" un "Lādezera", vecākā paaudze uzklausa tevi LTV raidījumā "Ceturtā studija". Dažādām paaudzēm patīk radio raidījums "Monopols", un, šķiet, nav neviena, kurš nezinātu, kas ir tevis radītā "Dabas koncertzāle". Varētu gluži vai teikt: Ulmani par prezidentu!
‒ (Smejas)
‒ Vai uzvārda dēļ ir radušies kādi pārpratumi vai kuriozi?
‒ Bērnībā mani apsaukāja, ka esmu dzimis Ulmaņlaikā, kas man bija sāpīgi, jo tolaik vēsturē par Ulmaņlaikiem mācīja ne to labāko. Vēl bija zīmīgs moments, kad piedzima mans dēls Mikus. Grupas "Jumprava" puiši ļoti gribēja, lai lieku viņam vārdu Kārlis. Lai tajā laikā kaut ko tādu izdarītu, bija jābūt ļoti lielai drosmei, un tās mums ģimenē pietrūka. Jāsaka gan, ka ne ar vienu no prezidentiem man nav nekādas radniecības.
‒ Tu dzīvo pretim kapiem, tavas mājas nosaukums ir "Mierkalni", uz lielceļa ir autobusu pietura "Kapsēta"... Izklausās visai baisi!
‒ Kādreiz, kā jau daudzi cilvēki, vakaros baidījos tuvoties seniem parkiem un kapsētām, bet tagad, kad ar sievu gar kapiem dodamies slēpot vai pastaigāties, man ir nomierinoša sajūta. Iespējams, tā ir meža šalkoņa, kas nomierina. Savā vecumā uz šādām vietām skatos arī filozofiski – tas nozīmē, ka man ar nāvi ir sākusies cita spēle, un tā vairs nebalstās uz bailēm.
‒ Tagad esi pierīdzinieks, bet no kurienes esi cēlies?
‒ Mana pirmā dzīvesvieta bija Tūja. Tā kā tēvs bija būvinženieris, mēs ar ģimeni sekojām tur, kur viņam bija jāveic darbi. Tā pārcēlāmies uz Salacgrīvu, kur viņš būvēja estrādi, bet tad darbi viņu aizsauca uz Limbažiem, kur viņš strādāja tolaik lielākajās būvniecības iestādēs. Tomēr lielāko dzīves daļu esmu dzīvojis Rīgā. Kad ģimene pieauga, radās nepieciešamība pēc mājas. Ar tās iegādi saistās vēl viens stāsts par mana uzvārda nozīmi. Nekustamo īpašumu mākleres, kuras meklēja mums māju, kādā bankā bija uzsākušas par to sarunu, un atklājies, ka darbinieks, kuram tā bija pirmā darbadiena, ir mans fans. Uzzinājis, ka man nepieciešama māja, viņš no atvilktnes dziļumiem izvilka šīs mājas dokumentus, sakot, ka gribētu, lai viņa dzīves pirmais darījums būtu ar mani.
‒ Tad jau popularitāte palīdz. Vai to izmanto?
‒ Tā ir palīdzējusi tādā nozīmē, ka cilvēki biežāk uzsmaida un labprāt parunājas. Tieši parunāšanās mums Latvijā visvairāk pietrūkst. Tāpēc esmu priecīgs, ka, piemēram, pasta darbinieces vai pārdevējas veikalā, vai kaimiņi labprāt ar mani parunā. Man šķiet, ka tas ir dabīgs veids, kā vajadzētu būt, bet latviešiem nav raksturīgi tāpat vien parunāt. Tā es izmantoju savu popularitāti. (Smejas)
Tomēr man ne vienmēr gribas būt uzmanības centrā, tāpēc es nevaru teikt, ka man patīk būt populāram. Reizēm pret savu gribu nākas pieņemt spēles noteikumus. Man nepatīk falša popularitāte, kas mūsdienās ir kļuvusi par pašmērķi. Cilvēki domā, ja esi tusiņos, tad esi populārs. Reiz mans kolēģis Gints Sola tika nofotografēts kāda populāra mūziķa kāzās un nokļuva "Privātajā Dzīvē". Viņam uzreiz zvanīja no laukiem: "Tu esi kļuvis populārs!" Sanāk, ka tas, ko viņš mūzikā paveicis pirms tam, neskaitās, jo populārs esi tikai tad, ja esi dzeltenajā presē!
‒ Bet dzeltenajai presei ir liela auditorija...
‒ Jā, tā mēs mūsdienās komunicējam. Mēs nesarunājamies aci pret aci, bet caur medijiem. Un pārsvarā šīs sarunas notiek ne tajā pozitīvākajā veidā, jo medijus vairāk interesē ne tie pozitīvākie brīži cilvēka dzīvē. Līdz ar to sabiedrībā rodas dusmas. Diemžēl tas nav veicinošs process.
‒ Vai meitenes tev vēl lūdz autogrāfus?
‒ Atsevišķos momentos. Piemēram, ja ir kāds televīzijas šovs. "Brīnumskapja" koncertos roka ir nogurusi no daudzajiem parakstiem, kas jādod bērniem un viņu vecākiem. Latvijā nav raksturīgi iet uz ielas klāt māksliniekam un lūgt autogrāfu. Uzreiz pēc koncerta gan tas reizēm notiek, bet ikdienā ne. Man tas šķiet normāli, un es par to nepārdzīvoju.
‒ Tu vadi divus raidījumus – "Monopolu", kas skan Latvijas Radio, un "Ceturto studiju", kas skatāms LTV1. Abi šie raidījumi ir sabiedriskajās raidorganizācijās. Vai tā ir apzināta izvēle?
‒ Ilgus gadus esmu strādājis privātajos medijos – televīzijā un radiostacijās. Tur redzēju, ka cilvēkresursu dēļ nav iespējams pietiekami kvalitatīvi sagatavot raidījumus. Savukārt Latvijas Radio, ko dotē valsts, var atļauties veidot komandas, kas palīdz rūpīgāk sagatavoties katram raidījumam.
Zinu, ka Latvijas Radio klausās ļoti liela daļa Latvijas sabiedrības. Cilvēkiem ir apnikusi tukša vāvuļošana, kas nereti ir komercradio. Tāpēc es novērtēju valsts radio raidījumu dziļumu. Ja ir dziļums, ir ilglaicība. Mana izvēle tur strādāt ir neapzināti apzināta. Neesmu apzināti uz to gājis, bet esmu gandarīts, ka darbs tajā man neļauj būt virspusīgam.
‒ Lai gan "Ceturtās studijas" sižeti pārsvarā ir saistīti ar problēmām, tomēr tos piesaki un komentē ar smaidu, tādējādi padarot raidījumu pozitīvāku un atšķirīgu no "Bez tabu", kam bieži vien ir negatīva pēcgarša un vēstījums, ka viss ir slikti. Vai to dari apzināti?
‒ Arī te mana rīcība ir apzināti neapzināta. Ja dzīvē esi radis daudz smaidīt, tas sanāk gluži dabiski. Tas, kā raksturoji raidījuma noskaņu, sakrīt ar manu pārliecību. Bet gribu vēl paskaidrot – ja es kaut ko dzīvē daru, cenšos to darīt tā, lai tas mani patiesi interesē, nevis tikai tāpēc, ka tas rakstīts darba līgumā. Piemēram, kad sāku strādāt radio, es nezināju, cik interesanta kļūst dzīve, ja "piespiedu" kārtā iegūsti iespēju sarunāties ar gudriem un viediem cilvēkiem. Vēl guvu atziņu, ka, gatavojot interviju, pat labi pazīstamus cilvēkus var iepazīt kā no jauna. Man tas lika aizdomāties, cik labi mēs vispār pazīstam savus draugus.
‒ "Ceturtajā studijā" reizēm ir sižeti ar uzkurinātām emocijām, bet bez atbildēm. Vai pašam nav bijis kauns tādus pieteikt?
‒ Esmu aizkaifojies līdz apziņai, ka "Ceturtajai studijai" ir jēga. Tas, kas raidījuma varoņus satrauc, piemēram, par apkuri, ūdeni un tamlīdzīgi, manā dzīvē filozofiski neliekas tik svarīgi. Bet man tas ir jāpiesaka. Lai gan apzinos, ka šīs problēmas nesakrīt ar manu pārliecību, es apzinos, ka tās satrauc manu mammu, manu krusttēvu, manus kaimiņus. Tās ir lietas, ko apspriež laukos pie galda. Tās šiem cilvēkiem ir aktuālas! Raidījumā es ieraugu, cik ļoti atšķiras cilvēku uztvere par to, kas ir vai nav svarīgi. Piemēram, jaunam cilvēkam pat prātā neienāks tāda lieta kā apsēšanās veikalā. Tomēr vecam cilvēkam ir ļoti svarīgi pēc ilgas iepirkšanās piesēst uz soliņa. Mēs paceļam tādas nianses, par kurām ne visi aizdomājas, bet kas lielai daļai sabiedrības ir svarīgas. Tādā veidā es ieraudzīju jēgu "Ceturtajai studijai".
‒ Vai pēc raidījumiem apspriežat sižetus?
‒ Nē, jo sižetus veido producenti un žurnālisti, mēs tos tikai piesakām un personīgi neietekmējam to saturu. Tomēr raidījuma vadītājam ir iespēja ietekmēt sižetu ar savu attieksmi. Ja skatītājs manu darbību uztver tā, kā iepriekš raksturoji, tad tas ir mans mērķis. Negribam radīt iespaidu par šausmīgu un neatrisināmu problēmu, bet gan parādīt ceļu un dot cilvēkiem cerību.
‒ Kuras sarunas tev šķiet visvērtīgākās "Monopolā"?
‒ Tās, kuras ir visnegaidītākās. Esmu lasījis daudz filozofisku grāmatu, un tas manī veido plašāku skatījumu uz jebkuru lietu.
Mani visvairāk interesē sarunas ar sociālantropologiem, ar filozofiem, zinātniekiem, un visinteresantākās tās ir tad, kad mums ir, tā teikt, teikuma priekšmets jeb lieta, ko cilvēks dara, un emocionāla aizrautība ar to. Ja runājam par kaut ko vispārīgu, sarunas neizdodas.
‒ Vai gadās lauzt šķēpus ar kolēģiem par raidījumu saturu?
‒ Man ir priviliģēts stāvoklis ‒ kolēģi mani ciena, un es viņus. Piemēram, meitenes man palīdz izvēlēties "Monopola" viesus, kas nav viegli. Reizēm viņu izvēle man neliekas aizraujoša, bet es to respektēju, un izrādās, ka esmu tikai ieguvējs, jo tas bijis to vērts. Tieši tāpat viņas respektē manus ieteikumus. Tomēr es nevienu nelaižu klāt savai sarunai ar intervējamo. To es no A līdz Z gatavoju pats personīgi, tā ir mana saruna. Lai gan raidījumā it kā pļāpāju ar sarunu biedru, katrs jautājums ir rūpīgi sagatavots.
Ingus mēdz pazust savā studijā uz divām dienām...
‒ Vai tavi bērni ir tavi fani?
‒ Viņi ir pieradināti pie "Dabas koncertzāles" un "Brīnumskapja", zina arī "Lādezera" dziesmas, un es viņiem to nekad neesmu uzspiedis. Lielāko komplimentu saņēmu pagājušajā vasarā no vecākās meitas, kad braucām no "Dabas koncertzāles". Mūzika tajā bija ļoti sarežģīta, bija pat komentāri, ka tā saprotama tikai pašiem mūziķiem. Tā bija, ja tā var teikt, nākotnes mūzika. Pēc koncerta naktī visa ģimene braucam mašīnā, ir klusums, un es domāju, ka visi jau guļ. Pēc kādas pusstundas meita, devītklasniece, pēkšņi saka: "Tēti, es ļoti lepojos ar to, ko tu dari!" Es neatbildēju, vienkārši drebēju – cik šie vārdi bija spēcīgi!
Sieva arī ļoti ciena manu mūziku. Viņa saka, ka iemīlējusi mani manas balss dēļ. Vecākais dēls Mikus no pirmās laulības arī augstu vērtē to, ko es daru, nāk uz maniem koncertiem, bet jaunākā meita vienkārši ir mana kopija. Viņi arī ir mani kritiķi, kuros ieklausos vispirms.
‒ Teici, ka pagājušās "Dabas koncertzāles" mūzika bija nākotnes līmenī. Vai ir iespējams radīt kaut ko vēl īpašāku?
‒ "Dabas koncertzālei" ir būtiska priekšrocība – tai vienmēr ir pamats zem kājām. Tās filozofija ir ļoti veicinoša nākotnei, jo tai vienmēr ir kāds varonis. Mēs šo varoni nevis izveidojam, bet viņš ir mūsu "priekšnieks". Mēs tiešām perfekti studējam zinātnisko informāciju par katru varoni, un mani uzmana Latvijas labākie zinātnieki. Pēc viņu izejmateriāla top mūsu radītais stāsts, kuru viņi pārbauda, vai tajā nav falšuma. Tikai tad mēs ķeramies pie mūzikas. Tā ir jauna veida komunikācija – kā zinātniski pragmātisks darbs, ko papildina emocijas. Saliekot kopā prātu un emocijas, mēs radām pilnīgi jaunu komunikāciju vides zinātnē. Ne velti tas ir liels sasniegums, par ko esam saņēmuši starptautisku novērtējumu.
‒ Vai jau zini šā gada "Dabas koncertzāles" varoni?
‒ Jā, bet es neesmu pilnvarots to atklāt. Varu tikai pateikt, ka cilvēka izpratnē tas ir ļoti primitīvs, un mēs veidosim stāstu un mūziku viņa iekšpusē, ne tik ļoti par apkārtējo vidi.
‒ Kas ir "Dabas koncertzāles" apmeklētāji?
‒ Tie ir cilvēki, kas meklē alternatīvu mākslā un vēlas dzīvot videi draudzīgi. Ja pirmajā gadā bija 300 apmeklētāju, tad pagājušogad jau 20 tūkstoši. Esam radījuši gluži kā jaunu "konfesiju". "Dabas koncertzāle" ir mana reliģija, tā ir tas, ko es saprotu ar vārdu "Dievs", kurš soli pa solim, citam ar citu sadarbojoties, uz Zemes izveidojis dzīvo Dabu. Tamdēļ es cilvēku nenostādu augstāk par citām dzīvām būtnēm, bet meklēju tā lomu kopīgā aplī. Katram ir sava vieta un loma, un mēs cenšamies par to pastāstīt.
‒ Vai uzskati sevi par kristīgu cilvēku?
‒ Esmu kristīts luterānis, bet man ir domstarpības ar baznīcu, un es uz to vairs neeju. Man tam ir konkrēti iemesli. Luterāņiem bija priekšrocība atrast Dievu daudzās vietās, ne tikai baznīcā. Nu tas ir mainījies, luterāņu baznīca ir kļuvusi ļoti konservatīva, pat vairāk nekā katoļu baznīca. Latvijas luterāņu baznīca atšķiras pat no visas pasaules baznīcām, un man tas ir nepieņemami. Piemēram, es uzskatu, ka baznīca nedrīkst dalīt cilvēkus pareizajos un nepareizajos, bet pēdējais piliens bija aizliegums ordinēt sievietes. Vai tad sievietes ir mazvērtīgākas? Mēs zinām sieviešu pienesumu pasaulei. Un man nav pieņemami, ka viņas tiek padarītas otršķirīgas.
‒ Esi tāds revolucionārs...
‒ Jā, jo arī mūzikai ir jābūt revolucionārai. Ja mūzikā nav revolūcijas, tai nebūs nekādas jēgas. Piemēram, "Brīnumskapis" arī ir revolūcija. Pirms sākām šo projektu, man ļoti nepatika pieaugušo attieksme pret mūziku bērniem. Tas bija sekundārisms, paviršums, sak', tas jau tikai bērniem! Man šī attieksme bija nepieņemama, tāpēc savācu labākos, kas var radīt šo projektu. Izrādās, dziesmām ir teksti ar nozīmi, un Pēters Brūveris un Aigars Voitišķis ir lieli meistari, kas tos mācēja atdzīvināt caur mūziku. Revolūcija bija arī mūzikas aranžijā, kas tapa dikti ilgā procesā.
Vēl, veidojot šovu, mēs ar Kristīnes Jurjānes palīdzību sākām lietot spilgtākas krāsas, jo, izrādās, bērns lietas redz bez starptoņiem. Visbeidzot ‒ mēs cīnāmies, lai bērni nedziedātu fonogrammas pavadībā. Mūsdienās bērniem rodas priekšstats, ka viņi ir personības, līderi, jo viņi dzied, bet viss pārējais ir mazsvarīgāks. Mēs mācām to, ka dziedāt dzīvu instrumentu pavadījumā ir fantastiska lieta – nevis tikai tu viens pats paud savu viedokli, bet klausies otrā, saspēlējies, sadarbojies. Tas ir veids, kā bērnu attīstīt. Šie ir revolucionāri un arī izglītojoši momenti, ko gribējām ar "Brīnumskapi" pateikt.
‒ Vai bērni to spēj uztvert?
‒ Viņiem tas nav speciāli jāuztver. Viņu uztvere ir tas, ka viņi nāk uz koncertiem, dzied līdzi. Mēs ieliekam kodu arī pieaugušajiem, jo mūziku radām mēs – pieaugušie. Dzejnieks Pēters Brūveris savulaik smejot teica: "Nav jēgas rakstīt pieaugušajiem, tie dzeju nelasa, bet caur bērniem var sastapt gan mazos, gan lielos."
‒ Kas ir tie magnēti, ar ko "Brīnumskapis" un "Dabas koncertzāle" pievelk klausītājus?
‒ Domāju, ka tā ir netradicionālā ideja, pieeja un ieguldītais darbs. Ja gadu gaitā nepazaudē šo dziļumu, spēku un atdevi, tas nostrādā. Un tad nav jākonkurē ne ar telefoniem, ne datoriem, ne citām jaunākajām tehnoloģijām, ko parasti vaino kā uzmanības novērsējas. Tas ir kā ar jebkuru lietu ‒ ikviens cilvēks, kurš savam darbam pieies ar tādu attieksmi, gūs panākumus it visā, ko viņš dara. Būs gan ilglaicīgi panākumi, gan apmierinātība ar savu darbu. Un tam nav nekāda sakara ar naudu, ko nopelni. Tu būsi laimīgs, smaidīgs, mierīgs, jo dari lietu dziļi, nopietni un esi pārliecināts par to.
‒ Kā tu vērtē Latvijas popmūziku, un kāpēc mūsu popgrupas nav slavenas pasaulē?
‒ Pietiekami ilgi esmu bijis saistīts ar mūziku, turklāt vairākus gadus sadarbībā ar mūzikas industrijas pārstāvjiem no visas pasaules rīkojis starptautiskas konferences, un man radies secinājums, ka mēs mēģinām atdarināt vai skriet pakaļ tām tradīcijām, kas radušās citur. Ir jāmeklē savs ceļš, tad citi tevi pamanīs. Starp citu, ja tāda oriģinālmūzika, kāda bija Imantam Kalniņam, Mārtiņam Braunam un Valtam Pūcem, būtu radusies tagad, mūs vairāk pamanītu.
Bet vai to var izdarīt viens cilvēks, grupa vai projekts? Domāju, ka ne... Mana doma būtu veidot savu kultūras telpu, kurā uzreiz būtu dzirdama "Latvijas mūzikas skaņa". Kā īriem, islandiešiem, norvēģiem... Kā tas nākas, ka tik ļoti lepojamies ar savām dainām un tradicionālo tautas mūziku, bet mūzikas skolās un akadēmijā tai pievērš tik mazu uzmanību? Manuprāt, katram profesionālam mūziķim, apgūstot visas pasaules mūziku, būtu jāprot spēlēt vairāki latviešu tautas mūzikas instrumenti augstā līmenī, un tad varam sagaidīt, ka šī ietekme, viņiem izaugot, būs pati par sevi.
Par laimi, lietas mainās. Man ir liels prieks, ka aizvien vairāk tā saukto populārās mūzikas (termins, kuru neieredzu) cilvēku sadarbojas ar akadēmiskajiem mūziķiem, un tas jau ir spēks, kas tuvā nākotnē var radīt tiešām lielas lietas. Mēs ne tikai dziedāsim labākajos operas teātros un diriģēsim pasaulslavenus simfoniskos orķestrus, bet ar saviem projektiem, grupām un personībām pasaules kultūrai parādīsim savu identitāti. Ideālistisks stāsts, bet latvieši laika gaitā pierāda šādu stāstu realitāti.
‒ Vai mūzikai ir robežas?
‒ Man tādas neeksistē. Man nav svarīgi, kā sauc katru žanru, kurā tiek muzicēts. Ja man patīk mūzika, ko dzirdu, tad ir vienalga, kādā stilā tā ir. Problēmas rodas tad, kad mēs kategorizējam lietas, novelkam robežas. Mācīšanās ir ilgs un grūts process, tādēļ, kad apgūstam kaut ko līdz pamatiem, par visām varītēm to vien aizstāvam un uzbrūkam tam, ko nepazīstam. Sākam likt pa plauktiņiem: tie ir operas cienītāji, tie ‒ popmūzikas... Bet tā nav jādara! Cilvēkam jādzīvo radoši un katru dienu jāmeklē un jāvelk no sevis pārsteigumi. Ja tu sevi ierobežo un saki, ka tikai tas un tas ir pareizi, tu nekad neatvērsies.
‒ Vai popularitāte iet roku rokā ar kvalitāti?
‒ Varētu atbildēt ar jā un nē. Nav jau tā, ka viss, kas ir populārs, ir slikts. Tomēr tas, kas patīk visiem, tas nav tas labākais. Tev ir jāuztraucas, ja tavs darbs patīk visiem.
‒ Vai Raimondam Paulam vajadzētu uztraukties?
‒ (Smejas) Ne viss, ko radījusi šī izcilā personība, man ir tuvs, taču ir viena lieta, kas man liekas ievērojama, un tā ir viņa klavierspēles muzikalitāte un veids. To var tikai atdarināt, bet tā, kā viņš to dara, nedarīs vairs neviens.
‒ Vai jau bērnībā zināji, ka būsi mūziķis?
‒ Jā, jo man bija spēcīga balss un jau kā bērnam vēlme uzstāties uz skatuves. Tomēr bieži esmu aizdomājies, kā būtu, ja būtu... Kad mācījos 11. klasē, man iezāģēja kājā ar motorzāģi, un tikai veiksme paglāba no cīpslas pārgriešanas. Ja man to cīpslu pārzāģētu, es būtu klibs un nevarētu būt skatuves cilvēks. Vēl jaunībā bija situācija, kad dzērumā gandrīz nobraucu cilvēku. Diez ko cietumā būtu izstudējis? Ir tāda sajūta, ka mani kāds ir vadījis, un par to es pasakos Dievam. Ar viņu domās sarunājos ne tikai tad, kad man kaut ko vajag. Es Dievu atceros arī tad, kad izdodas labs mūzikas albums, koncerts vai projekts.
‒ Vai esi ģimenisks cilvēks?
‒ Jā un nē. Es neesmu tipisks ģimenes tēvs. Man ir vajadzīga vientulība. Es mēdzu uz divām dienām pazust savā studijā, kas ir tepat mājās. Man veicies, ka sieva mani saprot un respektē manu aizņemtību un gājienus.
Tomēr man ļoti patīk veikt mājas darbus, tie man arī padodas. Kad sieva darba dēļ izbrauc no Latvijas, es kļūstu ģimeniskāks, pārņemu visas rūpes par bērniem, vedu viņus uz skolu, zinu visu par viņiem. Tāpēc varu teikt, ka esmu ģimenisks.
‒ Kādas vērtības tu vēlies savos bērnos ieaudzināt?
‒ Viss, ko vecāki var dot, ir pašu piemērs un mīlestība. Bērni no vecākiem apzināti neko īpaši nemācās, bet neapzināti varbūt esam viņu lielākie skolotāji. Taču mīlestība ir pāri visam. Viņiem ir jāzina, ka, lai vai ko viņi būtu nodarījuši, vecāki viņus tik un tā mīlēs. Ja viņi to nejūt, tad gan ir ziepes.
‒ Vai dzīve Pierīgā ir ērta?
‒ Ja ir mazi bērni un pats esi aktīvs savā darbā, kurš saistīts ar Rīgu, tad tā ir veiksmīga izvēle. Jā, mums te ir dzīva satiksme, bet pa labi ir ezers un pa kreisi mežs. Tas bija tas, kādēļ pārcēlāmies no Rīgas, bet, kad bērniem bija jāsāk iet skolā, izrādījās, ka Ādaži ir īsts veiksmes stāsts: vairākas skolas, iespējas sportot, mūzikas un mākslas skola pilnīgi jaunā kultūras centrā. Te ir liela veikalu izvēle, velosipēdu ceļi un sakarīgi ļaudis. Ādaži, liekas, ir atdzimuši ne pa jokam, un ir sajūta, ka tas turpinās. Un vispār ‒ Latvija ir latvietim labākā dzīves vieta. Mani no šejienes ne ar kādu koku nepadzīs! (Smejas)