Šeit vasaras pavadījuši arī izcilie latviešu mākslinieki Marta Liepiņa-Skulme un Oto Skulme, Džemma Skulme, kā arī aktieris Valentīns Skulme. Skulmes cer, ka ar laiku Mālpils mājā tiks izveidota Skulmju dzimtas un ar šo dzimtu saistīto cilvēku darbu pastāvīgā ekspozīcija. Saruna ar mākslinieci Džemmu Skulmi.
– Kāda nozīme jūsu personības veidošanā ir Mālpilī pavadītajam laikam?
– Esmu dzimusi rīdziniece, bet pēc dzimšanas manas gaitas vienmēr vedušas uz Mālpili. Mana jūtu pasaule, iztēle un saistība ar dabu neapšaubāmi ir veidojušās Mālpilī. Arī pienākuma izjūta – tāda smaga pienākuma izjūta, kas visu dzīvi man bijusi noteicošā, liekas, bērnam var rasties tikai laukos, un tas notiek dabiski. Atrodoties vienā ritmā ar darītājiem, bērns tiek iesaistīts jebkurā norisē.
Turpretī pilsētā gandrīz viss bija saistīts ar vecāku darbu ārpus mājas – tēvs strādāja Dailes teātrī, arī māte tēlniecības darbus sākumā veidoja ārpus mājas.
Manī dzīvo atmiņas par ļoti skaistām palieņu pļavām, par koptiem Mergupes krastiem. Es brīnos, ka tagad kā skaistuma paraugu rāda krūmiem aizaugušus upju krastus, kas manā izpratnē nozīmē galīgu nesakoptību. Vai arī – nespēju sakopt. Tā neizskatās kopti upju krasti! Vietām gan varbūt tiek darīts, bet daudz, daudz par maz.
– Spēcīga personība jūsu dzimtā ir rakstniece un sabiedriskā darbiniece Īvande Kaija (ī. v. Antonija Lūkina). Rakstnieces radu mājās Mālpils "Ģērķēnos" kā valdības rekvizīcijas komisijas priekšstāvis savulaik viesojies Valsts prezidents Kārlis Ulmanis...
– Īvande Kaija bija vecmāmiņas brāļa Fēliksa Lūkina dzīvesbiedre, un "Ģērķēnu" apkārtne visai precīzi ir attēlota Īvandes Kaijas romānā "Iedzimtais grēks". Varētu teikt, ar savu talantu un sievietes dedzību viņa ir sekmējusi ideju par neatkarīgu Latvijas valsti.
"Bermontiādes" laikā, vērojot artilērijas apšaudes no Pārdaugavas un uzzinot par K. Ulmaņa ievainojumu Daugavmalas ierakumos, Ī. Kaija "Tēvijas Sargā" publicēja uzsaukumu latviešu sievietēm, aicinot ziedot rotas un sudrablietas Latvijas brīvībai. Viņa bija arī aktīva cīnītāja par sieviešu līdztiesību: sazinājās ar Aspaziju, organizēja sieviešu kongresu, skaidroja sieviešu kustības pieredzi Vakareiropā.
– Ar sabiedrisko darbību jūs esat veicinājusi latviešu tautas Trešo atmodu. Par ko priecājaties un par ko skumstat kontekstā ar šo laiku?
– Daudzās lietās mēs bijām iesācēji. No vienas puses, tā bija neprasme un nezināšana, kā pasaulē norit politiskie procesi. Tie bija padomju laika cilvēki – politikā netrenēti iesācēji, kas turklāt slikti pārvaldīja svešvalodas. Bet ļoti daudzās lietās mums bija pamatīga prakse un izturība.
Mēs esam bagāta tauta, kam raksturīgs sulīgs piedzīvotā klāsts – no traģiskā līdz emocionāli cilvēciskām izpausmēm. Svarīgi, kā tagad ar to mums rīkoties. Tagad ir tāds duālisms: gan ir, gan arī nav. Ir prieks un lepnums, ir kauns par nepadarīto.
– Varbūt pārlieku mantkārīgi esam kļuvuši?
– Ne tikai. Teiksim – lielīgi bez pamata. Uzskatu, ka galvenais – mums trūkst analīzes. Mēs esam pat pārāk iepazinuši sevi, bet bez analīzes.
– Sieviete latviešu mākslā un literatūrā – kāda tā ir?
– Sieviete dzīvē ir stipra un arī paliek stiprākā. Tā ir raksturīga mūsu tautas iezīme. Nekad neaizmirsīšu, kā, viesojoties zvejnieku svētkos, šķiet – Zvejniekciemā vai Skultē, zāle bija pilna ar sievietēm. Kur tad bija vīrieši? Varbūt tas ir skarbi teikts: liela daļa vīriešu vienkārši dzēra. Tikties ar mākslu nozīmē atvērt, atkailināt sevi, bet vīrieši kautrējas parādīt savu jūtu dzīvi.
– Kā ir transformējusies "stiprā sieviete" jūsu mākslā?
– Šo tēmu esmu laikam no mammas mantojusi un savā mākslā turpinājusi. Ir jau vīrietis kā stipruma simbols un sieviete kā tāda kariatīde. Mākslā tie ir sevis, savas identitātes meklējumi un savu bagātīgo atradumu atspoguļojums. Tas ir visai personiski. Man sievietes tēls ir kā simbols, zīme, kuru lietoju, lai pateiktu vai nu ko spēcīgu, vai arī ko trauslāku.
Bija arī periods, kad kādu domu nebija iespējams izpaust vārdos, bet caur mākslas darbu varēja rosināt to saskatīt. Tad radās tādi darbi kā "Mantojums", "Pavedieni", "Tradīciju pārmantotība" un citi. Tai pašā laikā māksliniekam notiek viņa formālo izteiksmes līdzekļu maiņa, jo rodas apnikums pret iepriekš atrasto, rodas jauni paņēmieni, un šos paņēmienus bieži vien dzīve piespēlē, pat nejaušību veidā. Tāpēc mākslā ir dažādi periodi.
Man jau ir tāds niķis daudz ko nemest laukā, lai vecais pārtop jaunā. (Smaida.) Uzkrājās pieraksti, steigā zīmulī vai spalvā veidotas "dienas piezīmes" kopā ar mehāniskiem zīmējumiem (bieži tas notika, pat pie telefona sēžot), šie pieraksti krājās, un tad 80. gados nāca tēli, ko es nosaucu par putnubiedēkļiem, vēlāk – par kariatīdēm. Izrādās, ka nevajadzīgo, ko parasti izmet ārā, var arī saglabāt. Kaut kādā mērā tas ir māksliniecisks, jo automātiski pauž daļu no mākslinieka personības un pārvēršas par derīgu lietu.
– Kāpēc putnubiedēkļi? Vai lai biedētu strazdus, kuri ir kāri pēc ķiršiem?
– Radās kolāžas, un putnubiedēkļi pārvērtās par vajadzīgu lietu, uz kuras uzkraut veco un piedzīvoto. Tā ir manā zemapziņā radusies tēma. Pamatā tie satur krusta zīmi un reizē ir kā tāds "krustā sistā" tēls, kurš ir izturējis visu dzīves smagumu. Bieži vērīgākie skatītāji, kas manos darbos tiešām kaut ko meklē un arī atrod, laimīgi palīdz arī manas personības skaidrošanā. Šī tēma ir stipri dziļa, un nezinu, vai es vēl pietiekami dziļi esmu to atrisinājusi. Varbūt vajadzība pēc šādām vēstures piezīmēm būs vēl un vēl.
– Kā jūs vērtējat savus pēdējos darbus, kas rosinājuši atgriezties bērnībā?
– Varbūt ir bijis riskanti šos darbus rādīt skatītājam, bet man pašai tās bijušas iekšējas veiksmes. Uz to mani aicinājuši manu bērnu, manis pašas agrīnie zīmējumi, īpaši meitas Martas zīmējumi. Kā viņa ar ārkārtīgu pārliecību zīmēja šo kailo modeli, gribēdama būt patiesa un īsta! (Mākslinieces roka spēcīgiem otas triepieniem glezno runātos vārdus.)
– Mākslinieku materiālais stāvoklis šobrīd ir apdraudēts. Kā jūs šais laikos spējat nodrošināt Mežaparka mājas uzturēšanas izdevumus?
– Māksliniekiem nākas saskarties ar milzīgām grūtībām, un tas saistīts ar to, kā nokārtosies materiālā dzīve. Reizē mūsu māja ir mītne ļoti daudziem no iepriekšējām paaudzēm saglabātiem mākslas darbiem: te ir raduši mājvietu manu vecāku, mani un mana vīra Ojāra Ābola darbi, bērnu darbi. Māja ir pārblīvēta, bet darbi ir jāuztur – tiem vajag siltumu, gaismu un kopšanu. Nepieciešama prāva naudas summa, kas katru mēnesi ir jāsadabū.
– Pasaulē ir daudz brīdinošu signālu, ka šī demokrātijas un labklājības kārtība, kas mums šķiet tik pašsaprotama, ir kļuvusi trausla. Vai ir vērts bažīties par to, kas notiks ar pasauli?
– Bažās negribu dzīvot. Tas nozīmē atņemt sev enerģiju. Prioritāra ir analīze, un būs viena daļa, kas zinās, kā rīkoties. Protams, tas būs mazākums, kas nonāks pie lielākas skaidrības un "izsitīsies".
"Man ir tāds niķis daudz ko nemest laukā, lai vecais pārtop jaunā."