27.12.2016 19:44

Latvijas lepnums no Ādažiem: Skolēns, kurš izglāba ledū ielūzušo

Autors  Ieva Štāle, Diena.lv
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Latvijas lepnums no Ādažiem: Skolēns, kurš izglāba ledū ielūzušo Aivars Liepiņš, Dienas mediji

"Ja es būtu viņa vietā, no šoka un bailēm laikam nespētu izdarīt itin neko, bet Herberts man parādīja, ka tikai ar vēsu prātu iespējams ko paveikt," tā par Ādažu vidusskolas nu jau 10. klases skolnieku Herbertu Zeibotu pieteikuma vēstulē "Latvijas lepnumam 2016" raksta viņa kādreizējā klasesbiedrene Alise Dzirkale.

Vēl 2015. gadā, kad jaunieši mācījās vienā klasē, skolā viņiem tika demonstrēta piecu minūšu filmiņa par drošību uz ūdens un ledus, par ledū ielūzušo glābšanu. Alise neslēpj: "Mēs neklausījāmies, jo uzskatījām, ka tas mums nenoderēs." Taču šī gada 9. janvārī dzīve skarbi pierādīja ko citu. Ja notikuma vietā nebūtu Herberta... Ja Herberta vietā uz sniega motocikla uz apšaubāmā ledus, aiz pieaugušā vīrieša muguras, sēdētu cits pusaudzis...

Tobrīd Herbertam Zeibotam bija 15 gadu. Svars – kādi 50 kilogrami, augums – metrs sešdesmit. Pateicoties jaunajam cilvēkam, palika dzīvi abi – arī četrdesmit gadu slieksni pārkāpušais Ikšķiles Ūdens atpūtas un sporta centra laivu nomas īpašnieks Māris Reimanis.


Atcerēties filmu "Titāniks"

Herberts Zeibots jau astoņus gadus nopietni trenējas hokeja spēlē. Treniņu grafiks ir saspringts – ik dienu, beidzoties mācību stundām Ādažu vidusskolā, jaunais cilvēks mēro ceļu uz Rīgu, Pārdaugavu, viņš spēlē hokeja klubā Pārdaugava. Sestdienās parasti ir spēles, bet svētdienās – atkal treniņš. Brīvā laika ir gaužām maz, bet citi vaļasprieki Herbertu īpaši nesaista – viņa mērķis ir ar labām sekmēm pabeigt vidusskolu un sasniegt augstus rezultātus hokejā.

Liktenīgajā janvāra sestdienā Herbertam radās iespēja braukt līdzi trim cilvēkiem – klasesbiedram Ginteram, klasesbiedra tēvam un Gintera draudzenei Annai – uz Ikšķili, paslēpot, pavizināties ar sniega motociklu, izbaudīt ziemas priekus. Tobrīd janvārī sals pieturējās gana bargs, līdz pat mīnus 15 grādiem, bet tajā sestdienā laikapstākļi bija kļuvuši maigāki, sāka snigt. "Es atļāvu braukt, vajag taču puikam mazliet arī atpūsties no mācībām un treniņiem," stāsta Herberta mamma Vineta Zeibote, atceroties tās dienas sākumu bez ļaunām priekšnojautām. Kāpēc lai mamma uztrauktos, ja līdzi brauc pieaugušais?

Tālāk stāsta Herberts: "Aizbraucām pie Māra Reimaņa uz mājām, viņš iekurināja kamīnu – sasildījāmies, Māris mums uzdāvināja pa eņģelītim. Tad devāmies uz Daugavas malu. Māris prasīja, kuru izvizināt pirmo ar sniega moci? Klasesbiedram savajadzējās uz tualeti, viņa draudzene Anna atturējās braukt pirmā, un es iekāpu Māra sniega motociklā."

Braukuši pa aizsalušo Daugavu, virzienā uz upes vidu. "Skatos, ledus kļūst tāds kā tumšāks, kā atkusis," nelāgo priekšnojautu atminas Herberts. Pieaugušais gribējis nobremzēt, apstāties, griezt sniega motociklu riņķī, bet jau bijis par vēlu – ledū ielūzuši vienā mirklī. Motocikls nogrimis kā akmens.

"Mēs abi centāmies nokļūt uz ledus klučiem. Kādas septiņas reizes mēģināju, bet kritu atpakaļ ūdenī. Beidzot man tomēr izdevās. Apgūlos uz vēdera, novilku savu jaku, tās vienu piedurkni aptinu sev ap roku, otru iedevu Mārim un centos viņu vilkt," stāsta Herberts, viņš turpina, "Mārim uz ledus nokļūt neizdevās. Es centos viņu noturēt, līdz atbrauks glābēji."

Kā lēš jaunais cilvēks, glābēji ieradušies aptuveni pēc pusstundas – Anna bijusi tā, kura, atrodoties krastā, pirmā pamanījusi ielūzušos. Sākumā domājusi, ka tie tur, divi melnie punktiņi tālumā, Daugavas vidū, ir putni...

Vaicāts, vai nebija domas iespējami ātrāk pamest negadījuma vietu un saviem spēkiem nokļūt krastā, Herberts atzīst: "Sākumā bija, bet ātri pārdomāju." Bail taču tajā brīdī bija ļoti, vai ne? Herberts saka: "Man nebija. Izskatījās, ka Mārim vairāk bija bail, un liels stress par nogrimušo motociklu." Kad Herberts pamanījis, ka viņa pirksti, cenšoties noturēt vīrieti, jau sākuši asiņot, tad gan nobijies un atcerējies reiz redzēto filmu "Titāniks".

Vecāki lepojas

Mirkli pēc negadījuma Herberta mammai sākuši zvanīt – vispirms Latvijas lepnuma pieteicējas Alises tētis, tad notikumā iesaistītie no Daugavas krasta. Vineta atceras: "Pirmais, ko pajautāju, vai visi dzīvi?" Tad kopā ar Herberta tēti Daili steigušies uz slimnīcu. Šoks par notikušo nācis vēlāk – tas mijies gan ar dusmām par pieaugušā pieļauto situāciju, gan asarām. Vineta neslēpj: "Ik pa laikam apraudājos vēl ilgi pēc tam."

Herberts ir Vinetas un Daiļa vienīgais dēls, un viņi ar savu atvasi lepojas. Arī gandrīz gadu pēc notikušā abiem mēdz saskriet asaras acīs – par to, kā tas viss varēja beigties.

Pēc negadījuma Herbertam kādu laiku nācās pavadīt slimnīcā – viņš bija guvis I un II pakāpes apsaldējumus. Mediķi teikuši – ja vēl piecas minūtes ilgāk Herberts atrastos ledainā ūdens skavās, pirkstus nāktos amputēt, bet viss beidzies labi. Vienīgi tagad, ja ārā pieturas mīnus grādi, tad gan pirksti esot jutīgi, salst. "Kad mani aizveda uz slimnīcu, lūdzu, lai nesaka vecākiem. Cerēju, ka tajā pašā dienā palaidīs mājās, un mājās es tad teiktu, ka esmu izmircis sniegā," smaidot atzīstas Herberts.

Tagad, ja pašam Herbertam nāktos uztaisīt pamācošu piecu minūšu filmiņu saviem vienaudžiem par uzvedību uz ledus, viņš mirkli aizdomājas: "Ir divi cilvēki. Viens grib kāpt uz ledus, otrs negrib. Kad otrs mēģina atrunāt kāpt uz ledus, pirmais nepaklausa. Kad pirmais ielūst, otrs mēģina glābt, padodot, piemēram, garu koka zaru, un, kad otrais veiksmīgi izvelk pirmo ārā no ledainā ūdens, viņš pastāsta, cik bīstami kāpt uz ledus." Vēl Herberts piebilst: "Tagad es divreiz pārdomāju, ko daru."

Veiksme, laime un prāts

Pēc šī notikuma Herberts bijis arī mazliet dusmīgs – pirms negadījuma viņam hokeja klubā bija izsniegta jauna forma, jauna cepure. Formu ārsti, steigā glābjot jaunieša veselību, sagriezuši. Cepure ūdenī pazaudēta. Lai gan, iespējams, tieši pateicoties formastērpa termoīpašībām jaunais puisis neguva nopietnākus apsaldējumus. Par Daugavas dzelmē nogrimušo, pirms tam Ziemassvētkos vecāku dāvināto iPhone Herberts nesūkstas, lai gan jaunākās modernās tehnoloģijas šajā ģimenē nav gluži pašsaprotamo dāvanu sarakstā.

Taujāts, kas ir lielākā vērtība dzīvē, Herberts teic: "Veiksme un laime." Abi šie faktori, iespējams, nospēlējuši lomu situācijas atrisinājumā, tomēr Herberts nenoliedz – nekrist panikā, saglabāt vēsu prātu bijis ļoti svarīgi. Sports palīdzot izkopt šīs rakstura īpašības, arī filmas par kārtīgiem vīriem. Tētis Dailis pasmaidot saka: "Arī vecāku audzināšana."

"Herbertam ir ļoti daudz draugu, kuri viņu atbalsta gan mācībās, gan citur. Mēs visi viņu mīlam," piesakot Herbertu Latvijas lepnuma balvai raksta Alise Dzirkale. Herbertam tiešām ir daudz labu draugu – tādi, kuri nodarbojas ar florbolu, peldēšanu, protams, arī hokeja biedri. Hokeja klubā jauno cilvēku uzslavējuši – malacis, izglābi dzīvību! Skolā, kamēr vēl Herberts gulējis slimnīcā, aši novadījuši pamācošas nodarbības par risku uz ledus.

Herbertam Zeibotam šajā dzīvē ir vairākas autoritātes – protams, tētis Dailis, kurš neļauj pusaudzim dzīvi vadīt pašplūsmā. "Viņš man tiešām ir stingrs, neļauj neiet uz skolu," ar smaidu teic Herberts. Mācībās skolā Herberta vidējā atzīme ir 6,9. Vecāki par savu dēlu teic: "Mēs tiešām ar viņu lepojamies."

Jaunietim liela autoritāte ir hokejists Zemgus Girgensons, kuram viņš gribētu līdzināties. Taujāts, kāds ir Herberta mērķis dzīvē, viņš bez šaubīšanās, ar balsī jaušamu apņēmību atbild: "Mans mērķis ir labi pabeigt skolu un labi spēlēt hokeju." Herberts Zeibots arī uzskata: "Dzīvē ļoti svarīgi ir nepadoties."